Iestājās jūlijs, 2022. gada otrais pusgads, dažviet un daudzbrīd paaugstinājās tarifi, tika slēgts krietnā Daniela kovidtālrunis, taču tas viss nevienu neinteresēja.
Nedēļas aktuālākā un gandrīz vai vienīgā tēma valstī bija ekstremālais karstums, un meteormurgologi un sinopintiķi nepagurstoši un nonstopā ziņoja par jauniem karstuma, saulesdūrienu un siena drudža rekordiem. Jau nedēļas pirmajā dienā Latvijā tika izsludināts sarkanais brīdinājums un pārspēti 18 karstuma rekordi, bet pēc tam tos vairs neviens neskaitīja, jo karstuma dēļ vairs nebija spējīgs uzskaitīt. “Saņemiet!” nosmīkņāja Boms Tricis.
Laika apstākļu iespaidā steidzami nācās veikt korekcijas latviešu tautas folklorā, kur sapņu princi baltā zirgā nomainīja vīrs ar ventilatoru vienā un norasojušu arbūzu otrā padusē, karalis par varoņdarbiem piesolīja nevis pusi karaļvalsts un princesi par sievu, bet saldējuma rūpnīcu mantojumā, Antiņš nejāja stikla kalnā, bet vienkārši gaidīja, kad tas nokusīs, savukārt Sniega karaliene nu vairs nebija ļaunais tēls, bet gan daudzu iekārota sieviete.
Latvju bāleliņi uzsāka bīstamu un izaicinājumiem pārpilnu izdzīvošanas spēli, kuras galvenā būtība bija tajā, kurš ilgāk spēs nepateikt neko sliktu par laika apstākļiem. Visiem tiem, kuri kaut iepīkstējās par neciešamo karstumu, tika piedraudēts pieslēgt apkuri, turklāt par 2022. gada rudens cenām, savukārt visiem tiem, kuri par to priecājās, tika rosināts karstumu iesālīt, iemarinēt un iekonservēt burciņās vai uzglabāt pieliekamajos, lai no tā varētu pārtikt visu ziemu.
Pirmā to visu neizturēja dumpinieciski noskaņota tramvaja sliede Rīgā pie Dienvidu tilta, kas ar vārdiem “ejiet taču jūs visi… atvēsināties!” ņēma un deformējās, un devās uz Lucavsalas pludmali nopeldēties, bet drīz vien tai pievienojās virkne Latvijas ceļu, kas iesākumā viegli iesvīda, pēc tam nelabi sasvīda un beigu galā pavisam izsvīda, tā iedzīvojoties izsvīdumos, izgulējumos un ūdenī ceļgalā, bet tas savukārt draudēja ar lielām nepatikšanām satiksmes dalībniekiem.
Lai mēģinātu šādu situāciju novērst, tika nolemts veikt sliežu, ceļu un arī ielu laistīšanas darbus, taču nu bija vēl sliktāk, jo sliedes aiz priekiem izgūlās izlaidīgās pozās un pat nedomāja apkalpot tramvajus, savukārt ceļi un ielas sāka augt kā sēnes pēc lietus un nācās tiem domāt jaunus nosaukumus, kuru nebija, jo Valsts valodas centrs gribēja atņemt tos pašus vecos, ja vien tiem konstatēja kaut attālu radniecību ar rašistiem, prorašistiem, parašistiem un Krieviju.
Iestājoties karstajam laikam, VUGD nolēma visā valstī veikt trauksmes sirēnu pārbaudi, lai noskaidrotu, vai sirēnas darbojas arī apstākļos, kad karstuma dēļ veikalos vairs nav nopērkams kefīrs. Iedzīvotāji par to pirms tam tika informēti televīzijā, radio, laikrakstos un žurnālos, sociālajos tīklos, tirdzniecības centros, dzīvojamo māju kāpņu telpās, liftos un uz jumtiem, ledusskapjos un saldējamajās kastēs, tomēr vienalga atradās kāds, kuru sirēnas bija pārbiedējušas, tāpēc tika prasīts iesniegt skaidru rīcības plānu kefīra trūkuma gadījumā.
Pamatojoties uz kaut kāda Didža iesniegumu, Valsts valodas centrs bija atzinis par atbilstošiem priekšlikumus pārdēvēt Lomonosova, Puškina, Turgeņeva, Ļermontova, Saharova u.c. ielas, tostarp rosinot pārdēvēt arī Rīgā dzimušā un augušā kinorežisora Eizenšteina ielu, kuram vecāki nelaimīgā kārtā bija devuši vārdu Sergejs. Pastāvēja aizdomas, ka tūliņ, tūliņ pienāks arī Aleksandra Čaka un viņa ielas kārta, un lielākas cerības izdzīvot bija Elizabetes ielai, jo diez vai Didzis un valodnieki skolā bija tik cītīgi mācījušies vēsturi, lai zinātu, ka patiesībā šī iela nosaukta par godu Krievijas impērijas ķeizara Aleksandra I sievai.
Nu jā, vēl jau šonedēļ bija nepieciešams arī apkopot Jāņu dienu statistiku - cik iekrituši ugunskuros un grilos, cik pārdzērušies alu, kvasu un citas dziras, cik aizrijušies ar šašliku, pusceptiem vistas stilbiem vai ķimeņu sieru, cik ļautiņus nograuzuši odi vai nosūkājušas badīgas ērces utt., u.t.jpr. Statistiku apkopot traucēja neapzinīgie indivīdi, kuri vēl otrdienas rītā nebija par sevi devuši nekādu ziņu, jo svētdien ar vārdiem “jāapēd, citādi nāksies izmest” stūmuši māgā pēdējos Jāņu dienu sierus, šašlikus un zem klajas debess atstātās bļodas ar rasolu, bet šo nedēļu pavadīja klusi, rāmi un vientuļi, sēžot pārdomu telpā ar podu, skalojamo kasti un noraujamo kloķi.
Taču jau tagad bija zināma arī kāda priecīga vēsts - beidzot sevi pierādīja depozīta sistēma, jo pēc svētkiem pirmais jautājums bija nevis par to, kur un kā nolīgots, bet cik daudz piķa “atsists”, tukšo taru nododot. Izrādījās, ka Jāņu brīvdienās nodoti vairāk nekā 4,2 miljoni depozīta iepakojumu, kas bija tikpat, cik depozīta sistēmā tika nodots pirmo divarpus mēnešu laikā. “Nu re, es taču teicu! Vienkārši vajag vairāk dzert!” prātīgi noteica vides reģionālais Plesis un aizbrauca uz Luksemburgu spriest par jūru un okeānu izmaksefektīgi ilgpratīgo klimatneitralitāti.
Diemžēl vasaras medus mucā iegadījās arī pa darvas pilei, par ko gādāja nu jau bijušie Latvijas izlases hokejisti. Ja Ļoņas Tambijeva vēlme trenēt Vladivostokas admirāļus lielu pārsteigumu neradīja, tad Mika Indraša kļūšana par Spartaka Indrašistu gan bija šoks. Valdībai piedāvātajā sarakstā ar 69 potenciāli demontējamiem padomju režīmu slavinošiem objektiem nu pievienojās vēl pārītis staigājošu objektu, ko demontēt no latvju sporta vēstures. “Bet - kas tad tur tāds Krievijā notiek?” neizpratnē prasīja sportisti, kuri ikdienā spārdīja bumbu, meta kurvī vai dauzīja ripu, ik pa laikam tikai iemetot aci TikTokā.
