Kamēr viena sabiedrības daļa aizvien biežāk runā par nonākšanu krīzes situācijā, cita materiālā ziņā jūtas visai komfortabli un ar saviem tēriņiem pat spēj aktivizēt valsts tautsaimniecību. Tomēr, visticamāk, šādam stāvoklim ir vien pagaidu raksturs. Ziņas par mūsu ekonomikas virzību un hipotēzes par iedzīvotāju iespējām nopelnīt iztiku ir pretrunīgas – gan skaudras, gan optimisma pilnas, tomēr šķiet, ka pēdējā laikā kopējā garšas buķetē sevi piesaka aizvien nepatīkamākas notis.
Viss gan ir atkarīgs no tā, kurā tautsaimniecības sektorā pelnāt savu iztiku. Tomēr diezgan nepārprotamas šķiet divas lietas. Pirmā - mūsu valsts ekonomikas dzinējs lielā mērā darbojas uz iepriekšējās inerces radītajām putām; otrā - sabiedrība turpina diezgan strauji noslāņoties. Tas nav labi, ja runājam par nākotnes ekonomisko izaugsmi un iedzīvotāju iespējām savus ienākumus palielināt. Patiesībā viss izskatās diezgan slikti, un ļoti ticams, ka tas būs sajūtams jau tuvākā pusgada laikā.
Sliktas ziņas ir lielākajai daļai to iedzīvotāju, kuri mūsu valsts tautsaimniecībā savu iztiku pelna tā dēvētajās ekonomikas mugurkaula nozarēs. Šādas nozares pie mums ir divas - apstrādes rūpniecība un tirdzniecība, kuras kopā rada ap 30% mūsu tautsaimniecības pievienotās vērtības. Sliktais ir tas, ka abu darbība sašaurinās, turklāt tas notiek visai strauji. Gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo pašu laika periodu iepriekšējā gadā apstrādes rūpniecības apjomi ir sarukuši par 4,3%, savukārt tirdzniecība kritusies pat par 10,3%, vēsta Centrālās statistikas pārvaldes dati. Nekādu iepriecinājumu nenes arī dati par abu nozaru attīstību aprīlī. Ražošana, rēķinot gada izteiksmē, ir nonākusi vēl lielākās “ziepēs”, un apstrādes rūpniecības apjoms salīdzinājumā ar iepriekšējā gada sulu mēnesi ir krities jau par 8,8%.
Mūsu valsts šā gada ekonomikas attīstībai ļaunu vēstošas ziņas ir tās, kas saistītas ar kokrūpniecības un nemetālisko minerālu jeb būvmateriālu ražošanas apjomu aizvien izteiktāku samazināšanos. Pēdējā no minētajām šogad aprīlī saražojusi par 26% mazāk nekā pērn tajā pašā laikā. Pirmkārt, ļoti slikti ir tas, ka pēdējos gados tā tradicionāli bijusi ceturtā lielākā apstrādes rūpniecības nozare Latvijā, kas vairāk orientēta uz eksportu, un, ja tās apjomi krīt vairāk nekā par ceturtdaļu, tas nozīmē, ka ievērojami sarūk arī Latvijā ieplūstošā naudas masa. Tas pats attiecas uz kokrūpniecības padsmit procentu vērto samazinājumu.
Problēmas abās minētajās nozarēs norāda uz ārējo ekonomisko fonu un aizvien vairāk liek domāt par to, ka pasaules ekonomiku gaida lejupslīde. Abām minētajām ražošanas sfērām dzīvotspēja ir atkarīga no būvniecības aktivitātes. Pie mums tā ir laba, jo celtniecība pēc vairāku ceturkšņu apjomu samazināšanās šā gada pirmajā ceturksnī ir atgriezusies plusos, turklāt diezgan palielos. Statistiķu aplēsēs būvniecības nozare gada pirmajos trijos mēnešos salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn ir augusi par 17%. Tomēr būvmateriālu ražošanas nozares galvenais balsts ir eksports, un, ja zināms, ka tāds liels noņēmējs kā Zviedrija piedzīvo nekustamā īpašuma krīzi, tad nekādas labās asociācijas tas neraisa. Arī citviet Eiropas tirgos neiet labi, un augošās procentu likmes, kas sadārdzina kredītus, situāciju tikai pasliktinās. Tādējādi būvniecībai Latvijā, arī tad, ja tā turpinās augt, pateicoties kādu lielu objektu būvniecībai, būs vien ekonomiku sildošs raksturs un tā kaut kādā mērā spēs kompensēt ārējā pieprasījuma kritumu, kas skar kokrūpniecību, nemetālisko minerālu ražošanu, ieguves rūpniecību un metāla konstrukciju ražošanu.
Tomēr, kā jau minēts attiecībā uz ražošanu, kopaina ir slikta. Kāpumu elektronikā, atsevišķās mašīnbūves apakšnozarēs un tekstila ražošanā ar uzviju noēd gan iepriekš minēto nozaru ražošanas apjomu kritums, gan kritums mēbeļu rūpniecībā, papīra ražošanā, poligrāfijas nozarē, gan iepriekš strauji augošajā automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošanā.
Ekonomikas tālākajā virzībā palīgs nebūs arī inflācijas radītā iedzīvotāju noslāņošanās, un iepriekš pieminētais desmitdaļu vērtais mazumtirdzniecības apjoma sarukums gada pirmajā ceturksnī tam ir vien uzskatāms apliecinājums. Aprīlī gan tirdzniecības nozare ir aktivizējusies un gada izteiksmē tiek uzrādīts vien 3% vērts kritums. Taču kopējā situācija nav vienkārša un tieši norāda uz sabiedrības noslāņošanos. Proti, inflācijas un ekonomiskās nestabilitātes ietekmē ir pieaugusi tā iedzīvotāju daļa, kuriem ir problemātiski apmaksāt ikdienā nepieciešamās lietas. Par to liecina kaut vai tas, ka pārtikas mazumtirdzniecības apjoms šā gada aprīlī bija par 6,7% mazāks nekā pirms gada, neskatoties uz to, ka imigrācijas dēļ, piemēram, bēgot no Ukrainā notiekošā kara, Latvijas iedzīvotāju skaits ir pieaudzis. Ja cilvēkiem trūkst naudas, tad viņi nespēj pietiekami daudz tērēt, lai ekonomika augtu un viņu tēriņi radītu lielākas iespējas nopelnīt citiem.
Par to, ka cilvēku finansiālā kapacitāte rūk, liecina arī daudzu nepārtikas preču tirdzniecības apjomu kritums. Vēl nesen par vairākiem desmitiem procentu gada izteiksmē augošā metālizstrādājumu, instrumentu, santehnikas un būvmateriālu mazumtirdzniecība aprīlī salīdzinājumā ar pagājušā gada aprīli augusi vairs tikai par 3,6%, bet kopumā nepārtikas preču tirdzniecība (neskaitot autodegvielu) gada laikā kritusies par 4,2%. Var pat teikt, ka kopējā mazumtirdzniecības nozare pieticīgajos mīnusos turas, pateicoties vien autodegvielas tirdzniecības apjomu kāpumam, kas aprīlī gada izteiksmē sasniedzis 8,9%. Tā kā Latvijā ekonomiskā aktivitāte īsti neaug, tad nākas secināt, ka šeit tiek nopirkta degviela, kuras patēriņš notiek arī ārpus mūsu valsts. Iespējams, ka Ukrainā.
Pagaidām varam uzskatīt, ka Latvijas ekonomikai vēl klājas salīdzinoši labi un atsevišķas pakalpojumu nozares, kas balstās uz turīgās sabiedrības daļas vai ārzemnieku tēriņiem, vēl spēj uzrādīt izaugsmi. Tāpat perspektīvas aizvien saglabā informācijas un komunikāciju pakalpojumu nozare, kurai gada pirmajā ceturksnī pret šo periodu pērn bija 12,2% kāpums. Taču ar dažām veiksmīgām rūpniecības un pakalpojumu nozarēm būs par maz, lai “vilktu” uz priekšu kopējo valsts tautsaimniecību un nodrošinātu iedzīvotājiem visaptverošas iespējas pelnīt vairāk un optimālu naudas pieplūdumu valsts kasē.
Valsts budžeta ieņēmumi vispār ir ļoti interesants jautājums. Var pat teikt, ka pagaidām situāciju valsts budžetā stabilu uztur gan iepriekšējā ekonomikas inerce, gan augstā inflācija. Tomēr, vasarai beidzoties, valdība, visticamāk, nonāks nepatīkamu dilemmu priekšā par to, kā budžeta ienākumus salāgot ar tēriņiem. Pagaidām nauda budžetā vēl ienāk, neraugoties uz to, ka daudzas ekonomikas sfēras piedzīvo kritumu, taču, to apjomiem krītot vēl straujāk, nauda neizbēgami apsīks. Turklāt visai drīz inflācija var pārvērsties deflācijā, un tad apsīktu gan nominālā naudas plūsma kā tāda, gan varētu samazināties pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas apjomi saistībā ar preču cenu samazināšanos.
Potenciālajam scenārijam varētu būt kaut kādas līdzības ar 2008. gada rudeni, kad naudas aprite ekonomikā un nodokļu plūsma pēkšņi apstājās. Šā gada rudenī salīdzinājumā ar šo pašu gada laiku pirms 15 gadiem līdzības varētu izpausties tieši jau minētajā “pēkšņumā”. Taču ekonomikas satricinājumiem nevajadzētu būt tik iespaidīgiem kā 2008. gadā piedzīvotajiem, jo Latvijas ekonomikas struktūra ir daudz labvēlīgāka noturīgumam pret krīzēm un arī parādu slogs ir daudz mazāks, bet uzkrājumi - ievērojami lielāki.
