Tas, kā Latvijas iedzīvotāji turpina izdzīvot pašreizējās dārdzības apstākļos, nebeidz pārsteigt. Ir sen zināms, ka daudzi mūsu privātā sektora darba devēji nav nekādi eņģeļi, taču fakts, ka kopējā situācija atalgojuma jomā ir tik bēdīga, rada atbildes uz jautājumiem, kādēļ mūsu valsts iekšējais patēriņš ir kopumā tik vājš, kādēļ bankām trūkst maksātspējīgu kredītņēmēju. Tā ir arī atbilde, kāpēc pārtikas tirdzniecība, kas tradicionāli ir visai noturīga pret ekonomiskajiem satricinājumiem, lielās inflācijas iespaidā gada laikā var piedzīvot pat 6–7% vērtu kritumu brīdī, kad valsts iedzīvotāju skaits pat ir pieaudzis.
Dati par to, cik Latvijas strādājošais saņem, ir visai skaudri. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes apkopoto informāciju, līdz 1000 eiro vērtu bruto darba samaksu šā gada aprīlī ir saņēmuši 42,3% strādājošo. Savukārt vēl 24,3% darbinieku mēneša darba samaksa bijusi tūkstoša un pusotra tūkstoša eiro koridorā. Pēdējais no tiem tikai nedaudz apsteidz pirmajā ceturksnī fiksēto vidējās bruto darba samaksas rādītāju. Tobrīd tā bija 1462 eiro. No šī varētu izrietēt, ka apmēram divas trešdaļas vai nedaudz mazāk strādājošo saņem mazāk par vidējo algu valstī, un patiesībā tas norāda uz visai lielām ekonomikas strukturālām problēmām, kuras, samazinoties ekonomikas izaugsmei un pieaugušās dārdzības apstākļos, tikai padziļināsies. Pieaugusī dārdzība, kas ir straujāka par algu kāpumiem, nozīmē, ka lielākajai iedzīvotāju daļai iespējas tērēt var būt mazākas nekā 2021. un 2022. gada pirmajā pusē pat tad, kad inflācija pierims. Šeit aktuāls jautājums, ir vai pierimstošo inflāciju nomainīs deflācija un vai tā spēs aktivizēt patēriņa aktivitātes. Ir jārēķinās, ka deflācijas atnākšana parasti nozīmē arī gausāku uzņēmējdarbību, un, ja tas samazinās pieprasījumu pēc darba algām vai liks rukt iedzīvotāju ienākumiem, tad arī nekādu ieguvumu pirktspējas ziņā var nebūt.
Lai arī statistika ir visai nepatīkama, Latvijā jau ir ierasts, ka sliktas ziņas kombinējas ar kādu labāku. Proti, lielāku algu saņēmēju pamazām kļūst vairāk. Šeit, protams, neizpaliek inflācijas faktors. Tomēr vienlaikus ir jānorāda uz to, ka inflācijai līdzi pievelkas arī ekonomika un tajā skaitā algas. Līdz ar to atalgojuma procesu Latvijā var komentēt kā visai pamanāmu izaugsmi, taču no ļoti zema bāzes līmeņa. Acīmredzami gan publiskā, gan arī privātā sektorā, vai varbūt kaut kur saaugot publiskā un privātā sektora interesēm caurmēra strādājošais Latvijā nereti ir spiests izbaudīt to, ko viena no autora vēstures skolotājām vēl PSRS laikā teica par strādājošo sadzīvi pirms komunistu apvērsuma Krievijā. Proti, kapitālists strādnieku neturēja badā, jo tad viņš nevarētu pastrādāt. Strādnieks nebija badā, taču dzīvoja trūcīgi. Vēl pirms dažiem gadiem netrūka piedāvājumu strādāt par minimālo algu vai nedaudz augstāku samaksu, līdz ar to varam arī mūsdienās rast zināmu analoģiju ar jau iepriekš vēstures griezumā pieminēto. Tomēr darba tirgus process šobrīd vairāk strādā par labu darbaļaudīm, līdz ar to mazāk atalgoto strādājošo īpatsvars uzrāda nepārprotamu tendenci sarukt. Piemēram, jau minēto bruto algas līdz 1000 eiro mēnesī saņēmēju īpatsvars pērn aprīlī bija 48,3% jeb par 6 procentpunktiem lielāks nekā šā gada sulu mēnesī. Šīs grupas ietvaros visstraujāk ir sarucis strādājošo īpatsvars atalgojuma grupā no 400,01 līdz 700 eiro. Pērn tas bija 21,4%, šogad - 17%. Visticamāk nospiedošs vairums no viņiem ir “pārcēlušies” uz atalgojuma grupu no 700,01 līdz 1000 eiro, kamēr daļa šīs grupas dalībnieku atrodas 1000,01-1500 eiro “uz papīra” saņēmēju lokā. Šajā strādājošo grupā īpatsvars ir palielinājies no 23,8% līdz 24,3%, bet grupā no 1500,01 līdz 2000 eiro kāpums ir no 12,3% līdz 14,4%.
Tikmēr lielāka atalgojuma grupās strādājošo īpatsvars ir neliels, bet strauji augošs. Tas pats arī par strādājošo skaitu. Piemēram, visaugstākajā atalgojuma grupā, kas pārsniedz 6000 eiro mēnesī, šā gada aprīlī fiksēts 9041 strādājošais salīdzinājumā ar 7200 pirms gada. Procentuālā īpatsvara izteiksmē tie attiecīgi ir 1,2% un 0,9%. Mēneša algu, kas pārsniedz 4000 eiro, Latvijā šā gada aprīlī saņēmuši gandrīz 29 tūkstoši strādājošo salīdzinājumā ar nepilniem 22,7 tūkstošiem pērn šajā laikā. Tikmēr bruto algas no 2000,01 eiro līdz 4000 eiro saņēmēju skaits gada laikā ir pieaudzis no gandrīz 96,5 tūkstošiem līdz vairāk nekā 118 tūkstošiem.
Kā no atalgojuma datiem redzams, mums valstī netrūkst to, kas dzīvo ar relatīvi savilktām jostām, ne to, kuri ar saviem tēriņiem var turpināt “uzkurināt” inflāciju. To redzam arī pēc ļoti dažādajiem un brīžiem šķietami pretrunīgajiem ekonomikas datiem. Tāpat redzam, ka potenciālo inflācijas “kurinātāju” kļūst aizvien vairāk. Salīdzinājumam - pirms pieciem gadiem, 2018. gada aprīlī, virs 6000 eiro vērtu algu saņēma vien 3,7 tūkstoši strādājošo, bet par 4000 eiro lielāka bruto alga bija 10,6 tūkstošiem darbinieku. Tikmēr mazāk atalgoto strādājošo skaits strauji gājis mazumā. Līdz 1000 eiro vērta alga 2018. gada aprīlī bija gandrīz 543 tūkstošiem strādājošo, tagad šī atalgojuma grupa ir sarukusi līdz 301 tūkstotim. Progress ir acīmredzams, taču tas var neapturēt labklājības krīzi. Kopumā var redzēt, ka mums ir ļoti daudz strādājošo, kas saņem maz, bet vienlaikus relatīvi neliels strādājošo skaits ar lielām algām un visai paplāns vidusslānis, ja ņemam par piemēru kaut vai atalgojums grupu, ko nosacīti varam saukt par vidējo, proti no 2000,01 līdz 4000. Šeit strādājošo īpatsvars ir vien ap 15% un ar to ir par maz, lai ekonomika attīstītos noturīgi un sabalansēti.
