Gan agresors, gan savas valsts aizstāvji izsmēluši spēkus un resursus, taču pamiers nedodas rokā — katru reizi, kad starpnieki tādu sākuši piedāvāt, Krievijai arvien kaut kas “nav bijis pieņemami”. Skaidrojam, kāpēc tā.
Neraugoties uz Krievijas pilnmēroga iebrukuma Ukrainā neticamo brutalitāti, joprojām agresorvalstij izdodas pārspēt pašai savus iepriekšējos kara noziegumu antirekordus. Aizvadītajā svētdienā krievi raķešu triecienā Sumu pilsētas centram noslepkavojuši vismaz 35 civilpersonas, tajā skaitā septiņus bērnus, bet vēl 119 cilvēki guvuši ievainojumus. Krievija devusi triecienu ar divām ballistiskajām raķetēm, kas pielādētas ar kasešu bumbām, lai ar “paklāja bumbošanas” metodi noklātu pēc iespējas lielāku pilsētas platību. Savā parastajā stilā Krievija pēc tam izplatīja aizbildinājumus, ka esot “devuši triecienu pa Ukrainas karaspēka koncentrācijas vietu”, bet pamatā (kā vienmēr) bojā gājuši civiliedzīvotāji, sievietes un bērni. Nedēļu iepriekš Krievija veica raķešu uzlidojumu pa bērnu spēļu laukumiņu Krivijrihā, nogalinot 20 cilvēkus, no kuriem deviņi bija bērni. Jaunākajam bija trīs gadiņi. Vairāk nekā trīs gadu laikā tas izrādījies jauns ļaunuma līmenis tieši attiecībā uz noslepkavotiem bērniem.
Savstarpēji pretrunīgi izteikumi attiecībā uz Donalda Trampa plāniem kļūt par vidutāju starp Ukrainu un Kremli notika jau laikā starp vēlēšanām un inaugurāciju Baltajā namā. Cerot ieinteresēt Trampu, Ukrainas prezidenta ofiss vēl pagājušā gada beigās piedāvāja nekustamo īpašumu attīstītāja Trampa biznesa pieredzei piemērotu priekšlikumu: kopīgi izstrādāt litija krājumus valsts vidienē, titānu Žitomiras apgabalā, tāpat beriliju, niobiju, tantalu, niķeli, kobaltu un vēl citus pazemes resursus. ASV un Ukraina noslēgtu vienošanos par šo dabas bagātību apguvi, lai atmaksātu ASV par tās līdzšinējo palīdzību cīņā pret Kremļa Z armiju.
Ap to pašu laiku Tramps, cenšoties iejaukties Izraēlas un “Hamās” cīņā, izteica priekšlikumu pārvērst daudzcietušo Gazas sektoru par “jauno Vidējo Austrumu Rivjēru”, kurā jāuzceļ modernas viesnīcas, kūrorti, restorāni un jārada atpūtas industrija, izveidojot neskaitāmas darba vietas un piesaistot tūristu miljonus. Pozitīvie piemēri, kā tas darāms, atrodami turpat netālu — gan Turcijas, gan Ēģiptes ekonomikas sekmīgi balstās uz tūrismu. Atšķirībā no (maigi izsakoties) lielā vairuma Trampa izteikumu, šis pat izskatījās pēc loģiska risinājuma Gazas sektora izvešanai no postažas, jo balstījās uz Trampa nenoliedzamo pieredzi luksusa objektu attīstīšanā, kas var pārvērst depresīvus rajonus par plaukstošiem kvartāliem.
To ņemot vērā, Ukraina piedāvāja ASV darījumu investīcijām retzemju metālu un citu minerālu ieguvē, kas amerikāņu ražotājiem ļautu rast alternatīvus piegādātājus Krievijai, Ķīnai vai tirānisku karakungu nomocītām Āfrikas teritorijām, kas bagātas resursiem. Trampam pieņemot ukraiņu piedāvājumu, varētu paziņot lieliskus jaunumus: “Amerikāņi investēs Ukrainas ekonomikā, radot darba vietas no nulles un ļaujot atkopties kara postītajai valstij, iegūstot pieeju retiem dabas resursiem un saņemot tos no sabiedrotajiem, nevis korupcijas saēstām un nedemokrātiskām valstīm!”
ASV Valsts kases sekretāra Skota Bessenta atvestais līguma paraugs satrieca ne tikai ukraiņus, bet gandrīz visus, kas sekoja līdzi notiekošajam — izņemot, protams, Krieviju. Ukrainai būtu jāatdod puse no visiem izraktajiem minerāliem ASV kompānijām bez maksas un no atlikušās puses būtu jāfinansē investīcijas, vides aizsardzība, kā arī armija, lai to visu aizstāvētu. Citu tēmu starpā šī “vienošanās” versija bija par iemeslu bēdīgi slavenajam strīdam Baltajā namā starp Trampu un Zelenski, kas noveda pie nu jau folklorā iekļuvušā dialoga: “Ukrainai nav atlikuši trumpji šajās sarunās.” — “Es te neesmu nācis kārtis spēlēt!”
Izrādījās, ka biznesmenis Tramps situāciju, kurā ukraiņi cīnās uz dzīvību vai nāvi, uztver apmēram kā noliktavas izpārdošanu pēc ugunsgrēka, kur jācenšas pa lēto pakampt pēc iespējas vērtīgākas mantas — tas nekas, ka prece var būt liesmu apskādēta. Taču, ja nodegušā uzņēmumā preču vērtību kompensēs apdrošinātājs, tad Ukrainai nav nekādas citas iespējas “apdrošināties” pret Kremli kā vien militārā palīdzība no sabiedrotajiem. Tagad jau otro mēnesi Ukraina cenšas piedāvāt Baltajam namam kādu pieņemamāku vienošanās variantu, jo principā ukraiņiem jebkurā gadījumā ir interese atrast investorus dabas resursu izstrādei neatkarīgi no tā, kad beigsies karadarbība un vai būs pamiers. Taču sarunas virzās lēni.
Pēc inaugurācijas ķeroties (kā pašam šķiet) pie “kara atrisināšanas”, Tramps izdarīja visādu veidu spiedienu uz Ukrainu, spiežot to (kā pašam šķita) “sēsties pie sarunu galda”, apturot izlūkdatu un militārās palīdzības sniegšanu.
Šajā brīdī Krievija reaģēja, intensīvi izsakoties par 30 dienu pamieru un uguns pārtraukšanu. Skaidra lieta — Kremlim vajadzīgs “iesaldēt” situāciju uz brīdi, kad tā ir Ukrainai maksimāli nelabvēlīga (apturētas ASV bruņojuma piegādes), lai Krievijas armija spētu savākties, atkopties un sakoncentrēties lielam uzbrukumam tajā mirklī, kad pamiers izbeigsies.
Kolīdz kļuva zināms, ka ASV atsāk gan izlūkdatu sniegšanu, gan militārās palīdzības piegādāšanu, turklāt Eiropas valstis pastiprinājušas savus centienus, bet koalīcijai arvien intensīvāk pievienojas Japāna, tā Kremlis sāka atkāpties no pamiera retorikas: kaut vai tikai mēnesi ilgs pamiers tagad maz ko dotu Putina plāniem, ja tajā laikā Ukraina nekļūst vājāka. Bet ukraiņi nekad neizsludinās vienpusēju uguns pārtraukšanu, jo labi zina, ar ko tāda rīcība 2008. gadā beidzās Gruzijai: Krievijas iebrukuma laikā Mihails Saakašvili, paužot labo gribu, paziņoja par uguns pārtraukšanu, taču Kremlis to ignorēja, un iebrucēji turpināja šaut. Tāpat visiem zināms, ka abus t.s. Minskas pamiera protokolus 2014. un 2015. gadā Kremlis neievēroja — Donbasā turpinājās nepārtraukta šaušana.
Tā kā to saprot pilnīgi visi (izņemot, iespējams, vienīgi pašreizējo Baltā nama administrāciju), tad cerības uz pamieru sāka zust, jo Kremlim pamiers vajadzīgs nav, ja vien tas nekalpo agresora interesēm. Piedāvājumi apturēt vismaz savstarpējus raķešu, tāldarbības dronu un planējošo bumbu triecienus, kā redzams, nav vainagojušies ar lieliem rezultātiem. Nākamais “priekšlikums”, ar kuru Putins izmēģināja pataustīt ūdeņus — turklāt burtiskā nozīmē —, bija variants pārtraukt karadarbību uz jūras. Protams, ka arī tāds variants būtu vienīgi Krievijas interesēs: otrajā pilnmēroga kara vasarā Ukraina ar saviem jūras droniem un raķetēm “Neptun” pilnībā sakāva krievu Melnās jūras floti. Trešā daļa no tās tagad guļ Melnās jūras dibenā, pārējie kuģi evakuēti uz Kaukāza piekrastes ostām un faktiskajā karadarbībā vairs nepiedalās. Atsākusies parastā kravas kuģu kustība, ukraiņi eksportē labību, augu eļļas un citus ražojumus bez nekādas “graudu vienošanās”, no kuras Krievija, kā atceramies, pati izstājās. Līdz ar to šāds “jūras pamiers” atļautu uzbrucējiem atkal iziet Melnajā jūrā, kamēr Ukrainai tikai sasietu rokas un neļautu gremdēt kārtējos krievu karakuģus, kas beidzot atkal piepeldētu pa ķērienam.
Neraugoties ne uz Trampa konvulsīvajām darbībām, ne Putina manevrēšanu, ne mainīgo situāciju frontē, nav mainījies ukraiņu mērķis: valstiskuma pilna atjaunošana 1991. gada robežās. Kā rāda socioloģijas aptaujas, stabili lielākais Ukrainas iedzīvotāju skaits visās valsts malās uzskata, ka jācīnās līdz uzvarai, nevis jāatdod teritorijas, jo tad agresors būs panācis savu. Tāpat nospiedošs vairākums pilsoņu uzskata — nav jārīko vēlēšanas kara apstākļos, bet tās jāveic uzreiz pēc kara beigām. (30 dienu pamiera laikā nebūtu praktiski iespējams izvirzīt kandidātus, sastādīt sarakstus, veikt aģitāciju, nokomplektēt vēlēšanu komisijas, nodrukāt visas zīmes utt., ja turklāt Krievija jebkurā brīdī šo pamieru var lauzt.)
Skatoties šajā kontekstā, interesanta šķiet Ukrainas armijas kustība Kurskas apgabalā. Kolīdz sākās runas par pamieru, kam ideālajā variantā vajadzētu novest pie īstām miera sarunām, kuras vainagotos ar Ukrainas nedalāmības atjaunošanu, ukraiņi sāka pamazām atkāpties no pagājušogad ieņemtajām teritorijām Kurskas apgabalā — šī Krievijas Federācijas daļa nekādi nevar ietilpt Ukrainas teritorijā, ar vai bez 1991. gada robežu līnijām. Taču, tikko kā Krievija sāka novirzīties no pamiera sarunu virziena, tā Ukrainas armija sāka veikt operācijas Belgorodas apgabalā — šķiet, pagaidām bez teritorijas ilgstošas kontrolēšanas ārpus 1991. gada robežām, taču tas, kā redzējām no Kurskas apgabala piemēra, jebkurā brīdī var mainīties.
Tikmēr attiecībā uz Trampa darbībām nav vērts sekot līdzi viņa izteikumiem, kas mainās pa trim lāgiem dienā par jebkuru tēmu — viņa gadījumā jo īpaši noderīgāk ir sekot līdzi viņa faktiskajiem darbiem. Faktiski pagaidām viņš neko pārmērīgu Ukrainai sabojājis nav, ja neskaita sirmus matus tur, kur bez tiem varēja iztikt. Protams, līdzšinējā darbība neizslēdz to, ka jebkurā brīdī Vašingtonas rīcībā tagad jebkas var mainīties uz jebkuru pusi.
