Viesturs Rudzītis: Ieņemt upura lomu ir izdevīgi...

© F64

Pasaulē, kurā valda tā saucamā “jaunā ētika”, visi kļuvuši par upuriem, apspiestajiem, apvainotajiem, kurus nemitīgi kāds apspiež no “varas pozīcijām”. Par to, kāpēc modē kļuvis uzdoties par upuri, un kāds ir šīs upura lomas ieņemšanas psiholoģiskais mehānisms, jautāju praktizējošam psihoterapeitam, daudzu psiholoģisko grāmatu autoram Viesturam Rudzītim.

Kāpēc cilvēki tik labprāt ieņem šo upura lomu?

Mēs nemitīgi ciešam zaudējumus. Gūstam traumas, saslimstam, piedalāmies konfliktos, tiekam emocionāli traumēti Kas mums šādos brīžos ir vajadzīgs? Empātija. Cilvēkiem ir reflekss - ja redzi, ka kāds ir cietis, tad sāc just viņam līdzi. Bez šādām emocijām nebūtu iespējama palīdzība tiem, kuri ir objektīvi cietuši - fiziski vai psihoemocionāli. No šejienes nāk kārdinājums - es arī gribu, lai man jūt līdzi, lai mani pažēlo. Es arī varu nospēlēt to upura lomu, jo tai ir vara iegūt otra cilvēka empātiju. Šobrīd šo cilvēku psiholoģisko īpatnību plaši izmanto dažādas sociālās grupas. Vēsturiski pirmais to pielietoja Kārlis Markss, kurš pasludināja, ka strādnieki ir upuri. Viņi ir nevis noslēguši darba līgumu ar kapitālistiem, bet gan kapitālisti viņus ekspluatē. Šodien mēs redzam daudz dažādu grupu, kas uzdodas par upuriem. Notiek centieni šajā upura lomu spēlē iesaistīt gluži dabiskas lietas. Piemēram, cilvēku dzimumu.

Kādreiz mūsu bērnībā cilvēki gribēja kļūt par kosmonautiem, hokejistiem, ugunsdzēsējiem, citiem vārdiem - varoņiem. Nezinu par ko viņi grib būt tagad, bet rodas iespaids, ka būt par upuri vairs nav kauns.

Tā var teikt. Ar upura lomu var nopelnīt. Vēdiskajā kultūrā nekas tāds nav iespējams. Tur upura vara nestrādā, jo darbojas karmas likumi. Ja ciet, tad esi to pelnījis, kaut vai par to, ko sastrādāji iepriekšējās dzīvēs. Nav pat runa, ka kauns būt upurim, bet tas ir pret lietu kārtību. Pieprasīt no citiem kaut kādu īpašu līdzjūtību pret sevi.

Mēs visi tomēr gribam dzīvot labdabīgā vidē, kur cilvēki viens otram jūt līdzi, un, ja kāds nonācis grūtības, tad palīdz.

Problēma ir tā, ka visi kļuvuši par upuriem. Vienīgais, kurš nedrīkst būt par upuri, ir heteroseksuāls baltādains vīrietis, visticamāk, protestants. Viņš ir vienīgais, no kura tikai pienākas.

Reiz vienā intervijā jūs stāstījāt par drāmas trīsstūri, kur ir upuris, vajātājs un glābējs. Varbūt tas nav īsti korekti tieši no šīs psihoterapeitiskās teorijas aspekta, bet vai nav tā, ka šajā trīsstūrī šī upura šķautne ir ieguvusi hipertrofētus apmērus?

Nedrīkst jaukt divas lietas, kuras ik uz soļa tiek jauktas un tas nav nejauši. Ir subjektīvais drāmas trīsstūris un objektīvais Karpmana trīsstūris. Ja kāds tev iedod pa ģīmi, tad tu esi upuris, sitējs ir vajātājs, un tu ej pie daktera, kurš to brūci sašuj. Dakteris ir glābējs. Tas ir objektīvi. Tas ir Karpmana trīsstūris. Taču ir subjektīvs, drāmas trīsstūris, kad cilvēks “izjūt” sevi kā upuri, un “izdomā” sev vajātāju, kuru vainot. Subjektīvi viņam šķiet, ka kāds viņam ir nodarījis pāri, un tikpat subjektīvi viņš kādu “ieceļ” par glābēju. Tas viss notiek psihē, iekšpasaulē. Drāmas trīsstūra funkcija ir sadziedēt psiholoģisko zaudējumu. Ja cilvēks maļas tajā trīsstūrī, viņš var izmalties ārā un trauma sadzīst. Karpmana trīsstūris ir jāizmanto objektīvi, piemēram, kriminālistikā.

Ja upura loma dod zināmas priekšrocības, vai šī nemitīgā sajušanās par upuri nerada arī kādas negatīvas konsekvences?

Drāmas trīsstūris ir dabisks mehānisms, ar kura palīdzību mēs realizējam atkarības funkciju kā psihes procesu, kas atbild par zaudējumu sadziedēšanu. Atkarība var būt laba, ja tā šo zaudējumu sadziedē, bet ja atkarība iestrēgst un cilvēks maļās, maļās un maļās, tad tā kļūst patoloģiska. Labākais piemērs, alkoholisms. Alkohols bieži palīdz cilvēkam sadziedēt kaut kādas traumas. Tas ir glābējs arī objektīvi, jo tam piemīt daudz psihotropu efektu. Ne visi, kas lieto alkoholu, ir alkoholiķi. Bet, ja cilvēks šajā atkarībā iestrēgst un ārā neizmaļās, tad viņš kļūst par alkoholiķi. Nekas šajā pasaulē nav tikai labs vai tikai slikts. Ieskaitot upura lomu, atkarību un drāmas trīsstūri.

Vai var no šīs upuru “modes” tikt ārā, jo jādomā, ka nepaies ne ilgs laiks, un arī baltais vīrietis sevi pasludinās par upuri. Cik tad ilgi viņš var būt vienīgais ne upuris pie pašreizējiem viktimizācijas tempiem?

Man nav skaidras atbildes. Varbūt tiks pārņemta vēdiskā pieredze. Domāšana karmas kategorijās, nevis prasības par īpašu sabiedrības attieksmi dēļ šaubīgiem iemesliem. Man jāatgriežas pie Marksa. Viņa doma jau nebija palīdzēt strādniekiem. Nemaz nerunājot par Ļeņinu vai Staļinu. Doma bija sagrābt varu. “Palīdzēšana” strādniekiem bija instruments kā to panākt. Strādniekiem vajadzēja iestāstīt, ka viņi ir baigie cietēji un ar viņu palīdzību padzīt kapitālistus, aristokrātus un sagrābt varu padzīto vietā.

Kāds ir feminisma kustības mērķis, iestāstot sievietēm, ka viņas ir upuri?

To, ka vienmēr varēs vainot vīriešus, ka tie ir vardarbīgi. Ja ne fiziski, seksuāli, tad emocionāli. Ja ne emocionāli, tad finansiāli. Ja ne ar vārdiem, tad ar skatieniem. Vienmēr var atrast vainīgo, un šo vainīgā meklēšanu labi kapitalizēt. Var malt visādas stambulas konvencijas, bet tur ir darba vietas, finansējums, sabiedriskā atpazīstamība, iespējas iet politikā. “Meklējot vainīgo” paveras milzu iespējas. Gan tikt pie varas, gan citādi realizēties. Upuris iegūst maģisku varu sadalīt pasauli baltajā un melnajā, pareizajā un nepareizajā. Ar tās palīdzību viņš piespiež cilvēkus piesargāties - ka tik neizrādīsies melnais un nepareizais. Ja to negribi, publiski apliecini man lojalitāti, pretējā gadījumā... Ja ratificējam Stambulas konvenciju, tad īpašai organizācijai - GREVIO (Ekspertu grupa pret vardarbību) atdodam savu valstisko suverenitāti vardarbības jautājumā. Šīs organizācijas pārstāves brauc un kontrolē, nemitīgi klaigājot, ka netiek ievēroti šīs cīņas pret vardarbību principi. Darbiniekiem, kas strādā šajās struktūrās, piešķir diplomātisko imunitāti, Briseles algas un sociālo nodrošinājumu. Ir par ko censties.

Ja skatāmies uz kopējo tendenci Rietumu kultūrā, tad rodas iespaids, ka notiek mērķtiecīga maskulīnisma nīdēšana, kā visu nelaimju sakne. Maskulīnisms tiek pasludināts par nevēlamu un izskaužamu. Taču pārējā pasaulē maskulīnismu necenšas izskaust. Tur tas tik turēts lielā cieņā. Vai tas nerada bīstamas sekas?

No tīrās bioloģijas viedokļa, prioritāte pēcnācēju radīšanā ir tiem vīrieškārtas indivīdiem, kuros ir spēcīgākas maskulīnās īpašības. Dabā tas mehānisms ir tāds, ka tēviņiem jācīnās, lai starp tiem atrastu labākos, kuri iegūst tiesības apaugļot mātītes, un suga nostiprinātu izcilākās īpašības. Ideoloģiskajā cīņā, par kuru runājam, notiek cīņa ne pret visiem vīriešiem. Tikai pret tiem, kuri izskatās pēc vīriešiem. Pret tiem, kuri uzvarētu šajās tēviņu cīņās, ja tā būtu godīga. Šodien par ideālu netiek izvirzīti vīrieši, kuri antropoloģiski ir vīrišķīgi - liela auguma, spēcīgi, gudri, asprātīgi, strādīgi, autoritātes savai ģimenei un sabiedrībai. Tagad Milānas modes skatēs redzam smalkas komplekcijas vīriešus, kuri tiek ietērpti kleitās. Diemžēl pēc līdzīgiem kritērijiem notiek izvirzīšana priekšplānā politiskajā, akadēmiskajā un arī mediju vidē. Darbojas mehānismi, kuri priekšplānā izvirza bioloģiskus vārguļus.

Vārguļi nekad nekur neuzvar. Ja kāds, kurš varbūt izskatās pēc vārguļa, uzvar, tad viņš nav nekāds vārgulis.

Tā tas varētu būt, sevišķi ilgtermiņā un ja noteikumi ir godīgi. Taču, ideoloģiski politiskajā cīņā ir vesela kaudze acīmredzamu lietu, kuras pat nedrīkst pieminēt. Piemēram, ka tumšādainajiem bērniem caurmērā ir sliktākas sekmes skolā. Tā ir taisnība, bet to nedrīkst teikt. Šis varbūt nav labākais piemērs, bet šie nosacīti sarkanie karodziņi, aiz kuriem nedrīkst iet, ir salikti tā, ka priekšrocības ir tam vārgākajam. Akadēmiskajā vidē tas ir vēl izteiktāk. Antropologam Klāvam Sedlniekam ir pētījums - “Tēvs uz 13%”. Pamatā viņš balstās, nevis uz zinātnisku, bet gan ideoloģisku argumentāciju. Viņš uzskata, ka tēva loma ir būt aprūpes personai. Tieši tāpat kā mātei. Tam nav nekāda zinātniska pamatojuma.

Precizēsim, ko šajā gadījumā nozīmē - aprūpes persona?

Vienkāršā valodā - tas, kurš mainīs pamperus. Pēc viņa uzskata, ja māte pamperus maina biežāk, tad tas nozīmē, ka bērnam tēvs ir mazāk. Ar šādām spekulācijām ir pilnas sociālās un humanitārās zinātnes. Tāpēc noteikumi jau sen nav godīgi. Vēsturnieki man ir stāstījuši, ka lielajos, nopietnajos zinātnes žurnālos tikpat kā nevar ielikt rakstus par konceptuālām tēmām. Tiek atbalstīta sīkumu pētniecība, kur tiek paņemta kāda detaļa un rūpīgi “apsūkāta”. Tādā veidā var tikt pie publikācijas, kas ir galvenais zinātniskā darba kvalitātes kritērijs. Visās šajās sfērās - politikā, akadēmiskajā vidē un medijos notiek ideoloģiskā cīņa, kurā viena puse ļoti sekmīgi izmanto upura lomu.

Tad jāatzīst, ka šī upura loma ir ārkārtīgi efektīva.

Protams. Tāpēc, ka mēs, atšķirībā no jau pieminētajiem indiešiem, neesam pret tās nozagšanu imūni.

Tā kā esmu Indijā bijis, tad, jāatzīst, neuzskatu par ideālu sabiedrību, kur empātijas līmenis ir tik zems, ka tev, ejot uz dzelzceļa staciju, jāiet pāri laukumam, uz kura guļ simtiem skrandās ģērbtu bezpajumtnieku, un tas skaitās turienes sabiedrībā pieņemami. Man labāk patīk mūsu empātiskā (cik nu tā ir) sabiedrība.

Lai šī empātiskā sistēma pienācīgi darbotos, tai jāspēj nošķirt, kam pienākas šī upura loma, un kurš to tikai cenšas piesavināties, lai izmantotu savās interesēs. Šobrīd par upuri var uzdoties gandrīz jebkurš. Pie manis atnāk jauns puisis - gejs. Viņš ir kaut kādas kustības aktīvists un, skatoties man sejā, saka: es zinu, ka tu mani ienīsti! Viņš savās lekcijās stāsta, ka heteroseksuāļi ienīst homoseksuāļus. Ko man darīt? Jāsaka viņam, ka man tas (viņu nīst) pat prātā nenāk? Vai man tagad viņam jātaisnojas? Tiklīdz tu sāc taisnoties, tā tu jau nonāc upura varas ietekmē, mēģini atkratīties no vajātāja lomas. Upura varas jēga ir piespiest pārējo sabiedrību taisnoties. Kaut vai par to, ka neienīstam homoseksuāļus. Savukārt viņi citus var vainot un vainot. Par šādu rīcību ir jādod pretī. Ja tu mani apvaino par to, kas man pat prātā nav nācis, tad tev ir jāsaņem sods. Tas būtu pēc godīgiem noteikumiem. Nevar nesodīti mētāties ar apvainojumiem. Nemitīgi notiek pārējās sabiedrības vainošana homofobijā. Klasisks gadījums ir kad pie manis atnāk alkoholiķa sieva un visu stundu runā tikai par vīru.

Ko tas nozīmē?

To, ka viņa viņu vaino. Viņa “jūtas” kā upuris. Viņa uzskata, ka viņā pašā vainas nav. Viņas problēma esot tā, ka viņš dzer. Tā viņa redz pasauli. Viņš - alkoholiķis ir vajātājs, bet viņa upuris. Kad es jautāju, ko jūs gribat no manis, tad viņa saka, lai es viņu (vīru) izārstēju. Bet kur viņš pats ir? Nu, viņš nenāk. Saprotiet, viņa ir izveidojusi šo trīsstūri, kurā es esmu tas glābējs. Viņa mani ieliek lamatās. Lai es attaisnotu savu reputāciju viņas acīs, man ir jāseko viņas rīkojumiem.

Kādiem rīkojumiem?

Atbrauc pie mums uz māju un izārstē viņu. Nevari? Kas tad tu par narkologu? Tas ir šis moments, kad upuris izdara spiedienu uz pašizdomāto glābēju un draud viņu padarīt par vajātāju, ja nepakļausies. Līdz ar to, viņš ar šo glābēju sāk manipulēt. Tas ir tas, ko mēs masveidā redzam pasaulē jau daudz plašākos mērogos.

Mēs jau noskaidrojām, ka baltais vīrietis ir palicis pēdējais, kurš vēl nav sācis masveidā uzdoties par upuri. Vismaz mūsu gadagājuma vīrietim ir kauns staigāt apkārt un žēloties, ka visi viņu moka, bet kādu brīdi atpakaļ Rietumos bija tendence vīriešus sūtīt raudāšanas kursos, kuros viņus aicināja mācīties raudāt, izrādīt vājumu, kas patiesībā it kā esot spēka demonstrācija.

Var jau sūtīt vīrieti raudāšanas kursos, bet viņu nevar bioloģiski pārtaisīt. Viņš ir tāds, kāds viņš ir. Vīrietis dabū serotonīnu smadzenēs tad, kad viņš gūst uzvaru. Ja tu izdari kādu labu darbu, par kuru saņem apkārtējo atzinību, tad tu dabū serotonīnu. Tu esi uzvarējis. Tu esi kaut ko no šīs mežonīgās dabas savaldījis. Bet, ja tu staigāsi apkārt un žēlosies, ka tevi neviens nenovērtē, tad no šīs žēlošanās tev serotonīns neradīsies.

Bet vai sievietēm no žēlošanās serotonīns nerodas?

Viņas ir bioķīmiski citādāk uzbūvētas, noteicošais ir dzemdes cikls. Ja kaut kur vadošos amatos ir sieviete, tad ar 90% varbūtību var uzskatīt, ka tajā amatā nekas neizšķiras. Nekas būtisks tur netiek lemts.

To pasakiet Merkelei.

Bet protams. Ne jau Merkele tur visu lemj. Diez vai Merkele tik ļoti gribēja atbalstīt “Nordstream” projektu, bet vācu kapitāls teica, ka vajag, un Merkele par to projektu smagi cīnījās, lai gan ASV bija pret, ES bija pret.

Labi, atgriezīsimies pie tā, ka vīrietim ir kauns būt par upuri.

Iedomājieties, ka jums sieva ar kastroli pārdauza galvu. Vai tad jūs zvanīsiet policijai un sūdzēsieties par vardarbību ģimenē? Diez vai, un tas nav laika gaitā daudz mainījies. Arī jaunākās paaudzes vīrieši nezvanīs policijai. Ir kauns būt par upuri. Tas pieder pie vīrišķības koda. Vīrieši neraud, vīrieši nesūdzas, vīrieši uzņemas atbildību, viņi ir stipri un tamlīdzīgi. Ja tu zvani policijai, tad tu atzīsties, ka tu nekāds vīrietis neesi, ja nevari nodibināt kārtību pats savā ģimenē.

Diez vai šādas frāzes par pieņemamām atzītu feministes.

Neesmu dzirdējis, ka feministes apspriestu jautājumu - ko darīt vīrietim, kurš dabūjis no sievas ar kastroli pa galvu. Parasti viņas neaizdomājas līdz tādām lietām. Tas neiekļaujas viņu diskursā. Nemaz nerunājot, ko darīt ar sievietēm, kuras pret vīru izturas emocionāli vardarbīgi. Tā teikt, zāģē. Tie ir tādi aizliegtie jautājumi. Par tiem netiek diskutēts. Ne feministu, ne vēl jo vairāk stambulistu vidū.

Kāda ir jūsu psihoterapeita pieredze saistībā ar cilvēkiem, kuri pieņēmuši šo upura lomu.

Kamēr cilvēks saka, ka viņš nav vainīgs, bet, lūk, tas vai tas ir vainīgs, tikmēr viņš nav sācis ārstēties. Upuris pats ir atbildīgs, lai viņš tāds nebūtu. Kamēr kāds cits ir vainīgs, tu esi mūžīgais upuris. Jānodala vaina un atbildība. Vaina attiecas uz pagātni, bet atbildība uz nākotni. Tad, kad cilvēks uzņemas atbildību, viņš iegūst resursu. Viņš kļūst spēcīgs. Viņam nav jāvaid, ka risinājums ir pie kāda cita. Viņam pašam sev ir jāsaka - risinājums ir pie manis, bet es vēl to neesmu atradis. Tajā brīdī viņa spēks būtiski pieaug. Ja tā sieviete, gejs vai melnādainais vainos visu pasauli par savām ķibelēm, nekas jau nemainīsies viņā pašā. Cita lieta, ja šis cilvēks spēs uzņemties atbildību par savu dzīvi un tādā veidā kļūt spēcīgāks. Tad arī viņš spēs ietekmēt savu dzīvi. Tur arī būs risinājums. Ko mēs tagad redzam pirms vēlēšanām? Notiek solīšana. Tas nozīmē - mēs jums palīdzēsim. Tas ir, mēs politiķi redzam jūs kā upurus. Mēs esam tie glābēji, kas jūs - upurus - izglābs no jūsu pašiedomātajiem vajātājiem.

Vēlētāji ar prieku pieņem šo upura lomu.

Jā. Tur jau ir tas knifs, ka šodien vēlētāju tas nepazemo.

Var teikt, ka būt par upuri ir modē?

Nuja. Un notiek drāmas trīsstūra ideoloģiski motivēta jaukšana ar Karpmana trīsstūri. Subjektīvais (iedomātais) pāridarījums uzdots par objektīvo. Tas notiek tik bieži, ka rodas jautājums - kāpēc? Mēs dzīvojam globalizācijas idejas nu jau laikam norieta laikmetā. Šī ideja ir izteikti tehnokrātiska un, kas būtiskākais, - sakņojas bioloģijā. Tā pasauli redz kā baru ar 7,5 miljardiem hierarhiski subordinētu dzīvnieku. Bara priekšgalā ir viens alfa tēviņš - ASV prezidents un beta hierarhija, uz kuras tas balstās. Nacionālās valstis tiek uztvertas kā nevēlamas, tādēļ notiek cīņa pret lokālajiem alfa tēviņiem un to elitēm. Šajā cīņā pret saviem alfa vīriešiem tiek izmantotas nacionālo valstu dumjākās, varaskārākās un matriarhālākās sievietes - tas arī ir bioloģiski loģiski. Kam viņām kaut kāds nabaga latvju bāleliņš, ja iznācis dabūt bērnu vai kaut ko tam pielīdzināmu no pasaules galveno alfa tēviņu sulaiņu korpusa ierindnieka? Veidojas shēma, kuru pazīstam jau no Vecās Derības - iekarotāji noslepkavo visus ieročus nest spējīgos zaudētāju vīriešus, apprec sievietes un adoptē bērnus - visu veidu minoritātes un drāmas trīsstūra upurus, kurus audzina lojālus sev. Tātad tas, ko globalizētāji pasniedz kā kultūras augstāko pakāpi, faktiski ir atavisms no dzīvnieciskuma.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais