Latvijai pietrūkst efektivitātes gan valdībā, gan uzņēmējdarbības vidē, secināms no Pasaules konkurētspējas centra IMD šonedēļ publiskotā konkurētspējas reitinga.
Starptautiskās konkurētspējas reitingā Latvija piedzīvojusi būtisku kritumu, kam par pamatu ir gan valdības neefektīvā darbība, gan sliktā biznesa vide, un diemžēl uzsvars ir jāliek uz to otro. Valdības nāk un iet, taču biznesa vide, kāda tā ir, var saglabāties ilgstoši, un negatīva scenārija gadījumā tas var ilgstoši negatīvi ietekmēt arī valsts iedzīvotāju labklājību. Izvērtējot 336 kritērijus, Pasaules konkurētspējas centra gadskārtējais pētījums Latviju 64 valstu vidū ir ierindojis 51. vietā, kas ir būtisks kritums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, kad mūsu valsts atradās 35. vietā. Vai šis reitings kaut ko mainīs jaunu investīciju piesaistē valstī, vēl ir visai atklāts jautājums, turklāt būtisks kritums pagaidām ir redzams vien relatīvi īsam laika posmam, līdz ar to spriedumus izdarīt vēl ir pāragri, tomēr notikušais, kā minimums, ir jāuztver kā trauksmes zvana skaļāka iešķindēšanās.
Vērtējot biznesa efektivitātes rādītājus, pētījuma autori pievēršot uzmanību tādām niansēm kā vadības procesi, situācija darba tirgū, kā arī tādam būtiskam parametram kā produktivitāte. Diemžēl ir jāsaka, ka attiecībā uz šo sadaļu mūsu valstij nav iemeslu lepoties jau ilgstoši. Pirms kovida atnākšanas, 2019. gadā, kad ekonomisko rādītāju ziņā mums klājās itin labi, Latvijas biznesa efektivitāte tika vērtēta kā 43. labākā, tad gadu vēlāk Latvija topā vienu vietu zaudēja, bet tad pamazām sāka pakāpties, tiekot līdz 37. vietai 2022. gada pētījuma datos. Šī gada topā Latvija ir noslīdējusi uz 57. vietu, un droši vien viens no pamanāmākajiem iemesliem, kādēļ tā ir noticis, ir saistīts ar mēģinājumiem iespējami vairāk pelnīt inflācijas laikā. Tas, iespējams, īstermiņā palīdz tikt pie lielākas peļņas, taču nerada priekšstatu par biznesa ilgtspējīgu attīstību. Tiesa gan, centienus “izspiest maksimālu” peļņu droši vien nevaram saukt par galvenajiem sliktā rezultāta iemesliem. Kaimiņvalstīs - Lietuvā un Igaunijā - diezgan ilgi inflācija bija vēl augstāka nekā pie mums, taču biznesa efektivitātes ziņā konkurētspējas vērtējumā tām rādītāji ir ievērojami augstāki nekā Latvijai. Uzņēmējdarbības vide cita starpā nav atrauta no ekonomikas izaugsmes rādītājiem, kas abām kaimiņvalstīm ir krietni vien sliktāki nekā pie mums, jo tās piedzīvojušas reālu ekonomikas lejupslīdi, kamēr Latvijai izdevies balansēt uz nulles ekonomiskā pieauguma robežas. Cita lieta, ka ekonomiskā līmeņa ziņā abas kaimiņvalstis spējušas panākt Portugāli, kamēr mēs par vietu topā cenšamies spēkoties ar Poliju. Neraugoties uz to, Lietuvas biznesa vide ir novērtēta kā 27. labākā, bet Igaunija atrodas 25. vietā. Vēl būtiskāka nianse attiecībā uz kaimiņvalstīm ir tā, ka gada laikā tās topā kritušās attiecīgi par divām un trim vietām, kamēr mūsu valsts ir zaudējusi 20 (!) vietas. Viens no aspektiem šeit neapšaubāmi ir darba tirgus, kas nespēj nodrošināt kvalificēta darbaspēka pieejamību. Tā gan nav tikai pēdējo gadu, bet jau ieilgusi problēma, un diemžēl nešķiet, ka mūsu izglītības sistēma šajā ziņā sola kādus radikālus pavērsienus pozitīvā virzienā. Vēl biznesa vides reitingam zināmā mērā var kaitēt iepriekš pārāk lielā saaugšana ar Krievijas tirgu, kas, šķiet, ir lielāka nekā kaimiņvalstīs.
Tiesa gan, kopumā konkurētspējas rādītāji biznesa vidē būtu jāvērtē visai piesardzīgi. Piemēram, Polijai, kuras ekonomiskā virzība nav sevišķi apšaubāma, gada laikā ir izdevies pakāpties par 15 vietām uz 43. pozīciju. Tajā pašā laikā “lielā septiņnieka” valsts Japāna biznesa efektivitātes ziņā atrodas 47. vietā, bet pirms gada - 51. vietā. Vienlaikus tik spējš kritums kā Latvijai no indikatīvā viedokļa liecina, ka situācija nav laba, norādot uz kādām strukturālām problēmām un uzņēmumu grūtībām pielāgoties apstākļiem, kad kovidlaika atbalsta mehānismi ir izsīkuši un pasaules ekonomiskā attīstība strauji sabremzējusies. Acīmredzot pētījuma autori uzskata, ka Lietuvas un Igaunijas biznesa vides vērtības un spēja adaptēties nepatīkamiem ekonomikas pavērsieniem ir daudz labāka nekā šeit. Arī kopējā konkurētspējas reitinga vērtējumā kaimiņvalstis zaudējušas mazāk nekā Latvija. Igaunija gada laikā nokritusies no 22. uz 26. vietu, bet Lietuva - no 29. uz 32. vietu.
Droši vien nav noslēpums, ka valsts pārvaldē lēmumu pieņemšana norit visai smagnēji, kaut vai ja atceramies gāzes apgādes jautājumu risināšanu pērngad. Tāpat varam atcerēties vēl salīdzinoši nesenas darbības attiecībā uz azartspēļu likumdošanu, kuras nereti, maigi izsakoties, radīja iespaidu par atklātu šī biznesa lobēšanu. Var teikt, ka, tikai pateicoties atsevišķu ministru un Latvijas Pašvaldību savienības darbinieku iniciatīvai, šis process vismaz pagaidām tika nobremzēts. Vēl saistībā tieši ar dažādu skatu par azartspēļu biznesa vietu varam atcerēties iepriekšējās valdības vides un reģionālās attīstības ministra Artūra Toma Pleša apturēto Rīgas attīstības plānu, ko varētu uzskatīt par kaitējumu galvaspilsētas konkurētspējai. Domājams, tas, kā valdība ir darbojusies nesenā pagātnē, galu galā ietekmē arī pašreiz iznākušos reitingus. Arī pašreizējā Krišjāņa Kariņa valdības vadīšanas maniere, kas līdzīgi nezālēm ļauj sazelt iniciatīvas trūkumam, un reformu veikšana, piemēram, izglītībā, nepadomājot, vai vienaldzība par ilgtermiņa sekām ir iemesls tam, lai konkurētspējas reitingi kristos. Gada laikā Latvijas reitings ir krities no 29. līdz 37. vietai. Ja valdības lēmumu pieņemšana un reformu veikšana turpināsies ar tādu “degsmi” kā patlaban, tad var pieļaut, ka nākamā gada vērtējumā mūsu valdības efektivitāte augstāk minētajā reitingā tiks vērtēta vēl zemāk. Tiesa, valdības efektivitātes izvērtējuma rādītāji var strauji mainīties. Piemēram, Lietuvā šajā ziņā kritums ir bijis vēl straujāks nekā pie mums - gada laikā no 23. vietas uz 33. pozīciju. Tikmēr Igaunijai šajā ziņā ir izdevies saglabāt iepriekšējo - 15. vietu.
Konkurētspējas nodrošināšanā neapšaubāmi liela nozīme ir valsts infrastruktūrai, īpaši ceļiem, un tieši šis ir viens no aspektiem, kas investīciju piesaistes ziņā Latvijai liek atpalikt no Lietuvas un Igaunijas. Pērn Latvija ierindojās 41. vietā salīdzinājumā ar 35. vietu gadu iepriekš. Lietuvai šajā jomā aizvadītajā gadā izdevās pakāpties par vienu vietu uz 31. pozīciju, bet Igaunija zaudēja divas vietas, krītot no 27. uz 29. vietu. Varētu pat teikt, ka vietu atšķirība starp Latviju un abām kaimiņvalstīm nav tik liela, cik dažreiz šķiet ceļu kvalitāte. Vieta reitingā nav pašmērķis, ja vien tautsaimniecības procesi valstī attīstās vēlamajā virzienā un pietiekami ātri, lai tas radītu sajūtas par labklājības pieaugumu. Taču šī sajūta mūsu apstākļos ir saistīta ar investīcijām, bet tās ar infrastruktūras sakārtošanu. Līdz šim valsts šajā ziņā nav bijusi pretimnākoša. Droši vien saprātīgs risinājums būtu atgriešanās pie situācijas, lai degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumi budžetā atspoguļotos arī augošā ceļu kvalitātē. Tas atmaksātos, jo labāka infrastruktūra būtu stimulējoša tam, lai nauda vairāk tiktu ieguldīta šeit, nevis mērotu ceļu uz kaimiņvalstīm. Tāpat jānorāda, ka Pierīgas pašvaldībām iepriekšējā ES fondu plānošanas periodā bija grūtības tikt pie finansējuma, kas bija vitāli svarīgs tieši infrastruktūras veidošanai, jo tieši šis Latvijas reģions piedzīvojis lielāko iedzīvotāju skaita pieplūdumu. Ar saviem līdzekļiem kvalitatīva procesa nodrošināšanā ir par maz, taču šis fondu finansējums būtu bijis palīgs gan uzņēmējdarbības aktivizēšanai, gan, iespējams, arī augstākiem valsts konkurētspējas reitingiem.
