Ieva Jaunzeme: Traumatiska nodokļu ieņēmumu krituma nav

Ieva Jaunzeme: “Dažos medijos publicētās ziņas par nodokļu ieņēmumu kritumu par 23% neatbilst patiesībai. Tāda nodokļu krituma nav. Vidēji bija kritums ap 50 – 60 miljoni eiro, kas uz 10 miljardu fona nav milzīga summa.” © Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Saruna ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) direktori Ievu Jaunzemi par nodokļu ieņēmumu kritumu Covid-19 krīzes laikā, par atsevišķu krīzes skartu tautsaimniecības nozaru ietekmi uz budžeta ieņēmumiem, par VID nākotnes uzdevumiem, par izvēlēto krīzes seku novēršanas filozofiju un čeku loterijas ekonomisko efektu.

‒ Kāds šobrīd ir nodokļu ieņēmumu kritums saistībā ar Covid-19 krīzi?

‒ Precīzi nevarēšu to pateikt, kāda ir situācija uz maija beigām, jo mums ir 216 dažādi konti un parasti paiet zināms laiks, līdz mēs iegūstam precīzus skaitļus par katru. Tas, ko varu droši teikt, ka dažos medijos publicētās ziņas par nodokļu ieņēmumu kritumu par 23% neatbilst patiesībai. Tāda nodokļu krituma nav. Vidēji bija kritums ap 50 - 60 miljoni eiro, kas uz 10 miljardu fona nav milzīga summa. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis pat pildījās virs 100% no plānotā. Sociālās apdrošināšanas iemaksas arī. Tātad traumatiska krituma nebija. Tas izskaidrojams ar to Latvijas fenomenu, ka neliels skaits uzņēmumu samaksā lauvas tiesu no valsts budžeta ieņēmumiem. Vadošo uzņēmumu apgrozījuma kritums nav liels, un arī uzņēmēju aptaujas rāda, ka šie divi mēneši nav viņus ļoti būtiski ietekmējuši.

Valsts budžetā vislielāko daļu veido PVN. Kādas izmaiņas ir ar šī nodokļa iekasēšanu?

‒ Sāksim ar to, ka mums tagad ir cita PVN atmaksas kārtība. Jau otro mēnesi mēs atmaksājam PVN 30 dienu laikā. Atmaksātās PVN summas ir lielākas nekā pirms tam. Tas ir fakts.

Atšifrējiet, ko tas nozīmē?

‒ Atslēgas vārds ir - pievienotā vērtība. Eksportētājiem vispār nav jāmaksā PVN. Viņi to samaksā, bet pēc tam lielu daļu (šo pievienoto vērtību) saņem atpakaļ.

Pirms krīzes mazajiem uzņēmējiem valsts PVN atmaksāja tikai reizi gadā. Tagad Covid-19 likums noteica, ka mēs 30 dienu laikā atmaksājam PVN visiem. Rezultātā naudas plūsma, kas izplūst no valsts budžeta, ir lielāka nekā tad, ja tas būtu tikai reizi gadā.

Tie ir vairāki desmiti miljonu eiro, kas ir atdoti uzņēmējiem uzņēmējdarbības veikšanai. Tas pats attiecas uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksu. Kopā IIN veidā esam atmaksājuši 111 miljonus eiro. Kas attiecas uz PVN iekasēšanu, tad arī šeit kritums nav mērāms simtos miljonu eiro - šā nodokļa veidā atmaksāts virs 200 miljoniem eiro. Mazumtirdzniecībā lielajiem tīkliem apgrozījums nav būtiski ietekmēts. IIN ir pildījies plānotajos apmēros, kas liecina, ka iedzīvotāji algas ir saņēmuši un veikalos tās ierastajos apjomos notērējuši.

Interesanti, ka kritums ir tik neliels, ņemot vērā, ka daudzas nozares - viesnīcas, ēdināšana, tūrisms, lieli izklaides pasākumi, kas veido būtisku IKP daļu, gandrīz pilnībā apstājās.

‒ Tagad tas patiesības mirklis ir klāt. Lai gan cilvēki tur ir nodarbināti, ietekme uz valsts budžetu nemaz tik liela nav. Visticamāk, ēnu ekonomikas īpatsvars šajās nozarēs ir bijis pietiekami liels.

Vai VID rīcībā ir statistika, cik valstī ir cilvēku, kuri saņem legālus ienākumus? Proti, maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN)? Cik no viņiem maksā obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, un cik ir to, kuri atrodas ārpus legālās nodarbinātības un IIN nemaksā vispār?

‒ Mums un portālam “Latvija.lv” ir tā dēvētā dzīves gājuma pieeja. Mēs neesam līdzinājušies pret Iedzīvotāju reģistru. Tas ir, cik ir nodokļu maksātāju pret reģistrētajiem iedzīvotājiem. Vairums cilvēku tomēr kaut kādā dzīves situācijā nonāk saskarsmē ar valsti. Tāpēc mēs neesam rēķinājuši, cik valstī ir tādu cilvēku, kuri nekad nav maksājuši nevienu nodokli. Ar lielu ticamības pakāpi varu teikt, ka tādu nebūs daudz. Šobrīd mēs vadāmies no darba devēju ziņojumiem, pašnodarbināto deklarācijām un ienākumu kontu apgrozījuma (personām ar ienākumu virs 15 000 eiro gadā), par kuru ziņas saņemam no komercbankām. Šīs informācijas mēs liekam kopā, plus mums ir pieeja visiem reģistriem. Mēs zinām, vai personai ir nekustamais īpašums, automašīna. Ja cilvēkam ir vairāki īpašumi, bet nekāda nodokļu nomaksa neuzrādās, tad mēs viņu uzrunājam un sakām - tev ir vairāki īpašumi, vai tu gadījumā nenodarbojies ar izīrēšanu? Reizēm cilvēkiem ir lieli pārsteigumi - kā tad jūs zināt, ka man ir tas un tas? Tā, ka nepaliek nekādas pēdas, tas ir maz ticams. Ja cilvēkam nav ne īpašuma, ne automašīnas un viņš pilda kaut kādus gadījuma darbus, tad gan viņš, iespējams, nekad nav nonācis mūsu redzeslokā.

‒ Mēs tikāmies gada sākumā, un jūs toreiz teicāt, ka VID ir izveidots spēcīgs analītiskais dienests, kurš, balstoties uz ļoti plašu datu bāzi, izstrādā ieteikumus nodokļu iekasēšanas uzlabošanai. Vai šis analītiskais dienests strādā pie tā, lai būtu skaidrs priekšstats, cik liela daļa cilvēku darbojas legālajā sfērā, cik pilda gadījuma darbus, cik puslegālajā sfērā? Vai arī šie sīkie “gadījuma darba” veicēji jūs neinteresē, jo summas ir tik niecīgas, ka neatmaksājas viņus tvarstīt?

‒ Analītiskā daļa vairāk strādā ar tiem, kuriem šis ienākums pārsniedz 15 000 gadā. To mums arī Pasaules bankas eksperti iesaka - skatīties uz tiem, kuri varētu maksāt vairāk. Mums tikko bija situācija, ka cilvēks ir uzrādījis tikai daļu savu ienākumu, lai gan pēc banku datiem mēs redzam citu ainu. Mēs viņam bijām aprēķinājuši papildu nodokli, ko viņš bija pārsūdzējis. Mēs viņam norādām, ka personas kontā ir bijuši ienākumi no tādiem un tādiem avotiem, bet tie nav deklarēti. Tādā veidā mēs ar cilvēkiem strādājam. Vai arī mēs redzam, ka nekustamais īpašums ir mainījis īpašnieku, bet nodoklis nav nomaksāts. Mums ir arī gadījumi, kad cilvēki “pašu vajadzībām” pērk astoņas, desmit automašīnas. Mēs jau to redzam un izrakstām rēķinu. Viņš saka, ka mašīnas pircis sev, bet mums ir pamats to apšaubīt. Analītiskais dienests ar to nodarbojas. Mēs koncentrējamies uz tiem, kuru ienākumi ir virs 15 000 eiro gadā. Šajā kategorijā ir 320 000 cilvēku. Starp viņiem ir dažādi cilvēki. Gan tie, kas darbojas pilnīgi legāli, gan tie, kuru darbības izskatās pēc naudas atmazgāšanas. Piemēram, ir jaunietis, kuram nekas nav reģistrēts, nekāda saimnieciskā darbība, bet caur kontu izgājis miljons. Tādas lietas nododam policijā. Mēs šos datus analizējam jau otro gadu, un tas ir ļoti nozīmīgs informācijas avots.

Vai 15 000 eiro gadā ir optimāls pārbaudes slieksnis?

‒ Mūsu ieskatā šāds slieksnis ir pietiekams. Mēs ceram, ka ar laiku cilvēku turīgums augs, un 15 000 gadā būs apakšējais ienākumu slieksnis. Tā tiešām nav liela summa, un, iespējams, nākotnē mēs pārbaudīsim cilvēkus, sākot no 50 000 eiro vai 70 000 eiro gadā. Pagaidām tikai trešajai daļai no nodarbinātajiem ienākumi pārsniedz šos 15 000 eiro gadā.

Ir loģiski, ka VID cenšas izķert nodokļu nemaksātājus ar lieliem ienākumiem. Taču Covid-19 krīze vissmagāk skāra tieši cilvēkus ar maziem ienākumiem, kuri veica kaut kādus gadījuma darbus, jo palīdzības apjoms tika sasaistīts ar sociālo iemaksu apjomu. Citās valstīs šī atbalsta filozofija bija cita. Palīdzība tiem, kam tā nepieciešama, necenšoties kādu sodīt. Kā vērtējat mūsu izvēlēto filozofiju, un kāda bija jūsu iesaiste tās pieņemšanā?

‒ Arī Latvijā pirmais solis bija krīzes pabalsta nodibināšana 130 eiro apmērā, ko katrā pašvaldībā cilvēks varēja saņemt. Arī Latvija sāka ar universālo pabalstu visiem. Pēc tam jau nāca pārējie, atbilstoši darba ienākumiem. Tiem, kam iepriekš bija gadījuma darbi, 130 eiro arī bija tas ienākums, ko viņš šajos gadījuma darbos varēja nopelnīt. Tie, kas saņēma dīkstāves pabalstu, nebija gadījuma darba veicēji. Tie bija cilvēki darba attiecībās, un tur arī varēja redzēt, ka ir cilvēki ar ilgstošām darba attiecībām un ļoti niecīgu darba samaksu. Viņiem, ejot uz bezdarbniekiem, nebūtu citas summas. Te ir jautājums, cik darba devējs ir bijis godīgs pret valsti un saviem darbiniekiem? Līdz ar to tie, kas saņēma mazas algas, ar minimālo dīkstāves pabalstu - šiem 180 eiro - varēja nosegt nenopelnīto. Tie, kas agrāk bija saņēmuši aplokšņu algu, saņēma tikai to, ko bija iepriekš deklarējuši. Ceru, ka šī krīze būs pavērsiena punkts izvērtēt attiecības ar darba devēju un izrauties no iestrēgšanas šādās darbavietās.

Varbūt arī valstij jāpalīdz šiem darba ņēmējiem izrauties no tādām darba attiecībām un lielāks spiediens jāizdara tieši uz darba devējiem?

‒ Jā, bet ne visi uzņēmēji ir negodprātīgi. Ir godīgi uzņēmēji, un es nepiekrītu, ka Latvijā nav izvēles. Izvēle ir. Jūs varat neiet pie negodprātīga uzņēmēja un varat iet pie godprātīga, jo darbaspēka trūkst.

Atgriežoties pie jau pieminētā analītiskā dienesta. Kāds ir šī dienesta galvenais uzdevums?

‒ Galvenais uzdevums ir identificēt tos uzņēmumus, kuriem ir nodokļu nomaksas problēmas. Jāidentificē, kā mēs sakām, plaisas un jānoskaidro, kas veido šīs plaisas. Reālajā dzīvē mums visi uzņēmumi ir sadalīti četros segmentos - ļoti labie uzņēmumi, labie, viduvējie un pavisam nelabie. Ik pa brīdim mēs varam novērot, ka kāds uzņēmums ir iedalīts labākā segmentā, nekā būtu to pelnījis. Tas var izskatīties ļoti labs, bet tā reālās darbības ir tālu no labām. Sagaidu, ka kopdarbībā ar policiju, nodokļu veicināšanas pārvaldi mēs gandrīz 100% spēsim visus uzņēmumus pareizi identificēt pa šiem segmentiem. Tas ir svarīgi, jo atkarībā no atrašanās noteiktā segmentā ir atkarīga mūsu pieeja. Ja tas ir ļoti labs uzņēmums, mēs vispār viņu neaiztiekam. Nav taisnība tiem, kas saka, ka mēs ejam pie tiem, no kā var paņemt. Tas ir, pie labajiem uzņēmumiem. Nē, mums jāiet tur, kur ir problēmas.

Kā šie segmenti sadalās?

‒ Ļoti labais segments pārklājas ar padziļināto sadarbības programmu, un tajā ir ap 5000 uzņēmumu. Labie uzņēmumi - 40 000 - 50 000 uzņēmumu, 30 000 ir tādi, kuriem ir zināmas problēmas. Tādi, kuri ir pavisam... kurus agrāk definēja kā PVN shēmotājus, ir gājuši mazumā. Tādu ir pāris tūkstoši. Kā Nodokļu un muitas policija saka, uzmetot acis jau skaidrs, ar ko viņš taisās nodarboties, un mēs diezgan ātri viņu identificējam. Decembrī mēs taisījām segmentāciju un tagad martā. Martā situācija bija uzlabojusies, un labo uzņēmumu šobrīd ir ap 50 000. Jāatceras vēl viena lieta. Neskatoties uz to, ka mums ir reģistrēti 200 000 uzņēmumu, 50 000 no tiem nekādas dzīvības pazīmes neizrāda.

‒ Vai ir kāda korelācija starp apgrozījuma lielumu un uzņēmuma atrašanos noteiktā segmentā?

‒ Nē, nav. Ir ļoti labi mazi uzņēmumi un ir slikti lieli uzņēmumi, un arī otrādi. Tā kā uzņēmuma lielums nekorelē ar atrašanos kādā noteiktā segmentā. Agrāk daži mazie uzņēmumi jutās apvainojušies, jo viņi nevarēja iekļūt padziļinātās sadarbības programmā, kur minimālais nomaksāto nodokļu apmērs bija 100 000 eiro. Kā viņš var nomaksāt, ja ir mazs, godīgs uzņēmums ar trim darbiniekiem?

‒ Vai tagad šis mazais var pretendēt uz iekļaušanu šai programmā?

‒ Vēl ne, bet mēs strādājam, lai rudenī varētu iniciēt normatīvo aktu izmaiņas. Plānots, ka legalizēsim šo segmentāciju, jo tagad tā ir tikai iekšējai lietošanai, un modificēsim padziļinātās sadarbības programmu, lai arī mazie uzņēmumi tajā varētu darboties. Lai tos varētu cildināt, godināt un tie varētu saņemt visus labumus.

‒ Pirms gada diezgan skaļi tika pieteikta čeku loterija. Tagad par to dzird krietni mazāk. Kādas ir šīs loterijas sekmes?

‒ Labas. Cilvēki sēž mājās un piesaka čekus loterijai. Katrai loterijai ir savs piekritēju loks. Vieni kasa nost foliju, citi velk krustiņus, citi sūta čekus. Mūsu loterijā ir izkristalizējušies ap 50 000 dalībnieku, un viņu skaits ir samērā stabils. Krīzes laikā šos čekus varējām izmantot arī kā kontroles elementus. Apmēram to, ko no loterijas gaidījām, tas arī ir. Pēc Valsts kontroles ierosinājuma plānojam ieviest tematiskās modifikācijas, kad darbojas tieši atsevišķu nozaru čeki. Piemēram, autoservisa mēnesis vai frizieru mēnesis. Tātad, stimulējam čeku pieprasīšanu nozarēs, kur tā ir problēma. Mums bija plānota arī plašāka šīs loterijas popularizēšanas kampaņa, bet, sākoties Covid-19 krīzei, neuzskatījām to par prioritāru pasākumu šajos apstākļos.

Vai ir aprēķināts šo čeku loteriju ekonomiskais efekts?

‒ Citur pasaulē šādas čeku loterijas ir visnotaļ izplatīta prakse, kas dod pozitīvus rezultātus gan attiecībā uz sabiedrības rīcības maiņu, gan ieņēmumiem valsts budžetā. Pēc aģentūras SKDS veiktās aptaujas datiem, patērētāju ieradumu maiņa ir notikusi arī pie mums. Cilvēki daudz vairāk pievērš uzmanību tam, vai čeks tiek dots. Līdz ar to varam uzskatīt, ka ieguldīto noteikti esam atpelnījuši.

‒ Lai gan vēl nav pagājis pat pusgads, kāda ir jūsu nodokļu ieņēmumu prognoze gada griezumā?

‒ Ierēdņiem ir viena svarīga lieta. Mēs sekojam likumam. Likums par Valsts budžetu nav mainīts. Šajā likumā budžeta ieņēmumi ir noteikti 10 miljardi, un šobrīd man nav nekāda pamata teikt kādus citus rādītājus, kā vien tos, kuri noteikti Valsts budžetā. Ja būs kādas korekcijas, tad mēs par to runāsim. Šobrīd nekā tāda nav.

‒ Vai ar to gribat teikt, ka budžeta ieņēmumu plānu izdosies izpildīt?

‒ Es gribētu cerēt, ka mūsu uzņēmēji būs spējīgi samaksāt šo naudu. Ceru, ka mūsu uzņēmēju kodols, kas veido budžetu, būs spējīgs radīt pietiekami daudz pievienotās vērtības produktu un atjaunot eksportu tādā pašā mērā, kā bija pirms tam.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais