Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.
Kāds ir Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājuma apjoms?
Šobrīd muzeja krājumā ir vairāk nekā 231 tūkstotis vienību, kas ir glabāšanā un ir apstrādātas. Vēl ir liela daļa, kas ir vēsturiski neapstrādātas. Līdz ar to vērtību ir krietni vairāk, un mēs visu laiku esam procesā - apstrādājam vēsturiskās kolekcijas. 1968. gadā muzejam tika pievienotas Vissavienības Jūras ģeoloģijas un ģeofizikas institūta un LPSR Ģeoloģijas pārvaldes reģionālā ģeoloģijas muzeja kolekcijas. Tāpat muzejā glabājas apjomīgas vēsturiskās entomoloģiskās kolekcijas.
Cik no apstrādātām vērtībām ir izstādītas apmeklētājiem?
Eksponēta ir samērā maza daļa, aptuveni divi trīs procenti. Telpas no īres nama laika gaitā ir pielāgotas muzeja vajadzībām, un ar to muzeja krājuma materiālu, kāds mums ir, varētu piepildīt vairākas šādas ēkas. Katru gadu veidojam arī tematiskās izstādes, deponējam krājuma priekšmetus, tā apritē nokļūst materiāls, kurš ikdienā nav izstādīts.
Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas. Kolekciju vērtība pieaug, un arvien aktuālāka kļūst to ilglaicīga saglabāšana. Cik liels ir darbinieku skaits?
Muzejā glabājās lidvāveres izbāznis. Šī suga Latvijā vairs nav konstatēta. Zaļā vārna ir uz izmiršanas robežas. Arī vairākas augu un kukaiņu sugas ir apdraudētas. Ja runājam par darbiniekiem, te jāņem vērā, ka mūsu muzejs ir daudznozaru dabaszinātņu muzejs. Līdz ar to šeit strādā botāniķi, mikologi, zoologi, ģeologi un dažādi šo jomu apakšnozaru speciālisti. Nav jau arī tā, ka katrai kolekcijai ir savs speciālists. Tad mums būtu nepieciešamas daudz vairāk amata vietas. Ar 54 amata vietām mūsu muzejs ir kompaktākais nacionālas nozīmes muzejs.
Katru gadu muzeja speciālisti papildina Latvijas sistemātisko augu herbāriju un Latvijas sēņu eksikātu kolekciju. Regulāri tiek papildināta mieturaļģu herbārija kolekcija. Turpinās arī citu herbāriju kolekciju papildināšana. Vai muzeja speciālisti atrod arī jaunas sugas?
Jā. Tiek papildināta ķērpju, sūnu, mieturaļģu, augstāko augu un sēņu eksikātu kolekcija. Nav svarīgi, daudz vai maz, muzeja uzdevums ir veidot Latvijas sugu etalonkolekciju vai Latvijas ģeoloģiskā materiāla etalonkolekciju. Mēs tiecamies uz to, lai būtu maksimāli pilnīga kolekcija, kurā būtu pārstāvētas visas Latvijā sastopamās sugas. Krājumā glabājas arī Latvijā nesen konstatētas sugas, kā arī invazīvās sugas. Nozīmīgi ir saglabāt invazīvo sugu herbārijus kā pierādījumu sugas ekspansīvajai izplatībai Latvijā. Kolekciju apjoms un apstrādes intensitāte atkarīga no tā, kādi mums šobrīd muzejā ir speciālisti. Piemēram, mums ir ļoti apjomīga entomoloģiskā kolekcija, ar kuru strādā četri entomologi. Ne vienmēr arī varam pieņemt attiecīgās jomas speciālistu darbā, jo Latvijā atsevišķu jomu speciālisti ir ļoti ierobežotā skaitā vai to darba tirgū nav. Esam ļoti priecīgi, jo nesen mūsu darbinieku rindas papildināja ģeoloģe, kura ļoti veiksmīgi strādā ar kolekcijām un krājumu. Šogad līgumdarba attiecībās pie mums strādā ukraiņu kolēģe.
Ar ko būtu izskaidrojams speciālistu trūkums?
Jaunieši izvēlas citas nozares, aiziet biznesā. Speciālisti, kuri strādā ar krājumu, ir unikāli. Pirmkārt, tiem ir jābūt ļoti dziļām zināšanām attiecīgajā jomā un spējām - krājuma noteikšanā, apzināšanā un apstrādē. Katrs priekšmets, pirms nonāk krājumā, ir zinātniski jāapstrādā. Piemēram, augus vajag ievākt, herbarizēt, aprakstīt, un tikai tad tas var kļūt par krājuma priekšmetu.
Arī paleontologiem atradumi jāpreparē - tie jāatdala no iežu atlikumiem. Ja tas ir ciets iezis, attīrīšana var aizņemt nedēļas, pat mēnešus. Entomoloģiskais materiāls arī tiek preparēts, plākšņots. Tas ir milzīgs darbs, kurš prasa lielu pacietību un prasmes. Tajā pašā laikā mēs zinām, ka muzeja darbs nav tas labāk atalgotais. Līdz ar to cilvēki, kas mācās ne tikai ģeoloģijā, bet arī citās jomās, labprātāk aiziet uz biznesa sfērām. Ja runā par speciālistiem, kuri strādā muzejā, jāteic, ka tie ir izcili. Mūsu speciālisti sevi ir arī apliecinājuši starptautiskā mērogā Skandināvijas valstīs, Eiropā un citur.
Kā tiek noteikts, kur meklēt materiālus?
Speciālistiem ir liela pieredze, tie zina, kuras teritorijas ir apsekotas, kuras nav, kuras teritorijas ir sugu ziņā bagātākās vai no zinātniskā viedokļa interesantākās. Jābūt dziļām zināšanām bioloģijā un ģeoloģijā. Muzeja speciālisti iesaistās arī dažādos ar dabas izpēti saistītos projektos, kuros tiek ievākts materiāls.
Muzejiem ir sniegtas vadlīnijas, kā rīkoties apdraudējuma gadījumā, bet katrs tomēr rīkosies savādāk. Kāda rīcība būs Dabas muzejam?
Katrs muzejs vadās pēc tā, kāds ir materiāls un kādi apstākļi ir muzejā. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu ir tapis tulkojums latviešu valodā ICCROM rokasgrāmatai “Pirmā palīdzība kultūras mantojumam krīzes laikā”, kā arī praktisko padomu izdevumam UNESCO/ICCROM rokasgrāmatai “Apdraudētais mantojums. Mantojuma evakuācija ārkārtas apstākļos”. Vadlīnijas ir ar skaidru domu, daudz ko pasaka priekšā. Bet tas, kas šobrīd notiek mūsu muzejā - vispirms ir veikta situācijas apzināšana. Arī agrāk visos muzejos ir bijis noteikts, kā rīkoties ārkārtas situācijās, nerunājot par kara laikiem. Speciālistiem, kuri strādā ar konkrētām kolekcijām, ir jāizveido saraksts un jānosaka, kas ir pats, pats vērtīgākais, kas ir tas materiāls, kurš noteikti būtu jāglābj ārkārtas situācijā. Ja sakām, ka mūsu uzdevums ir veidot etalonkolekcijas, tad jāteic, ka šo kolekciju ir ļoti daudz - unikāli vēsturiski un mūsdienu materiāli. Un tas ir ļoti sāpīgs jautājums, kad speciālistam jāveido šie saraksti, jo visu tajos iekļaut nevar.
Kas būtu šie unikālie materiāli?
Tā būtu vēsturiskā aberatīvo putnu kolekcija, kura ir unikāla. Kolekcijai ir vairāk nekā 100 gadu, bet izskatās tā, it kā būtu izgatavota vakar. Tad putnu olu kolekcija. Unikāla ir putnu izbāžņu kolekcija, kura pārstāv gandrīz visas Latvijā sastopamās sugas. Tas ir vēsturisks un arī mūsdienu materiāls, kurā saglabājusies DNS informācija. Tas ir ļoti augstas klases meistaru darbs. Paleontoloģiskais materiāls - fosilijas no devona laika, ar kurām Latvija var lepoties. Pirmā latviešu botāniķa Jāņa Ilstera ievākto augu herbāriji. Lielākais Latvijā sēņu eksikātu (kaltētas sēnes) krājums, Himzela laika materiāls. Varētu saukt un saukt. Bet skaidrs ir viens. Speciālistiem kaut kā ir jānovelk robeža, kādus materiālus iekļaut sarakstos. Pirmais ir apzināšana. Tam seko marķēšana. Tātad, ienākot telpā, skapim jau ir jābūt marķētam, lai uzreiz zinām, ka šeit glabājas unikāls materiāls. Un tālāk mums jāsaprot, kādi materiāli nepieciešami iesaiņošanai pārvietošanas gadījumā. Tas ir ietinamais un pārsienamais materiāls, līme, šķēres, lentes, evakuācijas kastes. Esam apzinājuši, kādiem materiāliem varam izmantot kartona kastes, savukārt trausliem materiāliem nepieciešamas vieglas metāla kastes. Tas ir apzināts, un nākamgad plānojam ieguldīt budžeta līdzekļus, lai iegādātos visu nepieciešamo un novietotu viegli pieejamā vietā.
Ja nav noslēpums, kur būs šī viegli pieejamā vieta, ja muzejam īsti nav telpu?
Uz kurieni pārvietot krājumu - tas ir jautājums, un vai vispār pārvietot no muzeja ēkas. Tā kā ar papildu finansējumu mūs atbalstīja VARAM, kuras pārraudzībā ir muzejs, šobrīd pagrabstāvā notiek nopietni remontdarbi un telpas ir atbrīvotas no daudz kā lieka, kas pa šiem gadiem bija sakrājies. Iesaiņotie krājuma materiāli tiks uzglabāti pagrabstāvā un muzeja zemākajos stāvos. Esam konsultējušies ar glābšanas dienestiem, tāpēc zinām, ka kara gadījumā drošākie ir tie stāvi, kur var ievērot divu sienu principu, kur nav logu. Mums vēl daudz jākonsultējas ar speciālistiem, VARAM, KM. Ir arī neskaidri jautājumi, kuri ir jāprecizē, bet pirmos sagatavošanās soļus esam veikuši.
Pagrabu varēs izmantot arī īslaicīgai materiālu novietošanai, vai tas būs paredzēts tikai ietinamā materiāla uzglabāšanai pirms vērtību pārvietošanas?
Jautājums par krājuma pārvietošanu vēl ir atvērts, jo kara laika apstākļos pārvietot materiālu, nezinot, kur ir tās drošās vietas, ir sarežģīti. Kā vēsturiski rāda Latvijas pieredze, pārvietojot daudz kas ir zudis. Tas ir liels jautājums, vai drošāk ir glabāt iepakotus savos pagrabos, ēkā vai vest projām. Bet par to mums vēl ir diskusijas un ļoti daudz jautājumu. Ir atsevišķas vietas, kas ir padomā.
Tās ir vietas, uz kurām pārvietot?
Jā. Šīs vietas tiks pielāgotas un aprīkotas. Bet šobrīd par to nerunājam, jo viss vēl nav zināms. Nav līdz galam izvērtēts un izspriests. Tas ir jautājums, uz kuru neviens nevar atbildēt - te, tur, citur ir 100% droši.
Pārvietojot atkal visa pierakstīšana, numerācija jāsāk no jauna?
Pārvietojot katram priekšmetam vai kolekcijai tiek dota papildu informācija. Inventāra grāmatās veikti ieraksti, kur priekšmets atrodas. Ieraksti saglabājas dubultā.
Jau ir ievadītas sarunas par armijas spēku iesaistīšanu?
Šobrīd nav, jo mums pašiem ir jābūt saprašanai par materiālu apjomu, par ietinamajiem materiāliem, kastēm, plēvēm. Šogad noslēdzās Kohēzijas fonda projekts. Mums bija ļoti daudz darba saistībā ar pārvietošanu, renovāciju, skapju pasūtīšanu, krājuma papildināšanu. Tas bija apjomīgs projekts. Resursu ir tik, cik ir, līdz ar to mēs neesam tikuši pārāk tālu šī jautājuma sakārtošanā. Ir daudz neskaidrību, un mēs atduramies pret ļoti daudziem jautājumiem, kas jānoskaidro. Nākamais gads nāks ar materiālu iegādi pirmajam posmam, lai nepieciešamības gadījumā varam iesaiņot un pārvietot muzeja iekšienē.
Jebkurā gadījumā būs jāgaida signāls no augšas, lai varētu rīkoties un glābt muzeja vērtības. Vai nepastāv risks, ka signāls būs novēlots?
Mēs jau nebūsim gudrāki par armijas cilvēkiem un augstākstāvošiem, nestāvēsim pie robežas un negaidīsim. Protams, tas būs signāls valstiskā līmenī, ka jārīkojas. Šobrīd gaidām precīzākas vadlīnijas no Kultūras ministrijas. Ja runājam par muzejiem, tie var būt jebkādi ārkārtas apstākļi. Sagatavošanās nozīmē, ka būsim gatavi arī citām katastrofām - vētrām, plūdiem. Jo gatavāki būsim, jo būsim stiprāki. Izdarīsim visus sagatavošanās darbus maksimāli, bet ar cerību, ka to nekad nevajadzēs. To es novēlu visiem Latvijas muzejiem.
