Jānis Ošlejs: Zviedrijas piemērs rāda, ka slēgt ciet ekonomiku nedrīkst

© Kaspars Krafts/F64

Saruna ar pazīstamo ekonomistu, uzņēmuma “Primekss” īpašnieku un vadītāju Jāni Ošleju. Sākoties Covid-19 pandēmijai viņš bija viens no tiem, kurš aizstāvēja ļoti stingru ierobežojumu ieviešanu un aicināja valdību daudz neskaitīt naudu aizsarglīdzekļu (masku, respiratoru, dezinfekcijas šķīdumu) iegādei. Toreiz daudzi viņu kritizēja par “panikas” celšanu. Tagad Ošlejs situāciju vērtē krietni mierīgāk. “Toreiz informācijas bija maz. Galvenais uzdevums bija glābt cilvēku dzīvības un nepieļaut infekcijas izplatību. Tādā situācijā nauda atvirzās otrajā plānā un jārīkojas ātri, nedomājot, cik tas maksās. Tagad situācija ir būtiski cita. Ir milzīgs pieejamo datu apjoms, un lēmumus var pieņemt mierīgi, balstoties uz racionāliem apsvērumiem.

Piektdien valdība pieņēma lēmumu valstī uz mēnesi, līdz 6. decembrim noteikt ārkārtējo stāvokli un ieviest stingrus ierobežojumus, kas tuvi tam, ko pasaules praksē dēvē par “lokdaunu”. Kā vērtējat šo lēmumu?

Ir četras iespējamās stratēģijas cīņai ar Covid.

1) Taivānas stratēģija, kad netiek veidots “lokdauns”, bet ļoti intensīvi tiek apkarots katrs vīrusa parādīšanās gadījums. Visi lieto maskas, visiem regulāri mēra temperatūru sabiedriskajās vietās, un ikviena vīrusa parādīšanos drastiski apkaro. Ārkārtīgi stingri izolācijas pasākumi visiem, kas bijuši ar vīrusa nēsātāju kontaktā. Tajā pašā laikā ekonomika netiek apstādināta. Rezultātā Taivānā ir ļoti zema saslimstība.

2) Ķīnas stratēģija, kad pilnībā aizver ciet visu pilsētu, kā tas bija Uhaņā. Mēnesi nekas nedarbojas, neviens nekur nepārvietojas. Kad vīruss izbeidzas, tad pilsētu atver un ekonomika atsāk darbu.

3) Eiropas stratēģija, kad uztaisa “lokdaunu”, tad to atceļ, un tad atkal ievieš no jauna. Notiek nebeidzama ekonomikas ņurcīšana.

4) Zviedrijas pieeja. Viņi ļauj slimībai izskriet caur populāciju, veidojot aizsardzības mehānismus vieglākā veidā.

Analizējot statistikas datus, redzam, ka divas no šīm metodēm ir sekmīgas. Arī Ķīnas metode ir sekmīga, bet tā ir tik drastiska, ka Latvijā mēs to nevaram realizēt. Sekmīga ir Taivānas metode, un kā mēs to redzam tagad ‒ arī Zviedrijas metode, jo, ja paskatāmies gadā kopā nomirušo cilvēku skaitu, tad Zviedrijā šogad mirušo skaits ir zems. Šogad ir trešais zemākais nomirušo skaits Zviedrijas vēsturē, savukārt septembrī ir fiksēts zemākais mirušo skaits, kopš vispār notiek šāda uzskaite. Es Zviedriju arī labāk zinu, jo darba darīšanās tur esmu ļoti bieži. Redzu, ka zviedru sabiedrības atbalsts šai politikai ir ļoti augsts. Šobrīd aptaujas rāda, ka ap 80% zviedru atbalsta šo pieeju. Tam, ka Zviedrijas pieeja ir izrādījusies sekmīga, ir divi iemesli. Pirmkārt, tas, ka tā ir ilgtspējīga. Cilvēki netiek raustīti ar dažādām, bieži vien pretrunīgām prasībām. Visi, kas var strādāt attālināti, strādā no mājām. Maksimāli tiek sargāti cilvēki gados. Rezultātā mirušo skaits gada griezumā ir zems. Kā liecina dati, Covid otrajā vilnī mirstības līmenis saslimušo vidū ir daudz zemāks. Pagaidām nav skaidrs, kāpēc tas tā ir, bet tas ir vērojams gandrīz visās valstīs, arī Zviedrijā. Neesmu epidemiologs, nevaru pateikt, kas ir mainījies, bet vēroju datus, un tie par to liecina. Tas, ka slimības gaita otrajā vilnī norit vieglākā formā, nozīmē to, ka lielāka saslimstība neizraisa medicīnas sistēmas pārslodzi. Zviedrijā pēc strauja mirušo skaita pieauguma pavasarī, tas ir atgriezies normas robežās.

Vai, strādājot Zviedrijā, esat ievērojis kādas būtiskas atšķirības mūsu dzīvesveidos, kas varētu ļaut domāt, ka Zviedrijas metode mums neder?

Domāju, ka mēs esam ļoti tuvi Zviedrijai gan pēc klimata, gan respiratorajām saslimšanām. Jāatzīst, ka medicīnas sistēma viņiem ir labāk attīstīta, un viņiem droši vien ir vairāk intensīvās terapijas gultu, bet šobrīd otrajā vilnī tiek maz aizņemtas intensīvās terapijas palātas. Citas atšķirības es neredzu.

Zviedrijā 80% atbalsta savu metodi, bet Latvijā, cik var vērot publiskajā telpā, valda pilnīgi pretējs viedoklis. Jo stingrāki ierobežojumi, jo labāk, un katrs, kurš šo pozīciju apšauba, tiek apsaukāts un izsmiets.

Pašā sākumā arī es neatbalstīju Zviedrijas pieeju un uzskatīju, ka tā ir riskanta, bet, laikam ejot, ir redzams, ka šī pieeja ir atmaksājusies. Zviedrijā pirmajos divos mēnešos bija samērā daudzi cilvēki, īpaši vecāka gada gājuma, kas nomira, un izskatījās, ka šī politika ir bīstama, izraisa mirstības paaugstināšanos, bet gada griezumā ir redzams, ka šī politika nav izraisījusi lielāku mirstību. Dati rāda, ka tā ir bijusi sekmīga. Arī Zviedrijā sākumā šī politika tika uztverta daudz asāk. Bija daudz rakstu presē, kas to kritizēja, bet, laikam paejot, arī attieksme mainījās. Arī mūsu politiķiem un mums pašiem jāskatās plašāk. Nevar optimizēt visu vienam mēnesim. Jāskatās gada griezumā kopējā mirstība. Nepieciešams nodrošināt, ka dzīve turpinās. Notiek arī citas lietas, par kurām jādomā. Piemēram, Latvijā par 10% ir krities medikamentu patēriņš, to, kuri obligāti jālieto pēc sirds operācijām. Tas nozīmē, ka mums ir samazinājies sirds operāciju skaits. Diez vai ir uzlabojusies sirds veselība. Vienkārši mazāk veic operācijas tiem, kam tas ir vajadzīgs. Bet viņi taču arī ir cilvēki, kuri mums jāglābj. Ir arī citi slimnieki, ne tikai ar Covid slimojošie. Nesen lasīju OECD pētījumu, kurš liecina, ka bērniem, kuri šogad netiek uz skolu, tas atstās sekas [viņu zināšanu līmenī] uz visu mūžu, un prognozējamais ienākums samazināsies par 3% visa mūža garumā. Tas patiesībā ir ļoti daudz, un mums par to ir jādomā. Mēs, protams, nevaram to darīt uz mirstības palielinājuma rēķina, tāpēc arī es sākumā biju pret Zviedrijas modeli, bet, redzot, ka tas ir sekmīgs gada griezumā, tagad to atbalstu. Es arī saprotu stingrā “lokdauna” ieviesējus un viņu pārliecību, ka tādā veidā viņi glābj cilvēku dzīvības. Taču Zviedrijas piemērs rāda, ka tas nav jādara, obligāti ieviešot “lokdaunu”. Gribu vēl piemetināt, ka zviedru galvenais epidemiologs Anderss Tegnels ir ļoti labi izglītots un viņam ir milzīga darba pieredze epidēmiju apturēšanā. Viņš ir daudz strādājis Āfrikā un Āzijā, tajā skaitā ar ļoti bīstamiem vīrusiem, un to viņš ir darījis ilgstoši, gadu desmitiem. Līdz ar to viņam ir unikāla pieredze, ka jādara tas, ko var uzturēt ilgtspējā, kas ir uzturams. Nu nevar cilvēki sēdēt gadu “lokdaunā”. Ja sākumā bija šaubas par viņa metodes efektivitāti, tad tagad dati liecina, ka tā strādā, un arī Latvijai vajadzētu apsvērt šo ceļu. Vismaz vajadzētu par to runāt. Tajā pašā laikā noteikti gribu uzsvērt, ka visus aicinu ļoti atbildīgi izturēties pret savu veselību, lietot maskas, pildīt visu, ko valdība nosaka, kustēties, lietot vitamīnus, veselīgu pārtiku un rūpēties par savu imūnsistēmu, jo šis vīruss nav nekas tāds, par ko vajadzētu jokoties. Bet neredzu arī, ka šis vīruss būtu kaut kas tāds, kura dēļ būtu jāslēdz ciet ekonomika. Zviedrijas piemērs rāda, ka to darīt nedrīkst.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais