Neatkarīgās intervija ar vides žurnālisti Anitru Toomu.
Jūs savulaik veidojāt radioraidījumu „Zaļais vilnis” un žurnālu „Vides Vēstis”. Tagad to vairs nav. Kas notika?
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce parūpējās, lai mazie izdevumi vairs nevar pretendēt uz valsts atbalstītiem projektiem. Ministrijas argumenti bija tādi, ka žurnāls ir izglītotai un ieinteresētai auditorijai, līdz ar to vairs nav jāiegulda pārliecināto pārliecināšanai. Naudu (pusmiljonu eiro pieciem sešiem dižprojektiem) ieguldīšot, lai informētu tos, kas nav izglītoti un ieinteresēti. Paskatīsimies, kas no tā sanāks.
Un raidījums „Zaļais vilnis”? Kas ir noticis ar to?
To nožmiedza jau pirms pāris gadiem. Bet tā tas mēdz notikt, nekas nav mūžīgs. Visu laiku esmu darbojusies nestabilitātes apstākļos no projekta uz projektu - katru gadu ir bijis jāpierāda, vai mans darbs ir vajadzīgs. 18 gadus skanēja raidījums „Zaļais vilnis”, žurnālam „Vides Vēstis” izdevās iznākt 23 gadus.
Bet man jau ir arī citas nodarbes - nevalstiskajās vides aizsardzības organizācijās. Esmu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas konsultatīvajā padomē, vadu biedrību “Vides vārds”, esmu VAK un Permakultūras biedrības biedre, mācu cietumā rokdarbus, turpinu stāstīt cilvēkiem par zaļo dzīvesveidu.
Jau gadus divdesmit esmu arī Latvijas Zaļajā partijā, te ir mani domu biedri, un šī ir iespēja izvirzīt zaļas idejas, piemēram, pērn ierosināju ierobežot glifosātu jeb nezāļu kaltēšanas indes lietošanu un arī aizliegt pārtikas iepakojumā lietot plastmasu, kas satur bisfenolu A. Trūkumus var katram atrast, bet tad, kad ZP bija valdībā, dabas un vides aizsardzības joma tomēr bija lielākā cieņā. Sāpīgi noraudzīties, kā tagad daudz kas tiek nojaukts un nīdēts.
Tagad politikā gan gaiss ir tāds, ka cilvēki ar īsteni zaļu domāšanu tur nav vēlami - viņus par visām varēm cenšas neielaist un izstumt gan no Saeimas, gan pašvaldībām. Jo politiskajā vidē nespēj paciest, ka kāds atgādina ‒ nevajag izcirst kokus, nevajag sagandēt vidi, nevajag saindēt zemi.
Un jo tālāk uz priekšu, jo mazāk vēlama politikā ir dabas aizsardzība. Bet, ja visi zaļie no politikas aizies, tad dabas aizsardzības nīcinātāji savu būs panākuši un varēs darboties netraucēti - līdz laikam, kad pamanīs, ka naudu nevar ne ēst, ne elpot.
Pastāv nepārtraukta cīņa un kompromisu meklēšana par dzīvi pilsētā. No vienas puses, vajag uzņēmējdarbību, attīstību, ienākumus, bet no otras - vajag parkus, kokus, gaisu. No šīs tēmas ir arī nesenais gadījums un konflikts Teikā, kur iedzīvotāji asi protestē pret jaunas Valsts drošības dienesta ēkas celtniecību vietā, kur viņi labāk būtu gribējuši parku. Bet visi projekti jau gatavi, tūlīt jāsāk būvēt...
Mēs jau nedzīvojam pirmo dienu šajā pasaulē. Droši vien daudzi ir iestādījuši kādu koku un tad redz, cik ļoti ilgi koks aug. Lai koks izaugtu tik liels, ka dod pavēni, vajag daudz laika. Ainavu arhitekti tikai pensijā ierauga sava darba augļus. Tādēļ pret pieaugušiem kokiem jāizturas ar lielu pietāti. Manuprāt, nav visās vietās noteikti jāiedēj ēkas. Rīgā ir gana daudz neizmantotu vai nojaucamu ēku, uzbūvēt modernu namu grausta vietā būtu daudz nekaitīgāk nekā nocirst lielus kokus.
Mēdz jau arī būt, ka koki nav sevišķi vērtīgi, bet apdraud cilvēkus, jo vētrā var uzgāzties virsū. Tāpat dažviet ir papeles, kuru pūkas saasina astmas izpausmes un alerģiju slimības. Vai koku nav par daudz?
Kokam ir jābūt vietai. Nevar būt pilsētā tā, ka pioniersugu koki saaug neretināti un bez jēgas, tie ir brikšņi, nevis apstādījumi. Bet, ja koki ir ar nodomu stādīti pavēnim, tad uzmanīgāk ar tiem jāapietas. Diemžēl pašvaldības un privāto attieksme bieži ir tāda ‒ ja koks traucē, tam pārcērt saknes, un, kad tas nokalst, tad jau neko vairs - tad koku cērt nost pavisam. Bet tas koks tur auga jau pusgadsimtu, pirms tur ieraka kabeļus...
Pūku ražotājas papeles laika gaitā ir stipri vien izcirstas, bet cilvēkiem mēdz būt alerģijas ne tikai no tām - ir arī no citu augu putekšņiem. Papeles vairs neviens no jauna nestāda - tās bija tāds padomju laika mantojums, kad stādīja papeles, audzēja kukurūzu un latvāņus un darīja vēl visādas nesaprātīgas lietas. Papeles ātri auga, kas sajūsmināja tālaika stādītājus, bet tās arī ātri noveco.
Kokiem ir daudz ienaidnieku - koki nepatīk sētniekiem, jo jānovāc lapas. Koki nepatīk automašīnu saimniekiem, jo tur taču var veselu automašīnu novietot, kur aug viens koks. Tie traucē kabeļu racējiem un būvniekiem. Koku nīcinātāju ir daudz, bet aizstāvju maz.
Ir daudz cilvēku, kas cenšas izrauties no pilsētas un, izmantojot jaunās tehnoloģijas, strādāt pilsētai, bet atrasties laukos. Jūs arī laikam esat no tādiem?
Es tik tiešām cenšos būt pilsētā pēc iespējas mazāk. Pašlaik Rīga nav diez ko ērta dzīvošanai, kaut tajā mitinās teju puse Latvijas iedzīvotāju. Bet ir arī daudz cilvēku, kas grib otrādi - tikt projām no laukiem uz pilsētu, ne velti piektdienās pilsētā ir sastrēgumi virzienā uz laukiem.
Zviedrijā ir māksliniece, dziedātāja un fotogrāfe Jonna Jintone, kas pirms desmit gadiem pārcēlusies uz mežu ziemeļos un dzīvošanu tur savieno ar stāstiem par sevi, ar filmiņām un aktīvu darbošanos internetā. Un šķiet, ka viņa ar to pamanās arī gluži labi nopelnīt...
Es viņu ļoti labi saprotu. Un, ja ar to vēl var nopelnīt iztiku, tā ir laime.
Tas kovids jau arī ir parādījis, ka daudzas lietas tagad var izdarīt pa gabalu. Ārkārtas stāvokļa sākumā es aizbraucu uz Mazirbi un tikai pēc mēneša biju spiesta braukt uz Rīgu, kad jau vairs nekādi nevarēju nebraukt. Ļoti daudz ko var paveikt attālināti.
Senāk cilvēki mierīgi dzīvoja savās viensētās, reizi nedēļā devās uz baznīcu un nejuta vajadzību pēc ļaužu burzmas. Tagad atkal gudro, kur būvēt jaunu koncertzāli tūkstošiem cilvēku, bet kovids jau parādīja, ka nav labi, ja tūkstošiem cilvēku cits gar citu mīcas. Daba jeb vīruss noliek cilvēku pie vietas - iespējams, mēs vairs turpmāk nedzīvosim tā, kā iepriekš dzīvojām.
Uzskatu, ka Kronvalda parkā nav jāierīko būvlaukums, šis parks pamatīgi cieta, kad tika būvēta pazemes autostāvvieta pie Kongresu nama. Pilsētas varasvīri stāstīja, ka kokus saudzēs, taču tie aizgāja bojā vēlāk, jo mainījās gruntsūdens līmenis. Mēs, zaļie, piketējām, bet mūs neņēma galvā.
Kā jūs vērtējat vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces darbību?
Es par viņu nedomāju. Cilvēkiem vispār vajadzētu mazāk domāt par negācijām, bet vairāk, piemēram, par mazajiem dzīves priekiem ģimenes lokā. Vajadzētu domāt par to, kā mazāk strādāt un vairāk atpūsties.
Bet latviešiem taču ir darba tikumiņš...
Vajag savu dzīvi sabalansēt un nedarīt liekus darbus. Skatos, kā daudzi zāli šogad pļāvuši jau kādas desmit reizes. Bet man ir žēl zāles - tā ir tik skaista, tur zied dažādas puķītes, lidinās tauriņi un rāpo kukainīši. Un zaķītis nāk ēst, un lapsa lavās pēc pelēm. Kāpēc to zāli pļaut? Tāpēc, ka darba tikumiņš? Kad karstākajā dienā nopļauj zāli, tā pēc tam vairs neaug - viss dzeltens.
Man kartupeļi zem siena kārtas aug paši jau trešo gadu. Vienīgais darbs ir tos novākt. Es ne ravēju, ne laistu, ne mēsloju. Tā ir saimniekošana saplūsmē ar dabu jeb permakultūra. Daba palīdz. Dabai nepatīk, kad ir plika zeme. Tie, kas grib cīkstēties ar dabu, pavada visu vasaru ar pakaļu gaisā ravējot un pļaujot.
Nu labi, atzīšos, ka es arī mazliet ravēju, bet tik, cik tas nepieciešams, dažas stundas mēnesī. Un arī uz Rīgu nākas braukt, jo naudu var nopelnīt pilsētā, ne laukos. Vispār jau Rīga ir ļoti skaista pilsēta un cauri parkiem var noiet kilometriem garus gabalus.
Nereti, braucot pa meža ceļu, var ieraudzīt atkritumu kaudzes vai arī pusslepenas plastmasas noliktavas, kas kaut kādā brīdī piedzīvos komercugunsgrēku. Kā ar šo dabas piesārņošanu vajadzētu cīnīties?
Reti kurš automašīnai gāzi spiež līdz grīdai. Jo zina, ka policists uzliks bargu sodu. Bet atkritumu izgāzēji jūtas nesodāmi. Ja vairāk uzmanītu, ja vairāk kontrolētu, būtu rezultāts. Lielākā daļa dzīvi nemainīs un vidi nesaudzēs, ja nebīsies nosodījuma. Ir varbūt pārdesmit procenti apzinīgo, bet pārējos var ietekmēt tikai sods vai iespēja, ka var dabūt sodu.
Ja cilvēkiem ērti pieejamās vietās būtu gana daudz konteineru šķirotajiem atkritumiem un sodītu tos, kas tur samet nešķirotu drazu, tad puse atkritumu problēmu būtu atrisināta. Ja vēl ieviestu pūstošo atkritumu savākšanas sistēmu, tad Getliņu kalnā nāktos izmest vien kādus 10% drazu, ko nevar ne pārstrādāt, ne kompostēt. Es šo sistēmu praktizēju jau daudzus gadus un parastajā atkritumu kastē iemetu labi ja puskilogramu nešķirotu atkritumu mēnesī.
Kādai jābūt Rīgai?
Es uzskatu, ka daba ir jāielaiž pilsētā: ja uz jumtiem izliek bišu stropus, tad jābūt apputeksnētājiem draudzīgiem apstādījumiem ar puķainiem, reti pļautiem zālieniem un bagātīgi ziedošiem kokiem un krūmiem. Pret koka dzīvību ir jāizturas ar pietāti, jo klimats mainās: karstas vasaras būs aizvien biežāk, un pavēni vajadzēs. Tas nekas, ka koki aug lēni - arī mūsdienās ir jāveido jauni parki, kas pilnbriedā būs pēc gadiem piecdesmit. Un jāsaglabā meži ap galvaspilsētu - tieši tie nodrošina urbāno vidi ar svaigu gaisu.
