“Neatkarīgās” vēsturē kā nozīmīgs panākums jāieraksta “Swedbank” lēmums pagaidām kaut simboliskā mērogā atteikties no bankas pievienotās procentlikmes EURIBOR procentiem, tādējādi labprātīgi izvairoties no šādu procentu nestās virspeļņas.
Bankas aizdos naudu bez procentiem! Kā tas iespējams un ko tas nozīmē? Iestājusies paradīze? Vai arī “Swedbank” noguldītājiem jāsāk uztraukties par bankas izputēšanu, kas tagad ir modē ļoti lielām un pamanāmām bankām ASV un Eiropā?
Pirmais mierinājums ir tāds, ka “Swedbank” solītā nulle savai peļņai no aizdevumiem ar “zaļo kursu” marķētu projektu realizācijai neliek bankai ciest zaudējumus. Tas tagad bankām nebūt nav pašsaprotami. Valstis taču ir piespiedušas komercbankas pirkt valstu parādzīmes ar negatīvām likmēm.
Citiem vārdiem sakot, valstis no bankām prasa piemaksāt par tiesībām aizdot valstīm daļu no banku klientu naudas. Par spīti tam, Latvijas komercbanku peļņa pēdējos gados gan ir augusi. Pirmajā acu uzmetienā neiespējamā sakarība starp zaudējumus nesošo vērtspapīru apjoma un banku peļņa pieaugumu tika izveidota tā, ka valstis atlīdzināja bankām par klientu naudas atdošanu valstīm ar atļauju pagrābt no atlikušās klientu naudas tik daudz, lai bankām pietiktu un pāri paliktu labai dzīvei. Bankas par klientu naudas piesaistīšanu noguldītājiem un visiem pārējiem naudas īpašniekiem nemaksā neko, bet par klientu kontu apkalpošanu maksu iekasē. Valstis piespiež fiziskās un juridiskās personas atdot naudu bankām ar tādiem likumiem, pēc kuriem praktiski jebkuru darījumu ar skaidrās naudas izmantošanu var atzīt par kiminālnoziegumu un sodīt, sākot ar darījumā izmantotās naudas konfiskāciju. Tiktāl skaidrs, ka valstis atlīdzina bankām par piedalīšanos nelegāla nodokļa iekasēšanā no banku klientiem.
Tālāk jādod atbilde uz jautājumu, kā bankas izdzīvos, izsniedzot it kā bezprocentu kredītus nevalstiskiem parādniekiem. Atbilde ir tāda, ka nulle bankai patiesībā ir tikai pašreklāmas sauklis, jo banka var lieliski iztikt ar EURIBOR procentiem. Tie ir pietiekami lieli un kāpjoši atbilstoši Eiropas Centrālās bankas (ECB) refinansēšanas likmju kāpumam. EURIBOR taču nav iestāde, kas reāli savāktu to daļu no banku parādnieku procentmaksājumiem, kas pamatota ar EURIBOR. Tas ir tikai vidējais rādītājs starpbanku kredītiem, kas izrēķināts no lielāko banku reālajiem darījumiem. Bet galvenais ir tas, ka banku parādnieku bankām samaksāto naudu šīm bankām neatņem arī ECB.
Pati ECB ir salauzusi vairāk nekā pēdējo simts gadu garumā slīpēto shēmu, pēc kuras komercbankas aizņemas naudu no centrālās bankas uz procentiem. Tādā gadījumā centrālā banka ar procentu palielināšanu vai samazināšanu var regulēt naudas pieejamību, tajā skaitā izņemot no aprites naudu, kad komercbankām pienācis laiks atdot centrālajai bankai savu aizņēmumu procentus un pamatsummas.
Taču tagad ECB un citas centrālās bankas to vairs nevar, jo katra savu valūtu sadrukājusi daudz vairāk, nekā komercbankas gribēja un varēja aizņemties no centrālās bankas ar mērķi palielināt savu kredītportfeli virs noguldījumos piesaistītās naudas apjoma. Eiro drukāšanu (patiesībā bezskaidrās naudas emisiju, kurā drukātie eiro veido nelielu daļu) ECB iesāka 2015. gadā. Tā sākumā ECB bilancē bija 10,4 triljoni eiro, bet 2023. gada janvārī - jau 16,1 triljoni eiro. Nav Eiropā tāda saimnieciskās darbības pieauguma, ar kādu varētu attaisnot eiro emisiju. Nauda ir sabāzta visvisādās šķirbās, bet nav izsniegta kredītos.
Latvijas Bankas statistika liecina, ka 2022./2023. gada mijā Latvijas komercbanku bilancēs kopā atradās 23,103 miljardi eiro noguldījumos, kontu atlikumos u.tml., bet no tiem tikai 15,414 miljardi bija izsniegti kredītos nebanku uzņēmumiem un privātpersonām. Tātad komercbankām ir pieejama aizdošanai nauda par nullei tuvu cenu pilnīgi neatkarīgi no tā, kādu cenu naudai noteikusi ECB.
Jāatzīst gan, ka naudas turēšana “šķirbās” un izvilkšana no tām prasa no bankām izdevumus. Liela un dārga “šķirba” bankām ir jau iepriekš norādītie valstu vērtspapīri. Valstis tos atpērk iepriekš nolīgtos termiņos, nevis tad, kad klienti pieprasa no bankām lielākas bezskaidrās vai skaidrās naudas porcijas. Tāpēc bankas spiestas arī tirgoties ar vērtspapīriem, dažkārt pārdodot tos ar atlaidēm, un aizņemties naudu, sacīsim, pulksten vienos, lai nodzīvotu līdz pulksten trijiem, kad banka saņems lielāka parāda atmaksu un starpbanku naudas tirgū nostāsies pārdevēja pozīcijā. EURIBOR atspoguļo naudas cenu šādos darījumos, bet Latvijas komercbankas var dusēt uz atstarpes starp piesaistītās un aizdotās naudas daudzuma kā uz liela mīksta, spilvena.
Latvijas komercbanku rīcībā ir kredītlīgumi, kas slēgti gan pirms 2015. gada, gan vēlāk līdz šai baltai dienai pēc gadsimtu ilgas inerces, ka starpbanku naudas tirgus dalībnieki pieskaita savas intereses procentiņus centrālās bankas refinansēšanas likmei un komercbankas - starpbanku likmei. “Attiecībā uz noslēgtajiem kredītlīgumiem jāatceras, ka pusēm, parakstot kredītlīgumus bija jārēķinās, ka EURIBOR likme ir mainīga un nevar paļauties uz to, ka tā visu laiku būs nemainīgi zema vai nemainīgi augsta,” komercbanku tiesības uz ieguvumiem no ECB refinansēšanas likmju celšanas sekām aizstāvēja Latvijas Finanšu nozares asociācija.
Tāda bija komercbanku interešu iestādes atbilde “Neatkarīgajai” par banku reakciju uz runām par nodokli, ar kādu valsts varētu konfiscēt banku virspeļņu. Pamatojums šādai konfiskācijai ir tāds, ka virspeļņu radītu ne banku ieguldījums ekonomikas attīstībā, bet - tieši otrādi - nekā nedarīšana. Arī tā varētu traktēt banku turēšanos pie līgumiem, kas izstrādāti un noslēgti vai kuru forma izstrādāta pirms 2015. gada, un kas vairs neatbilst tagadējai realitātei.
Finanšu nozares asociācijas atbilde “Neatkarīgajai” datēta ar to pašu 24. martu, ar kuru arī “Swedbank” solījums vismaz dažos gadījumos jaunajos līgumos ierakstīt bankas atteikšanos no saviem procentiem virs EURIBOR. “Swedbank” sākusi eksperimentēt ar savas iespējamās peļņas pazemināšanu, lai izspruktu no virspeļņas konfiskācijas. Citas bankas un nozares asociācija, savukārt, vēros eksperimenta gaitu un centīsies saprast, vai šādu eksperimentu paplašināt līdz vispārpieņemtai normai, kā arī sarunās ar politiķiem mēģinās atrast citus veidus maksimāla labuma gūšanai no refinansēšanas un starpbanku kredītu likmju celšanās.
