«Man patīk gatavot ēst, bet laika trūkuma dēļ izvēlos viegli un ātri pagatavojamus produktus, kas tikpat labi ir ēdami arī nepagatavoti.
Patiesību sakot, tagad, rudenī, jebkurš dārzenis ir gana garšīgs svaigs.
Es, piemēram, vienu dienu nopirku bieti, to nomizoju un apēdu. Garšoja lieliski,» stāsta diriģents un Rīgas 2014 brīvprātīgo programmas vadītājs Ints Teterovskis. Viņš padalās arī ar savas bērnības garšu un gastronomijas ekspedīcijā Mūsdienu Latvijas garša gūtajiem iespaidiem.
Ints atklāj, ka viņa ikdienas ēdienkarte pārsvarā sastāv no vienkāršām un viegli pagatavojamām lietām, kuru izvēlē būtiskākais priekšnoteikums ir, lai produkti būtu svaigi, veselīgi un vislabāk no Latvijas laukiem. Viņš arī norāda, ka mūsdienu steidzīgais dzīves temps biežāk liek ēšanā būt patērētājam, nevis gatavotājam, tāpēc pašam darboties pie plīts iznāk samērā reti. Bet kas tad visbiežāk top atraktīvā diriģenta virtuvē, kad dienas skrējiens tomēr atļauj nodoties gatavošanas mākslai? «Lieliski apzinoties, ka vārīts neapšaubāmi ir veselīgāks par ceptu, diemžēl jāatzīst, ka biežāk sanāk gatavot pannā. Kaut ko vārīt sanāk ne visai bieži, arī zupas – man tās garšo, taču pats vāru reti,» viņš teic, pamatojot pannas kā visbiežāk izmantotā gatavošanas trauka izvēli ar to, ka, mazliet apcepot jebkura ēdiena sastāvdaļas, maltīte kļūst pikantāka un komponentu garšas labāk sasūcas.
Vislabāk Intam patīkot gatavot no tikko iegādātiem, svaigiem produktiem, taču viņš neslēpj, ka labas lietas var pagatavot, arī pārskatot mājās jau esošo produktu klāstu. «Esmu iemanījies no sakaltušas maizītes gatavot desertus, kas sanāk pat ļoti garšīgi. Reiz izdevās pat kūka, kuru papildināju ar konservētiem ananasiem,» atklāj entuziasma pilnais gatavotājs.
Ints atzīst, ka viņš nevarētu būt restorāna saimnieks, jo nav apmāts ar domām par to, kā radīt kādam produktam nebijušu izmantojumu: «Mana ikdienas ēdienkarte ir pēc iespējas vienkāršāka, taču, ja laiks un rocība atļauj, es labprāt aizeju uz kādu restorānu pabaudīt, ko tad vēl no tās visiem zināmās bietes jaunu var pagatavot.» Šovasar, vadot garšu ekspedīciju Mūsdienu Latvijas garša, Intam bija tas gods paviesoties vairākos pašmāju labākajos restorānos un izbaudīt izcilu pavāru kulināro sniegumu. Vislielāko iespaidu uz viņu atstāja Dikļu pils šefpavāra Valtera Zirdziņa 72 stundas alus marinādē noturētā cūkgaļa – maltītes garšu noteikti griboties izbaudīt vēl kādreiz, bet, iepazinis restorānu piedāvājumu, Ints ir pārliecināts, ka atsāks ēst ārpus mājām biežāk. «Bija viens brīdis, kad gribējās visur aiziet, nobaudīt visu jauno, bet tad tas kļuva neinteresanti, jo nereti apkalpošanā nācās vilties. Tagad atkal ir āķis lūpā,» viņš nosmej.
Dienās, kad netiek iets uz restorānu, Ints labprāt pagatavo sev vakariņas pats – tie visbiežāk esot vienkārši ēdieni no viegli pieejamiem produktiem, kas izvēlēti, vadoties pēc iekšējām sajūtām, jo uzskata, ka arī ēšanas jautājumos ir jāuzticas organisma iekšējai balsij. «Bija viens posms, kad es apmēram divus gadus neēdu liellopu gaļu, man to vienkārši negribējās. Tam sekoja laiks, kad nelietoju uzturā cūkgaļu, man pat nepatika tās aromāts,» viņš stāsta par organisma signāliem, kas brīdina, kuru produktu uz laiku vajadzētu izslēgt no ēdienkartes. Arī domājot, kas tiks ēsts vakariņās, Ints paļaujas uz izjūtām: «Braucot mājās, es domās izskenēju visu iespējamos ēdienus, mēģinu tos sasmaržot un tad izvēlos ēst to, par ko domājot mutē saskrien visvairāk siekalu.»
Rudens Inta uztura un arī gatavošanas paradumos iezīmējas kā laiks, kad svaigu augļu un dārzeņu klāsts ir visplašākais, tāpēc tos viņš cenšas ēst maksimāli daudz dažādās kombinācijās un izpildījumos. Vislabāk viņam patīkot kāļi, rutki un burkāni, taču smādēta netiek arī savdabīgā selerijas sakne un citi dārzeņi. Labprāt Ints izvēlas arī kabačus. «Agrā bērnībā man tie ne visai garšoja to mīkstā vidiņa dēļ, taču tagad savas domas esmu mainījis,» Ints apstiprina. Vaicāts, kādi kabaču pagatavošanas paņēmieni tiek praktizēti viņa virtuvē, viņš atzīst, ka vienu pašu bez piedevām šo košo un vērtīgo dārzeni laikam neēstu gan, taču tas dažkārt tiek izmantots salātos un karbonāžu veidā, kad tie sagriezti plānās šķēlītēs, apviļāti miltos un olā un apcepti viegli zeltaini. «Arī kāpostus man vislabāk patīk ēst svaigus, īpaši tāpēc, ka man ļoti garšo kacens, pie kura var piekļūt, pamazām nolobot katru kāpostgalvas lapiņu. Tagad tas viss ir jāēd svaigs, jo jau ziemā mēs ēdīsim skābētus, sautētus un visādi citādi pagatavotus kāpostus un citus dārzeņus,» Ints ir pārliecināts.
Viens no skaistākajiem bērnības garšu piedzīvojumiem Intam saistās ar vecmāmiņas gatavoto sēņu mērci – būdams veselīga uztura piekritējs, sēnes savā ēdienkartē viņš iekļauj arī šodien, taču restaurēt bērnības atmiņu garšu līdz šim vēl nav sanācis. «Sēnes man garšo. Slinkāk gan iet ar pašu sēņošanu, taču, kad saņemos, labprāt aizbraucu arī uz mežu. Vismīļākā sēņu ēdienu recepte man ir tā, pēc kuras gatavoja mana vecmāmiņa. Laukos lasītas baravikas, kuru kātiņi apcepti īstā lauku sviestā un uz pamatīgas čuguna pannas. Klāt vēl pielikti zaļie lociņi un saldais krējums. Tā ir labākā manas bērnības mērce, kuras garšu vienmēr atceros, taču pats vēl neesmu spējis to uzburt savā virtuvē. Domāju, tas nav izdevies tādēļ, ka man nav īsta lauku sviesta, malkas krāsns un pamatīgas čuguna pannas, kurā savilkušies iepriekš gatavoto ēdienu aromāti,» Ints padalās ar bērnības mirkļiem.
Tagad, ražas laikā, kad svaigu produktu daudzveidība ir vislielākā, Ints labprāt atsakās no kartupeļiem, kuri ziemā būs viens no pamata produktiem. «Kartupelis jau, atskatoties vēsturē, ir viens no visplašāk izmantotajiem dārzeņiem, un tas ir superīgs ar to, ka izmantojams dažādos veidos un kombinācijās. Atceros, kā studiju laikā kursa biedrene pagatavoja ceptus kartupeļus ar smalki sagrieztām lauru lapām – garšoja ļoti labi. Kartupeļu garšu ļoti labi papildina arī timiāns,» uzskata Ints un piebilst, ka reizēs, kad gribas nobaudīt ko neierastāku, ceptus kartupeļus var papildināt ar šķipsniņu kanēļa.
INTS TETEROVSKIS IESAKA:
• Rudenī jācenšas ēst pēc iespējas vairāk svaigu dārzeņu un augļu, jo pagatavotus tos ēdam visu cauru gadu
• Ēdienam ir jādod iespēju sevi pierādīt kā garšīgam – ja vienreiz nav izdevies un iegaršojies, jāmēģina vēl
• Garšu izjūta atkarīga no tā, cik ļoti cilvēks ir atvērts jauniem garšu piedzīvojumiem
• Ieklausies organisma signālos – tas pats brīdina, kuru produktu uz laiku vajadzētu izslēgt no ēdienkartes
• Dažkārt ko garšīgu var pagatavot, saliekot kopā visu mājās jau esošo produktu klāstu
• Domājot par to, ko gatavot, piemēram, vakariņās, domās izskenē visus iespējamos ēdienus, mēģini sasmaržot un tad izvēlies to, par ko domājot mutē saskrien visvairāk siekalu