Pēc visai nepatīkamās situācijas 2022. gadā globālais “zilā kurināmā” tirgus jau ilgāku laiku ir kļuvis labvēlīgāks Latvijas iedzīvotāju naudas makiem, kamēr mūsu kaimiņvalstī Krievijā vērojama pilnīgi pretēja ievirze. Ir redzams, ka dabasgāzes cena biržā krītas jau kopš 2022. gada vasaras beigām un šis process turpinās, cenu līmeņiem aizvien noteiktāk virzoties uz jauniem minimumiem kopš 2021. gada.
Lai izprastu pašreizējos ieguvumus, ir nedaudz jāatgriežas atpakaļ jau pieminētajā 2021. gadā. Tas pasaules gāzes tirgum un arī globālajai inflācijai iezīmējās ar diviem aspektiem. Pirmais no tiem bija saistīts ar Covid-19 pārvarēšanas sekām ekonomikā, proti, aizvien augošu pieprasījumus pēc dažnedažādiem resursiem - arī kurināmajiem. Paralēli tam valdības un centrālās bankas par pasaules ekonomiku un finanšu tirgiem bija “nogāzušas” triljoniem dolāru vai eiro vai jebkurā citā valūtā pārrēķināmu finanšu līdzekļu ekvivalentu. Kaut kāda daļa šo līdzekļu nonāca preču biržās, un, sākoties pieprasījuma pieaugumam, izejvielu kontrakti tika pirkti ar plašu atvēzienu un cenas, tostarp dabasgāzei, strauji kāpa.
Tāpat pieminētais 2021. gads bija laiks, kad Krievija ne vien sāka pie Ukrainas pulcināt savu karaspēku, bet vienlaikus arī bojāt dzīvi saviem glāzes klientiem Eiropā ar dažādām manipulācijām. Tas jau tobrīd tirgū radīja savdabīgu “nelaimes nojausmu” un bažās par iespējamo deficītu gāzes kontrakti strauji sadārdzinājās, un tā gada nogalē cena biržā jau bija apmēram piecas reizes augstāka nekā gada sākumā un brīžiem jau sāka pārsniegt 100 eiro atzīmi par megavatstundu, ko droši vien vairs nevar uzskatīt par ekonomikai ilgtspējīgu cenu līmeni. Vēl nepilnu gadu vēlāk, 2022. gada augustā, kad pilna mēroga karš Ukrainā jau pusgadu ritēja pilnā sparā, paniskās uzpirkšanas dēļ cena brīžiem jau sāka pārsniegt 300 eiro par megavatstundu.
Kā jebkura prece, vienalga, cik tā būtu stratēģiski nozīmīga ekonomikai, nevar piedzīvot mūžīgu cenu kāpumu, jebkurš sadārdzinājums var vilkties vien tik ilgi, kamēr to kāds ir gatavs apmaksāt. Var pat pieļaut, ka vispārējā pirkšanas skurbulī par minētajiem 300 eiro gāzi turpināja pirkt biržas spekulanti ar domu, ka varbūt izdosies pārdot vēl dārgāk. Likumsakarīgi arī aizpērnā gada augusta cenu burbulis plīsa un tirgus atgriezās pie pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvarošanas. Pat 100 eiro par megavatstundu cena ir tā vērta, lai jebkurš piegādātājs rautos vaiga sviedros un par šādu un, kā jau redzams, vēl mazāku cenu gāze plūstu un arī plūda uz Eiropu gan no pašreizējā pasaules enerģētisko resursu ieguves flagmaņa ASV, gan citiem planētas nostūriem. Talkā nākusi arī meteoroloģija, un Eiropa piedzīvo kārtējo silto ziemu jau vairākus gadus pēc kārtas, kā rezultātā pat ar ļoti minimizētām Krievijas piegādēm gāzes glabātavas ir pilnas. Savukārt pašu dabasgāzes ieguvi tā vienkārši apstādināt nevar, tādējādi tirgus ir piesātināts. Visu minēto procesu gala rezultātā pirmdien pēcpusdienā viena megavatstunda dabasgāzes Nīderlandes biržā maksāja ap 24 eiro, apmēram par trim procentiem lētāk nekā piektdien. Tādējādi no pēdējām 10 tirdzniecības dienām astoņās dabasgāzes cena bija samazinājusies un vien divās tā bija pieaugusi. Līdz ar to kopš pagājušā gada beigām vien gāzes cena biržā bija kritusies apmēram par ceturto daļu.
Ja vien tirgū nav akūta deficīta, tad cenu nosaka pircējs, nevis pārdevējs. Līdz ar tehnoloģiju attīstību potenciālo gāzes piegādātāju ir kļuvis vairāk, savukārt pircēju skaits būtiski nemainās, bet paši pirkšanas apjomi ir tendēti samazināties. To nosaka gan aizvien izteiktāka energoefektivitāte, gan enerģētikas struktūras maiņa un gāzes aizstāšana ar citiem enerģijas resursiem, gan klimata pārmaiņas. Lai vai kā, paši Latvijā redzam, ka gāzes katlus aizvien vairāk nomaina tādi, kas darbojas ar koksnes šķeldu. Problēmas, kas ar šo resursu radās, nosakot sankcijas Krievijas un Baltkrievijas koksnei, nenozīmēja tirgus deficītu ilgtermiņā, bet tikai vajadzību pēc pārstrukturizēšanās. Tāpat redzam, ka siltas ziemas vairs nav uzskatāmas par atsevišķu parādību, bet gan jau iezīmētu tendenci. Tādējādi kopējā gāzes patēriņa tendence gan Latvijā, gan Eiropā un, pateicoties pēdējai, arī citur pasaulē ir vērsta samazinājuma virzienā. Patērētājam tas nozīmē, ka ilgtermiņā cenām nevajadzētu būtiski paaugstināties.
Raugoties no pašreizējiem cenu līmeņiem, biržā gāzes cenu pieaugums ilgtermiņā varētu būt ekvivalents iedzīvotāju ienākumu izmaiņām Eiropā - brīžiem cenām augot nedaudz straujāk, brīžiem atkal lēnāk atkarībā no citiem tirgu ietekmējošajiem faktoriem. Runājot par pēdējiem, protams, nevar izslēgt arī kādu būtiskāku gāzes cenu lēcienu arī šogad. Taču tie varētu būt īslaicīgi tirgus kāpumi ar negatīvām korekcijām, kas varētu rasties, piemēram, tad, ja Eiropa šogad piedzīvotu karstu un sausu vasaru. Šādā gadījumā nepietiekamas ūdens pieteces un zemākas hidroenerģijas ieguves dēļ elektrības ražošanai var nākties izmantot termoelektrocentrāles un palielināt gāzes patēriņu. Ir jārēķinās, ka šādā gadījumā dārgāka kļūtu ne vien gāze, bet arī elektrība.
Protams, dažādas nelabvēlīgas meteoroloģiskās kombinācijas var būt par iemeslu tam, lai enerģētika uz kādu brīdi kļūtu dārgāka. Cik dzirdēts, daudzus satraukuši samērā lielie janvāra apkures rēķini, jo šis mēnesis, lai gan no ilgtermiņa klimatisko rādītāju viedokļa nebija “nekas īpašs”, taču uz pēdējās desmitgades un pat vairāk samērā silto ziemu fona tomēr lika par sevi runāt. Viens no iemesliem, kādēļ bija samērā lieli apkures rēķini, ir saistīts ar faktu, ka iepriekš apkurei gāze tomēr tika pirkta par augstākām cenām nekā patlaban. Līdz ar to, ja vien nākamā ziema nebūs pēdējam laikam netipiski auksta, rēķiniem būtu jābūt zemākiem, un šo janvāri varēsim atcerēties kā vien atsevišķu netipisku gadījumu ar netīkamām finansiālām sekām. Februāris iedzīvotāju maciņiem solās jau būt ievērojami patīkamāks, ne tikai tāpēc, ka tas ir gada īsākais mēnesis, bet arī tādēļ, ka siltāki laika apstākļi nozīmē mazāku enerģētisko resursu patēriņu.
Kopumā augstāk minētās gāzes tendences nozīmē samērā lielus finansiālos ieguvumus Latvijai. Pirmkārt, tāpēc, ka mazāk maksāsim par importa enerģētiskajiem resursiem. Otrkārt, ilgtermiņā zemas un lēni augošas enerģijas cenas nozīmē arī lēnu izmaksu pieaugumu un mazu inflāciju. Tas nozīmē, ka no izmaksu viedokļa Latvijas tautsaimniecība varēs strādāt efektīvāk un vienlaikus ir pamats cerēt, ka būs iespējams novirzīt lielākus līdzekļus iedzīvotāju ienākumu pieaugumam, kas, darbinot ekonomiku, atkal solīs jaunas iespējas nopelnīt vairāk.
Gāzes tirgus tendences vienlaikus var kalpot par mehānismu, ar kura palīdzību kaut nedaudz apslāpēt Krievijas agresivitāti. Tie, kas pērk gāzi no Krievijas, piemēram, Ķīnā, arī raugās, kas notiek biržā, un mūsu kaimiņvalstij arī būs gatavi maksāt aizvien mazāk. Domājams, ka daudzi Ķīnā visdrīzāk vēlētos, lai Krievija “ekonomisko noasiņotu” un tādējādi būtu iespējams lēti tikt pie aizvien lielākas Krievijas resursu pīrāga daļas. Paralēli tam krītoši ieņēmumi no energoresursiem Krievijai vairs neļautu tik daudz līdzekļu atvēlēt ārvalstu militāro komponenšu iegādei. Tādējādi līdz šim neefektīvā Krievijas karadarbība ilgtermiņā aizvien vairāk zaudēs savu potenciālu. Ja raugās tieši tikai no gāzes un citu enerģētisko resursu tirgus viedokļa, tad laiks spēlē Ukrainas un Rietumu pusē.