Dažāda ekonomikas struktūra un radītā vērtība Latvijas reģionos veido ievērojamas algu atšķirības, līdz ar to arī kardinālus kopējās labklājības kontrastus. Visai maz cerību, ka tuvākajos gadu desmitos šajā ziņā varētu notikt kardinālas pārmaiņas. Šobrīd vidējā alga Latgalē par trešdaļu zemāka nekā Rīgā, un cerību uz izlīdzināšanos tuvākajā laikā tikpat kā nav.
Nesen “Neatkarīgā” rakstīja, ka darba ņēmēju īpatsvars, kuru vidējā bruto alga pārsniedz 2000 eiro, Latvijā šā gada aprīlī bija 19%. Tomēr, ja uz šo skaitli paraugās reģionālā kontekstā, tad nāk prātā daudz dzirdētais teiciens par vidējo temperatūru slimnīcā. Ja runājam par šo nosacīti turīgo algu segmentu, tad, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes informāciju, Rīgā un Pierīgā šā gada aprīlī tāda darba samaksa bija 23,8% strādājošo. Tajā pašā laikā citos reģionos šis darba ņēmēju īpatsvars bija ievērojami zemāks. Vislabākā situācija bija Zemgalē, kur šis skaitlis sasniedza 15,2%. Te gan ir jānorāda, ka šim reģionam tāpat kā Pierīgai palīdzīgu roku sniedz galvaspilsēta, jo minētie aprēķini ir veikti, balstoties uz darba ņēmēju deklarēto dzīves adresi. Abos minētajos reģionos daļa darba ņēmēju ikdienā dodas uz Rīgu un atpakaļ. Taču vienlaikus lielu artavu tiem dod rūpnieciskais pienesums. Tas ir labi izteikts gan Pierīgā, gan tādās Zemgales pilsētās kā Jelgava un Dobele. Labs rūpnieciskais pienesums ir arī Kurzemes reģiona Liepājai un Ventspilij. Šeit gan virs 2000 eiro uz papīra algu segmentā aprīlī bija 13,7% strādājošo. Vidzemē šis skaitlis bija 13,4%, bet Latgalē - jau diezgan kritiski 9,7%. Turklāt arī šeit ir ļaudis, kas darba nedēļu aizvada galvaspilsētā vai tās tuvumā, bet nedēļas nogalē dodas mājup. Tādējādi reālā ekonomiskā situācija Latgalē iedzīvotājiem droši vien ir vēl sliktāka, nekā var spriest no šeit aprakstītās statistikas. Par to liecina arī lielais zemo algu saņēmēju īpatsvars. Latgales reģionā bruto darba samaksa līdz 700 eiro aprīlī bija teju trešdaļai jeb 32,3%, savukārt Rīgā un Pierīgā - nepilniem 22%. Ir divas pamatproblēmas, kuru neatrisināšana liks reģionam turpināt grimt nabadzībā. Viena no tām būtu jautājuma atrisināšana par kvalitatīvu ceļu tīklu. Valsts ar šo uzdevumu nespēj tikt galā jau ilgstoši, un rodas pat sajūta, ka situācija pasliktinās. Kamēr nokļūšana Krāslavā vai Ludzā no Rīgas būs tāda, kāda tā ir patlaban, nav nopietnu cerību uz pamanāmām investīcijām minētajās Latgales pilsētās. Otrs, varbūt pat sāpīgāks jautājums ir uz Krieviju orientētā domāšana. Ja palūkosimies uz situāciju Austrumeiropā un būsim godīgi, tad secināsim - jo tuvāk Krievija, jo sakropļotāka ir sociālekonomiskā vide un cilvēku domāšana. Diemžēl arī, runājot par Latgali, jāpiemin noteikts ļaužu īpatsvars ar lojalitātes trūkumu mūsu valstij un nespēju pārslēgties no padomju laikiem uz Rietumu domāšanu. Jāsaprot, ka ar Krievijas uzņēmējdarbības tikumiem pie Kopenhāgenas labklājības netikt.
Vienlaikus uz negāciju fona, kas saistīts ar infrastruktūras un lojalitātes pret valsti trūkumu kādā sabiedrības daļā, Latgalē netrūkst talantīgu cilvēku, un tas atspoguļojas arī ienākumu izmaiņu statistikā. Piemēram, ja aplūkojam pēdējo piecu gadu statistiku attiecībā uz atalgojuma izmaiņām, tad redzam, ka atalgojuma segmentā virs 2000 eiro Latgalē darba ņēmēju pieaugums procentuālā ziņā ir ievērojami straujāks par vidējo valstī. Salīdzinājumā ar 2018. gada aprīli šādas algas saņēmēju īpatsvars Latgalē ir pieaudzis četrkārt. Toreiz šāds atalgojums Latvijas austrumu reģionā bija vien 2,4%. Ja raugās no šodienas skaitļu viedokļa, tad atalgojuma ziņā pirms pieciem gadiem vispārējā situācija Latvijā bija ļoti bēdīga. Kopumā valstī aprīlī pirms pieciem gadiem vien 7,4% strādājošo “uz papīra” saņēma vairāk par 2000 eiro. Tā kā Rīgā ekonomikas bāzes līmenis ir ievērojami augstāks nekā citos reģionos, tad procentuālās izaugsmes ziņā šeit progress likumsakarīgi ir lēnāks, taču vienalga samērā iespaidīgs. Pirms pieciem gadiem minētajā atalgojuma grupā strādājošo skaits Rīgā bija 10,3%, Pierīgā - 9,7%, Vidzemē - 4%, Kurzemē - 4,5%, bet Zemgalē 4,9%. Kaut arī šajā laikā esam piedzīvojuši visai pamanāmu dzīves dārdzības pieaugumu un, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes inflācijas kalkulatoru, patēriņa cenas apskatītajā laika periodā pieaugušas par 36,8%, vidējā strādājošā labklājība vienalga ir būtiski palielinājusies.
