Pēc satraukuma pilnajiem iepriekšējiem gadiem, kad patēriņa cenu līkni augšup virzīja gan ekonomikas atbalstam valstu un centrālo banku novirzītās naudas kovida laikā, gan arī Krievijas iebrukuma Ukrainā radītie cenu šoki, esam nonākuši jaunā, cenu ziņā daudz mierīgākā laikmetā. Proti, saistībā ar pašreizējām ekonomiskajām norisēm pasaulē nevar izslēgt lēnas inflācijas periodu vairāku gadu garumā.
Ja neskaita kovida laiku, iepriekšējais lēnas inflācijas periods bija iepriekšējā desmitgadē, kad gan Eiropa, gan pasaule diezgan ilgi balansēja uz deflācijas robežas, jo ekonomikai trūka nepieciešamās jaudas, lai ģenerētu pieprasījumu, kas savukārt veicinātu straujāku cenu izaugsmi. Šobrīd ir kaut kas līdzīgs, jo pēc iepriekš augstās inflācijas pasaules ekonomikā ir vērojamas atsevišķas depresijas pazīmes. Vienlaikus īpašu uzmanību vērts pievērst fosilā kurināmā - gāzes, naftas un ogļu - cenām. Šīs izejvielas joprojām ir planētas enerģijas tirgus galvenais dzinējspēks, taču ar aizvien mazāku nozīmi kopējās ekonomikas jaudas ģenerēšanā. Savukārt aizvien mazāka nozīme vienas ekonomiskā labuma vienības radīšanā ir nepārprotams signāls, ka šie resursi arī nākotnē būs lēti, ar nosacījumu, ka izpaliks kāds būtisks piegāžu pārrāvums.
Janvārī gada inflācijas rādītājs ir nedaudz palielinājies, sasniedzot 0,9% salīdzinājumā ar 0,6% pērn decembrī, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tiesa, šis inflācijas kāpums ir vērtējams kā ļoti zems, ja rēķinām nodokļu izmaiņas, kas veicināja, piemēram, strauju vietējo dārzeņu vai atsevišķu komunālo tarifu palielināšanos, turklāt dārdzības pieaugumu piedzīvoja arī alkohols. Līdz ar notikušajām izmaiņām viena mēneša laikā esam piedzīvojuši ļoti strauju dzīves dārdzības pieaugumu, patēriņa cenu indeksam salīdzinājumā ar decembri pieaugot par 0,8%. Taču šis ir vienreizējs cenu kāpums, kam neseko turpinājums. Var pat diezgan droši teikt, ka, izpaliekot minētajiem administratīvajiem lēmumiem par nodokļu paaugstināšanu un komunālo tarifu celšanu, dzīves dārdzības pieaugums janvārī nenotiktu, bet gada inflācijas rādītājs būtu mazāks par decembra 0,6%.
Runājot par administratīvo lēmumu ietekmi, ir jāatgādina, ka no šā gada 1. janvāra elektroapgādes tarifa fiksētās maksas daļas (jaudas uzturēšanas maksas) atvieglojumi fiziskām personām zaudēja spēku un ir stājies spēkā sadales sistēmas pakalpojumu fiksētās daļas tarifu maksas samazinājums mājsaimniecību pieslēgumiem ar jaudu līdz 25 ampēriem. Tāpat 1. janvārī stājušies spēkā dabasgāzes jaunie sadales sistēmas pakalpojuma tarifi, kā rezultātā dabasgāze bija par 12,2% dārgāka. Mēneša laikā sadārdzinājās mājokļa apsaimniekošanas pakalpojumi, to cenai pieaugot vidēji par 5,2%. Savukārt atkritumu savākšanas pakalpojumiem dabas resursu nodokļa pieauguma ietekmē cenas kāpa vidēji par 6,5%. Taču, kā jau minēts, šie ir vienreizēji faktori, kas neizraisa sistēmisku cenu pieaugumu ilgtermiņā. Savukārt, ja runājam par sistēmiskiem faktoriem, tad izdevumu par mājokli grupā lētāks kļuva cietais kurināmais un siltumenerģija. Jāpiebilst, ka dabasgāzes cena pēdējo mēnešu laikā biržā ir samazinājusies, kā rezultātā ar enerģijas izmaksām saistītie izdevumu posteņi var turpināt samazināties. Tas jau šobrīd norāda, ka trūkst pamatojuma tam, lai tuvākajos mēnešos inflācija turpinātu pieaugt.
Runājot par šā gada potenciālajiem inflācijas virzītājspēkiem, šobrīd nezināmie faktori ir daži. Viens no tiem: nav īstas skaidrības, cik lielā mērā degvielas cena varētu pieaugt uz biopiedevas piemērošanas rēķina. Nav teikts, ka šeit būtu jābūt būtiskam kāpumam, jo bioetanola cena biržā pēdējā laikā ir ievērojami kritusies. Nezināmie ir saistīti arī ar meteoroloģiskiem faktoriem, jo neviens šobrīd nevar precīzi pateikt, cik mitra vai sausa būs gaidāmā vasara Eiropā. No tās būs atkarīga gan raža, gan lopbarības sagatavošana, gan iespējamās energoresursu cenu pārmaiņas vienā vai otrā virzienā. Ja gadīsies, ka vasara ir ar bagātīgu nokrišņu daudzumu, energoresursu cenas var kristies, savukārt, ja sausa, tad notiks tieši pretējais. Sausas vasaras gadījumā var nākties hidroenerģiju aizstāt ar to, kas saražota ar gāzi. Tādējādi dārgāka var kļūt gan elektrība, gan tikko pieminētais “zilais kurināmais”. Citās preču un pakalpojumu grupās nav pamata domāt par kardinālām cenu pārmaiņām. Iespējams, ka, uz lēnas ekonomikas fona sarūkot energoresursu cenām, pavasarī piedzīvosim pat deflāciju.
Lēnīgās pasaules ekonomikas faktors ir galvenais iemesls, kas liek domāt, ka arī garākā periodā, iespējams, pat vairākus gadus, būsim lēnas inflācijas periodā. Lai arī algas Eiropā ir pieaugušas, divi iepriekšējie lielās inflācijas gadi un strauji pieaugušās aizdevuma procentu likmes neļauj strauji kāpt pieprasījumam, tādējādi dzīt cenas augšup. To, ka ar cenu celšanu ir pagrūti, norāda arī pēdējā laikā aizvien daudzskaitlīgākie lauksaimnieku protesti dažādās Eiropas valstīs. Viņiem savas produkcijas realizācijas cenas šķiet zemas (kas, iespējams, tā arī ir), bet veikalnieki negrib cenas celt, lai neiedragātu pircēju aktivitātes. Tā ir tikai viena no pazīmēm, kas vēsta, ka pēc iepriekšējā cenu lēciena Eiropā uz patērētāju aktivitātes rēķina vairs jaunu inflācijas lēcienu neredzēt. Tas neapšaubāmi noteiks arī dzīves dārdzības izmaiņu tempus pie mums Latvijā.
Ja runa ir par pārtiku, tad cenas Latvijā tiek noteiktas vien atsevišķās sīkās nišās, piemēram, vietējām zemenēm vai tirgus izmēru ziņā kādai līdzīgai lauksaimniecības precei. Domājams, ka zemnieku protesti Eiropā tiks sadzirdēti, taču cenas veikalos necelsies tā iemesla dēļ, ka jau šobrīd pārtika ir dārga. Viens no ticamākajiem scenārijiem būs pievienotās vērtības nodokļu likmes tālāka samazināšana pārtikai, un agri vai vēlu līdz tam būs spiesta nonākt arī Latvija, neraugoties uz Finanšu ministrijas līdzšinējo ietiepību. Ja vien valdība nevēlēsies, lai mūsu pārtikas tirgus uz Eiropas fona nekļūst dārgs un nekonkurētspējīgs, kas nozīmēs lielu naudas masu aizplūšanu, piemēram, uz Poliju, tad par likmju samazināšanu neizbēgami nāksies domāt.
Arī ārpus daudz aprakstītā pārtikas segmenta patēriņa aktivitātes nav tādas, lai būtu pamats runāt par strauju inflācijas celšanos gan citur Eiropā, gan tepat pie mums. Šogad tiek gaidīts, ka Eiropas Centrālās bankas lēmumu iespaidā aizdevumu likmes samazināsies. Tas aktivizēs patēriņu un darbinās ekonomiku. Vienlaikus likmju kritums, visticamāk, nebūs tik liels, lai inflācijas un jau iepriekš lielu kredītsaistību nogurdinātā sabiedrība ar pirkumu veikšanu Eiropā aktivizētos tik daudz, lai ierosinātu jaunu patēriņa cenu pieauguma vilni. Tam izpaliekot, Eiropā būtisks inflācijas kāpums nenotiks arī Latvijā. Šajā ziņā izņēmums varētu būt pakalpojumu sfēra, kur līdz ar algu celšanu var nākties kāpināt arī cenas, un tie, visticamāk, kļūs dārgāki. Taču ne tik lielā mērā, lai iedzīvotāju pirktspēja un dzīves līmenis atkal pasliktinātos.
