Pēteris Dimants: Ne premjers, ne prezidents nav saimnieki

Pēteris Dimants: Es vairākus gadus biju Ogres novada izpilddirektors un mēs panācām, ka Ogres pašvaldības iestādēm 90% pārtika bija no Latvijas, nevis Polijas vai Lietuvas. Esmu par to, ka, dzīvojot Latvijā, mēs ēdam Latvijas pārtiku. Pat ja tas izmaksā nedaudz dārgāk, tad, šai naudai atgriežoties mūsu pašu ekonomikā, tas ir izdevīgāk, nekā, ja tā nauda aiziet prom uz ārzemēm © Latvijas Zaļā Partija

Saruna ar Latvijas Zaļās partijas ģenerālsekretāru Pēteri Dimantu par to kā Latvijas “zaļos” izslēdza no Eiropas “zaļo” kustības, kurš no kā īsti gribēja aiziet un kāpēc; par Latvijas pašpietiekamību un nepieciešamību iepirkumos dot priekšrocības vietējai, ekoloģiskajai pārtikai, un to, ka valsti šobrīd vada politikāņu kliķe starp kuriem nav cilvēku ar saimnieka domāšanu.

Pirms intervijas jūs teicāt, ka agrāk LZP nebija ģenerālsekretāra amata. Tas ir jaunradīts, un tieši jūs bijāt tā iniciators. Kāpēc?

LZP kongress, kas ir augstākais lēmējorgāns, pirms diviem gadiem tā lēma. Tas bija brīdis, kad partijā notika nosacīta paaudžu maiņa. Pirms tam bija Emša laiks, Silenieka laiks un tad Edgars Tavars pieteica savu komandu - Raimonds Bergmanis, Jānis Lediņš no Jūrmalas, Juris Vectirāns un Pēteris Dimants. Tā bija komanda, kura kongresā tika apstiprināta. Kongresa laikā notika vēl pēdējā Emša izmisuma cīņa, kad viņš izvirzīja sevi kā partijas priekšsēdētāju, bet kongress lēma citādi - mēs uzticamies Edgaram. Emsim - paldies, bet partija tagad ir jāvada Edgaram. Tā bija uzticība arī visai komandai. Sāku es partijā darboties kā valdes loceklis. Biju aktīvs, daudz braukāju pa reģioniem, bet jutu, ka nepieciešams šo organizatorisko darbību juridiski stiprināt. Tāpēc tika izveidots ģenerālsekretāra amats, kuru arī ieņēmu. Tagad esmu LZP valdes loceklis, LZP ģenerālsekretārs un ZZS valdes loceklis.

Kādu redzat savu galveno uzdevumu, sasniedzamo mērķi šajos amatos?

Katram valdes loceklim, katram cilvēkam, kurš ir partijā ir jābūt konkrētam mērķim. Gan īstermiņā sasniedzamam, gan tālākam - stratēģiskam mērķim. Tādam, kuru var sasniegt visa mūža garumā, vai pat tādam, kurus sasniegs viņa bērni un mazbērni. Man šie mērķi ir skaidri iezīmēti. Tāds nu es esmu, ka no 18 gadu vecuma esmu nospraudis mērķus, uz kuriem virzos. Gan ģimenē, gan izglītībā, gan personiskā dzīvē, gan citos jautājumos. Arī šeit. Pats esmu zemnieks. Man ir akreditēta bioloģiskā zemnieku saimniecība. Mums ir arī tūrisms, bērniem mācām zaļo izglītību - ko nozīmē dzīvošana laukos, ko nozīmē saimniekošana? Mans pienesums partijā un sabiedrībā pašreiz ir tas, ka cīnos un ticu tam, ka Latvija no pārtikas ražošanas aspekta var būt pašpietiekama valsts. Mēs varam saražot produkciju sev; varam būt ekoloģiska valsts un saražot saviem bērniem ekoloģisku pārtiku. Pietiekošā daudzumā saražot arī industriālo pārtiku, ko vēl eksportēt. Nākošais, ir jaunu cilvēki iesaistīšana, jo vārdi - politika, politiķis - ir kļuvuši par lamuvārdiem. Ceru, ka ar savu piemēru es to mainīšu. Pats politikā iesaistījos agri. Biju jauns un visam ticēju uz vārda. 18 gadu vecumā iestājos “Latvijas ceļā” un 24 gadu vecumā kļuvu par Ogres deputātu. Izbaudīju uz savas ādas visas veiksmes un iespējamās neveiksmes. Ja esat jauns un gribat iespraukties sistēmā, tad ir jābūt gatavam dabūt pamatīgus punus. Es dabūju visus iespējamos punus no visām pusēm. Dzīve man ir devusi tik daudz mācības stundu, ka tagad, kad man tuvojas 40 gadu, un es lēnam sāku nobriest, man ir bērni, ģimene, esmu pierādījis sevi darbos, ir jāķeras pie jauniem izaicinājumiem. Nevar teikt, ka politiku uztveru kā savu izaicinājumu, bet tā vienmēr ir kaut kā vilkusi mani iekšā. Lai kā es no tās gribētu attālināties, vienmēr sanāk tajā atgriezties. Tādā veidā nonācu līdz LZP un ZZS valdei.

Tagad, kad uz ārzemēm nav lielas vēlēšanās braukt, sanāk vairāk apceļot Latviju, un ikviens redz, ka milzu platības apsētas ar rapsi. Pārsvarā rapšu eļļu izmanto kā automašīnu degvielas piedevu, lai samazinātu fosilās degvielas īpatsvaru enerģētiskā bilancē. Sākotnēji rapša audzēšana gāja zem “zaļo” ideju karoga. Kā LZP raugās uz rapša audzēšanu pārtikas graudu vietā?

Atbildei uz šo jautājumu ir divas daļas. Latvija var 100% saražot pārtikas produkciju, ar ko nodrošināt skolas, bērnudārzus, cietumus, slimnīcas un visu pārējo. Tie ir 500 miljoni eiro, no kuriem lielākā daļa šobrīd aiziet prom uz Poliju, Lietuvu, Vāciju, Spāniju un citām valstīm. Tas ir pilnīgs absurds. Kā to mainīt? Es vairākus gadus biju Ogres novada izpilddirektors un mēs panācām, ka Ogres pašvaldības iestādēm 90% pārtika bija no Latvijas, nevis Polijas vai Lietuvas. Kāds var teikt, drastisks protekcionisms vai vēl kaut kas, bet es esmu tikai par to, ka, dzīvojot Latvijā, mēs ēdam Latvijas pārtiku. Pat ja tas izmaksā nedaudz dārgāk, tad šai naudai atgriežoties mūsu pašu ekonomikā, tas ir izdevīgāk, nekā, ja tā nauda aiziet prom uz ārzemēm. Šobrīd, izmantojot Covid-19 situāciju, kad var mainīt nosacījumus, kā mēs gribam, mums jāveic šie protekcionisma pasākumi, kā to dara citas ES valstis. Protams, izņemot Latviju. Mums bija iespēja noslēgt tirgu un uz šo laiku lietot tikai savu pārtiku. Mainīt visus iepirkumus. Iedomājaties, ka mums ir 500 lielas saimniecības ar caurmēra gada apgrozījumu 1 miljons eiro, ar labu atalgojumu un darba apstākļiem. Tā ir vienkārši fantastika. Vai tā ir utopija? Nē, tā nav utopija. Tagad par rapsi. Iestājoties ES, mēs bijām tik dumji, ka priecājāmies par naudu, ko mums deva tikai par to, ka mēs neko nedarām. Mums iedeva naudu, lai mēs sazāģējam kuģus. Mums iedeva naudu, lai mēs iznīcinām cukurrūpniecību. Mums iedeva naudu tūrismam, kur mēs nevaram konkurēt ar Itāliju vai Spāniju. Labi, tās bija jaunības kļūdas. Arī man jaunībā bija kļūdas, bet tagad mēs esam pieauguši. Atzīstam, ka esam kļūdījušies, un tagad par “Covid” naudu nevis jaucam kaut ko nost, lai būvētu koncertzāli par simtiem miljonu eiro, bet par 15 miljoniem uzbūvējam cukurfabriku, iedodam bezmaksas kredītu kooperatīvam, iedodam vēl 10 miljonus tehnikas iegādei, noslēdzam līgumus par šo cukurbiešu piegādi un atjaunojam cukura ražošanu. Atgriežos pie rapša. Mums tiek dota pietiekoši liela nauda, lai mēs neražotu to, kas nes vislielāko pievienoto vērtību. Vislielākā pievienotā vērtība ir, ja mēs izaudzējam, pārstrādājam un eksportējam. Te viss ir vienkārši - izaudzējam rapsi, pārdodam un viss. Kas attiecas uz rapša audzēšanas “zaļo” komponenti, tad es uzskatu, ka tas ir tas nepareizais “zaļais” virziens. Man dzīvot “zaļi” nozīmē katru rītu pamosties, aiziet nopeldēties, ieiet siltumnīcā, paņemt paša izaudzēto produkciju un paēst. Ja esam izbraukumā ar bērniem, tad ēst maksimāli veselīgu pārtiku. Ja esam pie upes vai mežā, tad to nepiesārņojam. Tas ir mans “zaļais”, bet ir arī cits “zaļais”, kas ir tāds biznesa “zaļais”. Biznesam vienmēr var piekabināt klāt vārdu “zaļais”, un zem tā var apakšā palikt visu kaut ko. Subsidēto elektroenerģiju, kompensēt Krievijā ražoto gāzi, varam pielikt klāt rapsi, runāt par elektromobiļiem utt. Negribu dziļi aiziet, bet, ja mēs paanalizētu, cik tas elektromobilis patiesībā ir “zaļš”, cik beigās sanāks to atkritumu no kaitīgajiem akumulatoriem, tad tur radīsies ļoti daudz jautājumu. Šie pseidozaļie arī mūs ir mēģinājuši ievilkt iekšā diskusijās par ģimenes lietām un tamlīdzīgiem jautājumiem. Manā uzskatā tā ir pseidozaļā domāšana. Ir atsevišķi interešu klubi, kuri izmanto vārdu - zaļais, lai kaut ko sasniegtu. Es biju pirmais, kurš savā laikā pateica Edgaram Tavaram - Edgar, stājamies no tiem Eiropas “zaļajiem” ārā. Viņi mums pārmet, ka aizstāvam ģimenes tiesības, viņi čupojas ar Ždanoku. Sanāca tā, ka viņi no mums attiecās, bet mēs jau idejiski pirmie bijām no viņiem atteikušies. Kā uzņēmējam man nav nekādu pretenziju pret rapša audzēšanu. Ja ir pieprasījums, ir tirgus, tad, lai cilvēki to dara. Cita lieta, ka valstij būtu bijis jāmotivē audzēt cukurbietes, nevis rapsi, jo pasaulē cukurbiešu cukurs pietrūkst un tam ir augoša cena.

Tuvojas Rīgas domes vēlēšanas. Kāda ir LZP pozīcija attiecībā uz Rīgu?

Mēs velēšanās piedalāmies vienotā ZZS sarakstā, kura līderis ir Viktors Valainis. Viņš arī koordinē visu šo priekšvēlēšanu procesu, un tas ir pareizi. Katram līderim ir savs skatījums par Rīgas attīstības virzieniem. Viktors kā prioritāti ir izvirzījis ēku siltināšanu, ielas, ceļus, gājēju un velo infrastruktūru. Es vēlēšanās nepiedalos, bet arī man ir savs skatījums uz Rīgas vietu mūsu valstī. Es gribu redzēt Rīgu ne tik daudz kā Latvijas lielāko, galveno pilsētu, bet gan kā Latvijas galveno sadarbības partneri. Tas nozīmē lielākais tirgus mūsu pārtikas produkcijai. Ja lielākais partneris pasaka - novadi, mēs nopirksim visu jūsu saražoto pārtiku, bet pretī no jums sagaidām, ka jūs atbrauksiet uz Rīgu un tērēsiet naudu koncertos, teātros, sporta pasākumos un citur tepat uz vietas. Es kā Rīgas līderis lūdzu jūs mazāk tērēt naudu ārzemēs, bet vairāk pašu mājās. Nevajag mērīties, kas labāka - Rīga, Ventspils vai Liepāja? Es aicinu uz sadarbošanos, kooperāciju. Mums ir labi piemēri. Liepāja ir līderis māju siltināšanā, Ventspilī ir sakārtota pilsēta un veikta industrializācija. No tiem var mācīties, jo Rīgā diemžēl nav viss kārtībā. Pie tā cilvēku un naudas daudzuma, kas ir Rīgā, var saimniekot daudz sekmīgāk. Rīgā acīmredzami nav saimnieka. Nils Ušakovs? Kāds viņš saimnieks? Ir jābūt saimnieciskai domāšanai. Ne katram tāda ir. Ja cilvēks pats nav nekad savā saimniecībā saimniekojis, tad ko no tāda prasīt? Es savā saimniecībā vienmēr rēķinu - pirkt jaunu vai lietotu, ņemt kredītu vai neņemt? Kā es to atdošu? Kādas veidot attiecības ar cilvēkiem? Nils nekad nav bijis saimnieks. Saimniecībā galvenais ir plānošana. Es savā saimniecībā nekad nevarētu pārrakt vienu grāvi trīs reizes pēc kārtas, kā Rīgā pārrok ielas. Tāds saimnieks momentā izputētu. Es zinu - šeit man būs vircas bedre, te man būs elektrības kabelis. Jau piecus gadus iepriekš es zinu, kur kas būs, un ar to rēķinos šodienas darbos. Es nedrīkstu kļūdīties, jo tad bankrotēšu. Rīgā vienalga - pārraku vienu reizi, otru reizi. Nekas.

Kāpēc nolēmāt nepiedalīties?

Es varētu piedalīties un esmu pārliecināts, ka varētu vadīt Rīgu. Ar savu pieredzi un redzējumu spētu to izdarīt labāk nekā tie, kas to ir darījuši līdz šim. Taču mani vairāk interesē reģioni kopumā. Tagad lielākais darbs būs, lai administratīvi teritoriālās reformas aizsegā galīgi nesalaistu grīstē to, kas pašvaldībās ir labs izdarīts, lai neturpinātu likvidēt mazās skolas, bērnudārzus un nenotiktu centralizācija uz Rīgu. Tas būs mans darbs, jo reģioniem tagad būs vajadzīga liela palīdzība. Daudzi ir zaudējuši pēdējo lokālpatriotisma dzirksti - esmu kandavietis, ikšķilietis, Meinarda sala utt. Tagad novadi ir paplašināti, un daudzviet ārpus šo novadu centriem ir zudusi cerība uz jebkādu nākotnes perspektīvu.

Vides un reģionālās attīstības ministriju vada īsts rīdzinieks Juris Pūce, kurš ir no partijas, kura pēc savas ideoloģijas un domāšanas ir rīdzinieku partija. Vai šeit nav apslēpta kaut kāda pretruna?

VARAM ir jāvada zaļajai partijai. Tam būtu jābūt mūsu partijas galvenajam uzstādījumam. VARAM atbild par reģionālo politiku un, manuprāt, jo mazāka pašvaldība, jo labāk. To arī “Covid-19” parādīja. Jo mazāks posms, jo vieglāk visu apkalpot. Zaļos visvairāk interesē vides jautājumi un partijā lielākā daļa ir nevis pseidozaļie, bet “zaļie” pēc savas pārliecības. Pareizi “zaļi”. Atbilde jau bija ietverta jūsu jautājumā. Domāju, ka Edgars Tavars būs labākais VARAM ministrs. Viņš tam ir nobriedis. Viņš ļoti labi pārzina reģionu jautājumus, jo viņam tā ir ikdiena.

Pagaidām gan Saeimā esat opozīcijā.

Politikā tas ir normāli. Šodien opozīcijā, rīt koalīcijā. Un otrādi. Mēs redzam, ka Latvijai ir problēmas ar premjerministru. Arī viņš nav saimnieks. Tāpat kā Nils Rīgā. Īsts saimnieks būtu atcēlis OIK maksājumus, kas ir kā akmens pie kājas visai mūsu valsts ekonomikai. Īsts saimnieks jau sen būtu atlaidis Reiru un citus, kuri nespēj atcelt OIK, kas neapšaubāmi ir viena liela afēra, kuru zinu līdz detaļām. Viņš būtu paaugstinājis algas mediķiem un pedagogiem, jo šo cilvēku noturēšanai ir jābūt valstiskai prioritātei. Mūsu valsts nelaime ir tā, ka valsti vada politikāņi, kuriem nav saimnieka tvēriena. Tagad arī valsts prezidents ir tāds, par kuru grūti teikt - saimnieks. Diemžēl pašreizējais prezidents ir īsts neveiksmes stāsts. Vēl vairāk. Tā ir kļūda, kas ir ieprogrammēta šī prezidenta ievēlēšanas vai, pareizāk sakot, iecelšanas kārtībā. Ja viņš būtu tautas ievēlēts, nevis partiju sarunāta kompromisa figūra, tad tāds prezidents nebūtu pieļavis to ņirgāšanos par mediķiem, kādu tie piedzīvoja budžeta pieņemšanas laikā; viņš jau sen būtu aizstāvējis pedagogus un nebūtu akceptējis to brāķi, ko pats vārdos atzina par ATR. Īsts saimnieks nekad nesāktu savu darbību, pērkot mēbeles par 40 000 un kancelejas izdevumiem netērētu tos miljonus. Viņa tukšā darbība rada tikai jautājumu - vai mums vispār vajag prezidentu, kurš izmaksā 8 miljoni eiro gadā?

Vai iestājaties par tautas vēlētu prezidentu?

Neapšaubāmi. Ja prezidents nav tautas vēlēts, ar lielākām pilnvarām, tad viņš var būt cik labs saimnieks vien var būt, bet izdarīt neko īsti nevar, jo pretī ir šī politikāņu kliķe, kura neļauj neko mainīt. Šobrīd mums valsti vada noteikta politikāņu kliķe, kura negrib ne mazāko varas daļu atdot kādam citam. Vienalga, vai tas ir prezidents, ģenerālprokurors vai pašvaldības. Esmu par to, ka tautas vēlētam prezidentam ir jābūt vismaz pusei no Saeimas pilnvarām, lai spēku samērs būtu daudzmaz līdzsvarots un viens varas atzars varētu skatīties uz otru līdzvērtīgi. Kamēr tas tā nav, un Saeimai ir tāds spēka pārsvars pār visiem citiem varas atzariem, tai skaitā pašvaldībām, nekas uz labu neies, jo nav šīs politiskās konkurences, kas spiež attīstīties uz augšu.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais