Iespējas dalīt riskus un veikt ieguldījumus ar nelielām naudas summām padara ieguldījumu fondus pievilcīgus arī krīzes laikā. Šādu ieguldījumu atdeve ilgtermiņā var krietni apsteigt inflāciju, un tie ir pieejami arī Latvijas iedzīvotājiem.
Laiks, kad par tālāku ekonomikas attīstību ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, ir arī brīdis, kad var nākties nopietnāk vēstīt savas uzkrājumu stratēģijas tai sabiedrības daļai, kas pēc nepieciešamo ikdienas maksājumu veikšanas un citu ar mājsaimniecības labklājību nepieciešamo pirkumu izdarīšanas atliek nauda uzkrājumiem.
Latvijā tradicionāli galvenais uzkrājumu veids ir banku termiņnoguldījumi, kur īstas atdeves nav pat nomināli, nemaz nerēķinot inflācijas nodarīto kaitējumu. Tādējādi, ja kāds pirms gada bankā noguldījis līdzekļus, tad saskaņā ar patēriņa cenu indeksa izmaiņām šo līdzekļu reālā pirktspēja ir vairāk nekā par 20% zemāka nekā gadu iepriekš. Kā rāda prakse, vismaz pēdējo vairāku gadu desmitu, sevišķi vēl pēdējās desmitgades griezumā vislabāko aizsardzību pret inflāciju ļāvuši veikt ieguldījumi akcijās, tiem šajā ziņā pat pārspējot tradicionālo zeltu. Lai izvērtētu, kāda ir ieguldījumu atdeve, salīdzinot ar inflācijas rādītāju, šo dinamiku būtu vēlams aplūkot vismaz vidējā laika periodā. Tas ļauj uz notiekošo raudzīties plašāk un aplūkot, kāda ir kapitāla atdeve pat uz šā gada visai ekstrēmo inflācijas skaitļu fona. Piemēram, ASV fondu tirgus 500 lielāko kompāniju indeksa “Standard&Poor’s 500” (S&P 500) vērtība pēdējo piecu gadu laikā ir pieaugusi apmēram par 50%, kas krietni vien apsteidz šajā laikā piedzīvoto inflāciju, pat Latvijas mērogiem, kur tā ir viena no augstākajām Eiropā. Centrālās statistikas pārvaldes inflācijas kalkulators liecina, ka laika periodā no 2017. gada novembra līdz šā gada priekšpēdējam mēnesim patēriņa cenu indekss Latvijā ir pieaudzis par 36,7%. Taču tik liela inflācija kā šogad (novembrī salīdzinājumā ar 2021. gada attiecīgo mēnesi inflācija bija 21,8%) tradicionāli ir strauji pārejoša, tajā pašā laikā gan minētā, gan citu Volstrītas indeksu vērtības laika gaitā uzrāda aizvien jaunus vēsturiski augstākos punktus. Turklāt šogad akciju cenu virzība ir bijusi pretēja inflācijai - proti, patēriņa cenas ir augušas, kamēr S&P 500 indeksa vērtība kopš gada sākuma ir kritusies par 17%. Līdz ar to apstākļi ieguldījumu veikšanai patlaban ir ievērojami labāki nekā gada sākumā un tirgus jau ir pārvarējis Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā radītos šokus. Par to zināmā mērā liecina fakts, ka minētā Volstrītas indeksa vērtība pēdējo sešu mēnešu laikā ir pieaugusi apmēram par 6-7%.
Tomēr kāpumus finanšu tirgū ir grūti izmantot tad, ja potenciālajam ieguldītājam trūkst priekšzināšanu par investīcijām, līdz ar to ir grūtības izvēlēties uzņēmumu, kura akcijas varētu solīt potenciāli labāku finanšu atdevi nākotnē. Šajā ziņā ieguldītājam ir iespēja vērsties pie finanšu starpniekiem - bankām vai brokeru sabiedrībām - un ieguldīt to pārvaldītajos ieguldījumu fondos vai iegādāties biržā tirgotu ieguldījumu fondu daļas. Ja runājam par pēdējiem, tad tie ir vērsti uz kāda konkrētu finanšu instrumentu kopuma, pārsvarā kādā biržas indeksā esošo akciju vai obligāciju tirgus vērtību pārmaiņām. Tas ir ļoti svarīgi, jo ar ieguldījumu fondu palīdzību tiek samazināti riski, kas saistīti ar viena biržas emitenta saimniecisko darbību vai tirgu ietekmējošajiem faktoriem. Līdz ar to, ja ieguldītājs lasa ziņas par strauju akciju cenu izaugsmi kādā no biržām, viņam nav obligāti jāmēģina atrast kādu konkrētu uzņēmumu, taču ir iespēja mēģināt gūt peļņu no veselu indeksu svārstībām, kurām pakārtotas arī attiecīgu investīciju fondu daļu vērtības izmaiņas. Piemēram, ja ieguldītājam rastos vēlme kopēt jau minētā S&P 500 svārstības savā ieguldījuma portfelī, viņš var iegādāties ieguldījumu fonda “SPDR S&P 500 ETF” ieguldījuma daļas.
Tādējādi, lai tiktu pie minētā indeksa atdeves un varētu izvairīties no kādām varbūtējām biznesa kļūmēm kādos atsevišķos uzņēmumos, investoram nav nepieciešama visu 500 uzņēmumu akciju iegāde. Patiesībā šāds ieguldījumu instruments ļauj radīt pieeju biržai arī tādiem ieguldītājiem, kuriem tūkstošu dolāru vai eiro investīcijas “nav pa kabatai”. Jau minētā “SPDR S&P 500 ETF” vienas ieguldījuma daļas cena 13. decembrī biržas slēgšanas brīdī bija nepilni 402 ASV dolāri. Salīdzinājumam - pirms gada tas maksāja 467 dolārus, savukārt pirms diviem gadiem tā cena svārstījās ap 365 dolāriem, bet pirms pieciem gadiem starp 266 un 267 dolāru atzīmēm. Lai aplūkotu ainu vēl garākā termiņā, var piebilst, ka augstākajā biržas cenu punktā pirms iepriekšējās finanšu krīzes 2007. gada 11. oktobrī viena šā ieguldījuma fondu daļa maksāja 157,52 dolārus. Tādējādi katram ir iespējas izvērtēt, kāda ir kopējā akciju tirgus dinamika ilgtermiņā, un redzēt, ka katra jauna ekonomikas augšupejas cikla laikā tiek atgūts iepriekšējā krīzē zaudētais. Piemēram, iepriekšējās finanšu krīzes dziļākajā punktā 2009. gada martā šā ieguldījuma fonda daļu vērtība bija kritusies līdz 67,10 dolāriem. Aprakstītās skaidri norāda uz to, ka, investējot biržas indeksu fondos, ir iespēja tikt pie ilgtermiņa atdeves. Līdzīgā veidā tiek būvēti arī uz akcijām orientēto pensiju plāni, tādējādi ieguldītājam, ik pa laikam, piemēram, reizi ceturksnī, atvēlot dažus simtus dolāru, pašam ir iespēja būvēt kaut ko līdzīgu savam pensiju fondam. Jāpiebilst, ka līdzīga rakstura ieguldījuma fondi ir arī citiem biržas indeksiem, tāpat ir fondi, kas būvēti uz obligāciju, izejvielu, kriptovalūtu, dārgmetālu un citu finanšu tirgū pieejamo instrumentu cenu svārstībām.