"Man patīk gatavot ēst, tā ir brīnišķīgāka atpūta, māksliniecisks un inovatīvs process," savu attieksmi pret dzīves kulināro pusi pauž aktrise, producente un docētāja Latvijas Kultūras akadēmijā Leonarda Ķestere-Kļaviņa.
"Šajā jomā esmu izgājusi caur vairākiem attīstības posmiem: no cītīgas skolnieces, kas lasa pavārgrāmatas, kļuvu par draisku improvizētāju, bet tagad esmu pievērsusies tādām ēdienu receptēm, kur tiek ievērotas pavārmākslas konsekvences," stāsta Leonarda.
No cirvja kāta
"Mana paaudze uzauga padomju laikā, kad pārtikas veikalu plaukti bija gandrīz tukši, tāpēc vecākiem un vecvecākiem vajadzēja izcilu improvizētāja talantu, lai ģimeni pabarotu gan ikdienā, gan svētku reizēs. Abas vecmāmiņas un arī mamma mācēja pat no cirvja kāta uzvārīt garšīgu zupu un no vienas vistas pagatavot četrus ēdienus."
Viena no Leonardas vecmāmiņām – Tamāra, ebrejiete pēc tautības, mazmeitiņai ierādījusi šīs tautas nacionālos ēdienus. "Tie ir atšķirīgi no mūsu tradicionālās virtuves, tāpēc es gaidīju Lieldienas un Ziemassvētkus, kad ar šiem ēdieniem varēja mieloties, iepazīstot citas garšas. Palicis prātā, ka vecmāmiņa pievērsa pastiprinātu uzmanību produktu kvalitātei, netaisīja tumīgi un daudz, bet maz un labi, piemēram, nopirka nelielu, bet nevainojamu gaļas gabaliņu. No viņas iemācījos, kā jātaisa pildīta līdaka. Tas bija ļoti piņķerīgi, bet rezultāts – pūļu vērts."
Visu rakstu lasiet 24. oktobra izdevumā Māja