Latvijas ģimeņu dziedāšanas svētku dalībnieki Sanita (39 gadi) un Didzis (44 gadi) Eglīši no Alūksnes iepazinās, mācoties Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā.
"Es Didzi pirmā ieraudzīju," abu iepazīšanās vēsturi atklāj Sanita Eglīte.
"Šajā tehnikumā mācījāmies meiteņu kompānija, bija tikai daži puiši, tāpēc neizpalika arī sacensība, kura nu kuru varētu dabūt. Didzis tolaik likās vecs – 23 gadi, bet man bija 19. Kad sāku mācīties tehnikumā, zināju, ka viņš ir dziedātājs, ģitārists un dejotājs. Didzim tolaik bija gari mati, lielas ūsas un bārda. Es viņam nepievērsu īpašu uzmanību." Vienā rītā, no kopmītnēm ejot uz tehnikumu, Sanita ievērojusi, ka pretī nāk jauns puisis garā, pelēkā mētelī, ar skaistu frizūru, bez bārdas. Un tad Sanita sapratusi, ka skaistais puisis taču ir Didzis. Viņa meitenēm teikusi: "Tas puisis būs mans!". "Un tā arī notika. Var teikt, ka mūs kopā saveda dziesma, jo man arī patīk dziedāt. Visas meitenes kusa, kad viņš dziedāja, un es, protams, arī," smaida Sanita.
Didzis atceras, ka nākamo sievu pirmo reizi esot redzējis pa kopmītņu logu. Baudot kopīgās meiteņu un puišu vakariņas kopmītnēs, abi vēl vairāk satuvinājušies. "Romantika iesākās pavasarī, kad mācību gads beidzās. Didzis aizbrauca uz Vidzemi, bet es – uz Zemgali. Satikāmies tikai rudenī, kad Didzis atgriezās ar savu deju kolektīvu no ārzemju brauciena." Tālāk viss noritēja strauji – 1990.gada 31.martā Sanita un Didzis apprecējās. Laulību reģistrāciju pieteikuši Rīgā, bet svinības notikušas Zemgalē, kur saaicināti 80 viesi. Sākumā Eglīši atzīmējuši katru kāzu jubileju kopā ar saviem īstajiem vedējiem, pēc tam – ar ģimenes draugiem. "Pēdējā laikā esam kļuvuši kūtrāki, jo paši vadām daudzus pasākumus, ilgus gadus dejojam Jukumā, tāpēc reizēm gribas atpūsties no sabiedrības un pabūt tikai ģimenes lokā, kur nekad neizpaliek dziedāšana. Taču pēc dabas esam jautri cilvēki, kam patīk labi atpūsties," stāsta Eglīši.
Pāris uzskata, ka gandrīz 20 gadu kopdzīves laikā nekas abu attiecībās nav mainījies. "Didzis ir mierīga rakstura, man ir ātrāka daba. Mans darbs ir saistīts ar organizēšanu, tāpēc arī pašai gribas visu rīkot un lai notiek tā, kā vēlos es un uzreiz. Tāpēc reizēm nākas pakašķēties, jo mums ir dažāds ritms, taču es ļoti respektēju, ko domā un saka vīrs," uzsver Sanita. Viņa atklāj, ka bērni ģimenē neesot plānoti, taču ļoti gaidīti, Dieva doti un mīlēti. Tagad Evijai ir 19 gadi un Signei – 18 gadi. "Meitas esam audzinājuši tā, lai mums izveidotos draudzīgas attiecības. Visi četri esam labi draugi. Meitas runā par savām problēmām, vecākiem ir prieks par viņām," ģimenes attiecības raksturo Sanita. "Mums ir arī trešais bērns – taksīte Tīna, ko mēs lutinām." Taču neizpaliek arī pārējo ģimenes locekļu savstarpēja lutināšana – Sanita vīram gatavo ķiļķenus, bet Didzis sievai darbdienu rītos pasniedz brokastis.
Sanita teic, ka no vīra cenšas iemācīties to, ka nevajag nervozēt par lietām, ko nevar ietekmēt. "Didzis nekad darba lietas nenes uz mājām, bet es visu laiku mājās vāros par savu darbu. Man arī ļoti gribētos darbu atstāt aiz mājas durvīm, bet nesanāk." Didzis no Sanitas iemācījies, kā operatīvi reaģēt uz neparedzētām situācijām un tām pielāgoties. "Galvenais – nevajag domāt, ka dzīve vienam ar otru būs rožaina un saulaina. Vienmēr blakus ir ikdiena, kur neizpaliek arī problēmas un strīdi par sīkumiem. Mēs protam pēc kašķiem ātri viens otru samīļot un sabučot," kopdzīves noslēpumu atklāj Eglīši.