Mani sauc Daina Graudiņa. Es strādāju Gaujienas speciālajā internātpamatskolā, kurā mācās bērni ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Mēs atrodamies tālu no Rīgas, tādēļ vēlos bērniem sagādāt prieku un aizvest viņus uz cirku.
Gaidot Ziemassvētkus, ik gadu sarūpējam dāvanas, taču tā nav vienīgā iespēja, ko katrs spējam izdarīt šajā noskaņu un pārdomu laikā. Varbūt tieši tagad ir īstais brīdis, kad lielāku uzmanību varam veltīt garīgām, nevis materiālām vērtībām, tās dāvināt citiem un paši iesaistīties to popularizēšanā.
"Es nezinu, vai to, kā ģērbjos, var nosaukt par stilu, jo es valkāju tikai ērtas drēbes. Un man vienīgais kritērijs ir – lai neizskatos kā jaunietis," saka jaunās latviešu spēlfilmas "Seržanta Lapiņa atgriešanās" galvenās lomas atveidotājs Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs (36).
Mani sauc Agnese Sarkane (12 gadi). Ģimenē esam septiņi cilvēki: mamma, tētis un mēs, pieci bērni. Vecākās māsas mācās Cēsu ģimnāzijā, jaunākajai māsai ir trīs gadi, bet brālis iet 1. klasē. Strādā tikai tētis, mamma ir 3. grupas invalīde, viņa saņem pensiju.
Esmu Brigita Raugule (72 gadi), vientuļa, maznodrošināta pensionāre. Visi mani tuvie ir miruši, bērnu nav. Lai nekļūtu par bomzi, izcīnīju sociālo dzīvokli, jo māju, kurā iepriekš dzīvoju, nopirka biznesmenis.
Mani sauc Ēvalds Liepiņš, man rit 82. dzīves gads. Dzīvoju viens – sieva 2009. gada 11. jūlijā aizgāja mūžībā, bet bērnu nav. Esmu kļuvis par 1. šķiras (jeb grupas) cilvēku, jo ir amputētas abas kājas. Liktenis mani ir nocēlis uz rezerves sliedēm...
Mani sauc Aija Grīsle. Dzīvoju Saldus novadā kopā ar saviem četriem bērniem (7, 12, 15 un 18 gadi). Viņi visi ir skolēni. No maija vidus līdz novembrim strādāju savā pagastā simtlatnieku programmā, pašlaik esmu bez darba. Bieži sanāk slimot, ir bojāta mugura un deformēti kakla skriemeļi.
Mani sauc Regīna Volkova (49 gadi). Mana ģimene lūdz, lai Salavecis mazmeitai Sārai Volkovai (4 gadi) atsūta muzikālu atklātni. Viņa ļoti tic Salavecim un viņu gaida.
Mani sauc Aiga Šarigina (15 gadi). Ģimenē esam astoņi cilvēki: mamma, tētis, divi brāļi un trīs māsas. Esam maznodrošinātie. Zinu, ka šādu ģimeņu Latvijā ir ļoti daudz, un zinu, kā viņi jūtas, kad mājās nav naudas maizei.
Kaut joprojām dzīvojam ekonomiski sarežģītā laikā, projekta Dāvā laimi ietvaros mēs, Viļānu jaunieši un rūķi, esam nolēmuši turpināt iesākto tradīciju un arī šajos Ziemassvētkos ielikt artavu tajā, lai katra Latvijas ģimene izjustu Ziemassvētku noskaņu.
Mani sauc Valentīna Munde (57 gadi). Esmu 2. grupas invalīde ar kustību ierobežojumiem. Nestrādāju, man nav ģimenes. Esmu viena. Kad saņemu invaliditātes pensiju, godīgi samaksāju īri par dzīvokli un nopērku zāles, un tad nekas daudz pāri nepaliek.