„Satversmē rakstīts: „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Un nevis tiesām, ieskaitot Satversmes tiesu. Bet Satversmes tiesa – tā vietā, lai sargātu tautu no naidīgas ideoloģijas, – atver tai durvis un aicina to iekšā,” Satversmes tiesas neizprotamo, dabiskās ģimenes institūtam bīstamo spriedumu komentē tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska.
Satversmes tiesa nesen nosprieda, ka likumā paredzētais tēva atvaļinājums pēc bērna piedzimšanas pienākas arī mātes homoseksuālajai draudzenei. Vēlētos dzirdēt jūsu vērtējumu par šo, maigi sakot, absurdu.
Pieteikums, ar kuru persona bija vērsusies Satversmes tiesā (ST), bija ļoti šaurs un konkrēts: par vienas Darba likuma normas atbilstību Satversmes 110. pantam. Šī norma nosaka jaundzimuša bērna tēvam tiesības uz atvaļinājumu sakarā ar bērna piedzimšanu. Un jautājums bija par to, vai šāds tēva atvaļinājums pienāktos arī bērna mātes homoseksuālajai partnerei. Katram ST spriedumam ir noteikta struktūra: konstatējošā daļa, motīvu daļa, nolemjošā (rezolutīvā) daļa. Sprieduma motīvu daļā ST ir ļoti plaši sarakstījusi savas atziņas, domas un vīzijas par to, kas, tiesnešuprāt, ir ģimene. Jāsaprot, ka likuma spēks ir tikai sprieduma nolemjošajai daļai, kā arī motīvu daļai tiktāl, ciktāl tajā ir ietverta apstrīdētās likuma normas interpretācija.
Izlasot spriedumu, es kā juriste brīnījos par neskaitāmi daudzajiem aspektiem, kurus tiesneši ir klaji ignorējuši. Piemēram, nebija aplūkotas Civillikuma normas par ģimenes institūta tvērumu; netika analizēts ģimenes jēdziens Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un Latvijai saistošajos ANO starptautiskajos paktos cilvēktiesību jomā. Toties dažādi „eksperti” sabiedriskajā telpā jau ir paguvuši cilvēkiem „izskaidrot” šo spriedumu vajadzīgajā ideoloģiskajā gaismā. Sociālajos tīklos publicētajos sprieduma komentāros jaušami vijas cauri pirmā draudu nots: neuzdrošinieties kritizēt šo ST spriedumu! Kā Tviterī nočivināja viens no šiem ekspertiem: „Nevienam no politiķiem neatkarīgi no politiskās pārliecības neklātos runāt par to, ka tiesa apdraud kādas vērtības. Jo, šādi runājot, citas vērtības apdraud viņi paši.”
Izskatās, ka drīz būsim vienā lielā cietuma kamerā, kur nedrīkstēs ne tikai runāt, bet pat domāt.
Jā, šie draudi izskan arī publiskajā telpā. „Mozaīka” - kas, starp citu, šajā ST procesā bija vienīgā pieaicinātā nevalstiskā organizācija (NVO) - jau paziņoja, ka ir vērsusies Tieslietu ministrijā ar priekšlikumiem par naida runas apkarošanu Latvijā. Tātad viens no nākamajiem soļiem būs centieni ierobežot vārda brīvību visiem, kuri uzdrošināsies kritiski izteikties par LGBT. Bet interesanti, ka daudzi cilvēki, kuri karsti aicināja nekritizēt mūsu ST spriedumu un pildīt to bez ierunām, pēc sirds patikas gānījās par neseno Polijas Konstitucionālās tiesas spriedumu jautājumā par bērnu - invalīdu selektīvajiem abortiem. Tā ir dubultmorāle!
Uzskatu, ka brīvā demokrātiskā sabiedrībā tiesu diktatūrai nav jāpastāv, un ikvienu tiesas spriedumu ne tikai drīkst, bet pat vajag konstruktīvi un profesionāli kritizēt. Nevienas tiesas tiesneši - ieskaitot ST locekļus, - nav Olimpa dievi. Viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs visi, un viņi nav nemaldīgi.
Vai nav tā, ka ST spriedums norāda: mēs arī turpmāk ieturēsim šo kursu?
ST sprieduma ideoloģiskā ievirze bija skaidri paredzama jau ilgi pirms sprieduma pasludināšanas, tas ir, jau lietas izskatīšanas laikā. Tas bija ļoti uzkrītoši redzams pieaicināto personu izvēlē: no NVO piedalījās tikai viena - „Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība “Mozaīka””. Salīdzinājumam: Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) parasti neatļaujas būt tik redzami vienpusēja un neobjektīva:, ja šādās sabiedriski jūtīgās lietās aicina vienas puses viedokli pārstāvošu NVO, tad pieaicina arī pretējā viedokļa paudējus. Šajā lietā nav redzams, ka ST būtu vēlējusies uzklausīt kādas ģimenes aizstāvju vai tēvu tiesību organizācijas viedokli.
Ja raugāmies no veselā saprāta viedokļa, viss notiekošais izskatās kā iepriekš iestudēts absurda teātris. Vai ST tiesnešu vairākumam agrā bērnībā nav bijis vecāku, kuri viņos būtu ieaudzinājuši izpratni par to, kas ir ģimene, māte, tēvs? Ģimene - tāpat kā laulība - ir dabiska realitāte, kuru valsts var tikai atzīt un aizsargāt, nevis definēt vai konstruēt pēc savas patikas vai sekojot kaut kādām ideoloģiskām iegribām.
Ir ļoti svarīgi apzināties: lai ko teiktu ST tiesneši, viņi nevar grozīt dabisko lietu kārtību. Protams, viņi var svinīgi pasludināt melnu par baltu (vai otrādi), taču, objektīvi raugoties, no tādas sludināšanas melns par baltu nekad nekļūs. Būs tikai viens aplams un ar realitāti nesaskanošs spriedums, tas arī viss. Un viendzimuma partneru kopdzīve objektīvi nekad par ģimeni nekļūs.
Bet mūsu prezidents saka: tā esot faktiskā kopdzīve, un ģimenes jēdziens esot jāpaplašina.
Problēma ir nevis ģimenes jēdziena paplašināšana, bet gan tā radikāla pārdefinēšana. Dažādos likumos praktisku apsvērumu dēļ patiešām var būt noteiktas plašākas vai šaurākas ģimenes robežas: piemēram, vai jēdzienā „ģimenē” ir iekļaujami arī vecvecāki, mazbērni, laulāto brāļi un māsas, utt. Taču centrs un atskaites punkts vienmēr ir vīrieša un sievietes laulātais pāris; viss pārējais nāk tam klāt kā koncentriski apļi. Un tas paliek par atskaites punktu pat tad, ja laulība ir izjukusi vai viens no laulātajiem ir miris.
Tieši tāpēc Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 16. panta redakcijā ģimenes izveidošana ir sasaistīta ar laulības noslēgšanu. Ja nu mūsu trakajos laikos kāds vairs nezina, kas ir laulība, tad paskaidrošu: tā ir uz viena vīrieša un vienas sievietes savstarpēju uzticību balstīta stabila savienība, kas kalpo kā pamats stabilas, drošas un veselīgas vides radīšanai bērnu dzimšanai, augšanai un attīstībai. Šī savienība ir absolūti unikāla salīdzinājumā ar visām pārējām, un tieši tādēļ tai ir tiesības uz unikālu atbalstu un garantijām no valsts puses.
Vismaz līdz šim tā ir bijis, ja nemaldos.
Protams. Un, ja mūsu prezidents ar „ģimenes jēdziena paplašināšanu” domā tā pārdefinēšanu, tad man viņš ir gauži jāapbēdina: Latvijas Valsts prezidents, protams, ir mūsu valsts galva, taču arī viņam šāda vara nav dota.
Protams, vienmēr ir bijuši dažādi divu vai vairāku cilvēku kopdzīves piemēri, taču nevienam vēl nesen nebija ienācis prātā tos pielīdzināt ģimenei. Divas vai trīs studentes dzīvo vienā kopmītnes istabiņā - vai viņas ir ģimene? Vai Šerloks Holmss un doktors Vatsons Beikerstrītā kopā veido ģimeni (ar vai bez Hadsones kundzes)? Dažādas reliģiskās sektas arī mēdz uzskatīt visus savus adeptus par kopīgām lielām ģimenēm. Un bijušās PSRS cietumos vienā un tajā pašā kamerā sēdošie profesionālie zagļi un bandīti arī bieži dēvēja sevi par ģimeni…
Un tagad izlasīsim, ko savā spriedumā saka ST: „Ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir sapratne un cieņa. (..) Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām izriet no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr sociālajā realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citos veidos, piemēram, faktiskas kopdzīves rezultātā. Satversmes 110. panta pirmais teikums nosaka valsts pozitīvo pienākumu aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni, tostarp arī faktisku ģimeni.” Tātad, pēc ST sprieduma loģikas, visi manis nupat minētie piemēri nepārprotami ietilpst jēdzienā „ģimene”!
ST tagad ir tik plaši pavērusi absurda durvis, ka, lasot tās sprieduma motivāciju, vairs nevaram īsti saprast, kas NAV ģimene. Nav saprotams, kādēļ šajā jēdzienā tagad nevar iedefinēt, piemēram, daudzsievību, incestu, svingeru klubu utt. Runājot par Satversmes 110. pantu, ST saka: „šajā (..) normā lietotais ģimenes jēdziens nav konkretizēts un neizvirza dzimumu par kritēriju tādu personu noteikšanai, kuras atzīstamas par ģimeni”. Bet šis pants formāli neizvirza par kritēriju arī skaitu un pat bioloģisko sugu un ģinti! Vai ģimenes jēdzienā tagad ielasīsim arī suņus, kaķus un burundukus? Nu, protams: tiem, kuri mīl dzīvniekus, tie ir kā ģimenes locekļi! Galu galā - Satversmē taču formāli nav pateikts, ka ģimene - tie ir tikai cilvēki...
Protams. Kad Satversme tika veidota, nevienam nevarēja ienākt prātā, ka tā būs jāpielāgo nenormālībām. Patlaban arī izskatās, ka ST šādā sastāvā atbalstīs arī Stambulas konvencijas ratifikāciju Saeimā. (Intervija - Baiba Rudevska: Neomarksisti vīrieti padarījuši par visa ļaunuma sakni).
Par to nav šaubu. Ar šādu attieksmi mēs varam nonākt tādā haosā, ka beigu beigās vairs nesapratīsim, kas mēs paši esam. Ir šokējoši, ka mūsdienu juristi, ieskaitot ST tiesnešus, putrojas tik elementārās lietās. Ar šādu jēdzienu definīciju kropļošanu un ģimenes jēdziena pārdefinēšanu nekādā gadījumā nedrīkst samierināties.
Un tomēr... Ja jau ST lēmusi tā, kā lēmusi, izplešoties motīvu daļā ar prātojumiem par to, kas, tiesasprāt, ir ģimene, tas nozīmē, ka pārējās tiesas lems tāpat, jo neies taču runāt pretim Satversmes tiesai! Paliek iespaids, ka ST sprieduma motīvu daļa nodara lielu kaitējumu mūsu tiesību sistēmai.
Tieši tā. Ir jāsaprot, ka šī sprieduma pamatā bija tā saucamā „stratēģiskā tiesvedība”. Tātad - tiesvedība, kuras pamatmērķis ir politisks: nevis aizsargāt kādas konkrētas personas tiesības, bet tiesas ceļā panākt likuma grozīšanu vai valsts politikas maiņu kādā konkrētā jautājumā.
Īsumā paskaidrošu, kāds ir lietas konteksts. 2015. gadā ECT taisīja spriedumu lietā „Oliari pret Itāliju”, kura pamatideja bija šāda: lai gan Eiropas valstīm šādos jautājumos ir plaša rīcības brīvība, Itālijai tomēr bija pienākums nodrošināt viendzimuma pāriem viņu kopdzīves juridisko atzīšanu. Izšķirošie faktori ECT skatījumā bija divi: pirmkārt, pašas Itālijas tiesas (ieskaitot Konstitucionālo tiesu) bija atzinušas šādu pienākumu, un otrkārt, šādai viendzimuma kopdzīves juridiskai nostiprināšanai saskaņā ar sabiedriskajām aptaujām bija vērojams plašs atbalsts Itālijas sabiedrībā. Tātad būtībā ECT apsūdzēja Itāliju savas iekšējās politikas nekonsekvencē.
Mūsu LGBT aktīvisti ātri paķēra šo ECT spriedumu un izmantoja to kā ceļvedi. Tā kā plašu sabiedrības atbalstu savām vēlmēm viņiem nav izdevies iegūt (lai gan viņi to joprojām mēģina darīt), viņi pieķērās pie otrā ECT minētā faktora - pašas valsts konstitucionālās tiesas attieksmes. Tagad, kad ST ir skaidri pateikusi, ka Saeimai ir pienākums noteikt viendzimuma kopdzīves tiesisko regulējumu, turpmāko notikumu scenārijs ir simtprocentīgi paredzams. Ja Saeima vilcināsies, LGBT aktīvisti, šo ST spriedumu vicinādami, ies uz ECT - kas lems tieši tāpat, kā Oliari lietā.
Es vēlos, lai visi lasītāji skaidri saprastu: no Latvijas starptautisko saistību viedokļa ST nebija nekāda pienākuma šādi spriest! Tā mierīgi būtu varējusi spriest citādi, un tad LGBT aktīvistiem šis trumpis netiktu iedots rokās. Taču ST apzināti nolēma skriet ratiem pa priekšu un uzlikt Latvijai tādus pienākumus, kādi pat no ECT spriedumiem neizriet. Un tādējādi, tēlaini izsakoties, pagrūda mūsu valsti zem asfalta ruļļa. Vai pie vainas ir bēdīgi slavenā latviešu iztapība? To es nezinu…
Manuprāt, daudzi vēl nenojauš šīs situācijas bīstamību.
Jā. Turklāt šī bīstamība ir daudz lielāka, nekā sākotnēji varētu šķist. Latvieši vairākkārt ir bijuši ierauti asiņainos karos, kuros brālis karoja pret brāli dažādās frontes pusēs. Taču - tie bija svešu lielvalstu kari. Atšķirībā no daudzām citām tautām latviešiem nekad nav bijis īsta pilsoņu kara, kad viens brālis, patiesas pārliecības dzīts, naidā paceltu ieroci pret otru brāli kaut kādu principu dēļ. Lai cik nepatīkama būtu latviešu savstarpējā kašķēšanās par sīkumiem, lielajos un principiālajos jautājumos esam bijuši vienoti. Bet ST spriedums šo tautas vienotību diemžēl grauj. Protams, nekāds pilsoņu karš nenotiks, taču, uzspiežot tautai tās vairākumam neizprotamu un nepieņemamu ideoloģisko risinājumu tik principiālā jautājumā, spriedze mūsu sabiedrībā tiks sakāpināta. Un tas mums ir vismazāk vajadzīgs.
LGBT aktīvistu taktika pirmajā cīņas posmā ir - iežēlināt. Panākt lai pēc iespējas lielāka sabiedrības daļa sāktu viņus žēlot un just viņiem līdzi. Nākamais posms - ņemt. Ņemt to, ko sabiedrība šiem aktīvistiem pat nav domājusi dot.
Bieži var dzirdēt šādu apgalvojumu: „Lai jau ievieš viendzimuma pāru reģistrēto kopdzīvi; tas taču nekādā ziņā neierobežos heteroseksuālo pāru tiesības laulāties un veidot ģimenes!” Tā ir tipiska acu aizmālēšanas taktika, lai novērstu uzmanību no galvenās problēmas.
Kāda ir šī problēma?
Jau 2015. gadā publicēju juridisku rakstu par šo konkrēto jautājumu, kurā par to brīdināju un sīki aprakstīju ilgtermiņa sekas. Ja līdz šim LGBT ideoloģiju varēja oficiāli uztvert kā dīvainību, pasmieties un atmest tai ar roku, tagad ST spriedums ar savu motivāciju ir piešķīris tai valstisku leģitimitāti. Tagad no tās vairs nevarēs tik mierīgi atkratīties. Liktenīgais, principiālais solis ir sperts: ST ir pavērusi durvis un ielaidusi šo ideoloģiju mūsu valstī. Un tālāk darbojas princips „iedod mazo pirkstiņu - paņems visu roku”.
Tagad vairs nav nekāda iemesla, lai „neuzlabotu” nediskriminācijas likumus. Kāzu rīkotāji vairs nevarēs atteikties rīkot viendzimuma partnerību noslēgšanas svinības, bet konditorus sodīs par atteikšanos cept torti ar uzrakstu „Jānis + Pēteris = Mīla”, fotogrāfi nevarēs atteikties fotografēt homoseksuālus pārus vai šuvēji - šūt kleitas vīriešiem. Šādi nediskriminācijas likumi smagi skars pārējo cilvēku uzņēmējdarbības brīvību, īpašuma tiesības, reliģisko brīvību, sirdsapziņas brīvību utt.
Vēl jau aktuāli kļūs „naida runas” likumi.
Protams. Paredzamais rezultāts ir tieši tāds, kāds jau ir daudzās Rietumu valstīs, proti, kriminālvajāšana par jebkādu LGBT ideoloģijas kritiku. Piemēram, par izteicienu „viendzimuma pāris nav ģimene”. Pagaidām mēs ar jums vēl varam ierakstīt šādu interviju, taču baidos, ka pēc dažiem gadiem tas vairs nebūs atļauts. Līdzīgi kā bijušajā PSRS, kur nedrīkstēja kritizēt kompartiju…
Arī vecāki vairs nevarēs iebilst, ka bērnudārzā vai skolā viņu bērniem skalo smadzenes un māca par „dažādām ģimenēm” un par to, ka viņi jebkurā brīdī var mainīt savu dzimumu ar operācijām un hormoniem.
Tie nav kaut kādi izfantazēti šausmu stāsti. Tas viss jau tagad reāli notiek valstīs, kurās pirms tam ir tikusi ieviesta LGBT ideoloģija. Šajā ziņā „čempioni” ir Lielbritānija, Zviedrija un Kanāda; pārējās valstis naski skrien tām pakaļ.
Ārvalstu juristi ir izpētījuši tipisko „naida runas noziedznieka” profilu. Kas viņš ir? Vienkāršs, parasts vidusmēra pilsonis, ģimenes tēvs vai māte. Samērā bieži tiek vajāti garīdznieki. Arī pie mums var gadīties, ka ne viens vien katoļu priesteris, luterāņu vai baptistu mācītājs nonāks uz apsūdzēto sola, jo būs no kanceles lasījis attiecīgu Jaunās Derības fragmentu vai citējis Katoļu baznīcas katehisma vārdus par homoseksuālismu… Īsi sakot - šādi likumi padarīs daudzu normālu cilvēku dzīvi par elli.
Neizprotami, kā esam nonākuši tik tālu. Pareizāk - kā ST ir spējusi krist tik zemu.
Mēs tagad maksājam dārgu cenu par paviršību, ar kādu mūsu politiķi pēdējo 20 gadu gaitā ir izturējušies pret ST tiesnešu amata kandidātu izvēli. Salīdzinājumam paskatieties, cik ilgi, detalizēti un pat agresīvi ASV Senāta locekļi iztaujā Augstākās tiesas tiesneša amata kandidātus: tas, salīdzinot ar mūsējo iztaujāšanu, ir kā melns un balts.
No otras puses, ir gan izglītības faktors, gan cilvēciskais faktors. Juridiskā izglītība Latvijā, maigi izsakoties, nav augstā līmenī. Atšķirībā no citām Rietumu valstīm pie mums dominē izteikti šabloniska domāšana; nav reālas konkurences starp dažādām tiesību skolām un tiesību normu interpretācijas doktrīnām. Juristu vidū nav kvalitatīva juridiska disputa tradīciju. Nav patiesi kvalitatīvu un interesantu juridisku žurnālu, kas veicinātu šādu disputu. Netiek pieļauti oriģināli viedokļi, kas atšķiras no „partijas ģenerāllīnijas”. Līdz ar to notiek intelektuālā stagnācija. Turklāt zināms skaits gudru un spējīgu juristu emigrē, jo Latvijā jūtas nevajadzīgi un neredz izaugsmes iespējas. Skaidrs, ka šādos apstākļos ir problēmas ar analītiskas, kritiskas un neatkarīgas domāšanas attīstību, rezultātā - nespēja pretoties dažādu ideoloģiju valdzinājumam.
Tad jau psihoterapeitam Viesturam Rudzītim taisnība: viņš teica, ka Satversme ir sagrauta, un mēs varam gaidīt nākamos soļus.
Kad informēju savus ārzemju draugus un kolēģus par ST spriedumu, teicu lakoniski: „Latvija ir kritusi!” - pēc vēsturiskas analoģijas ar pili vai cietoksni, kuram ienaidnieka karaspēks ir uzlauzis vārtus. Tomēr, turpinot šo pašu analoģiju, līdz galam sagrauti vēl neesam, jo vēl nav ieņemts pils centrālais tornis jeb donžons, un vēl ir tiesiskas iespējas turēties pretī. Ja Saeima vai tauta neizmantos savas tiesības labot šo situāciju tiesiski un konstitucionāli, tad gan situācija kļūs patiesi dramatiska. Kā jau teicu, nākamos soļus noteikti sagaidīsim. Tā ir lavīna: viens kliedziens satricina sniega blāķus, tie gāžas un apbedī savā ceļā pilnīgi visu.
Manuprāt, tā ir vienīgā izeja - sākt kritizēt šo ST spriedumu.
Protams. Saprotu, ka daudziem mūsdienu Latvijas varnešiem tas būs pārsteidzošs un revolucionārs atklājums, taču Latvijas valsts institūcijas nav domātas politiskās elites apkalpošanai un uzbarošanai. Latvijas valstij un tās institūcijām ir viens vienīgs pamatmērķis: nodrošināt Latvijas tautas kopējo labumu, tas ir, drošību, iekšējo kārtību, labklājību un attīstību. Ja mūsu tautas kopējā nama durvis tiek apzināti pavērtas, lai ielaistu tajā bīstamas ideoloģijas postulātus, tad šādu rīcību es nevaru kvalificēt citādi kā vien par institucionālu nodevību.
Kā šis ST spriedums izskatās no varas dalīšanas principa viedokļa?
Manuprāt, tas ir vērtējams kā vismaz daļēja likumdevēja funkciju uzurpācija. Tas, ka daudzu citu Rietumu valstu konstitucionālās tiesas mēdz rīkoties tāpat, nav attaisnojums; mēs esam pietiekami gudri, lai nemāžotos tām pakaļ. Var teikt, ka ST šajā konkrētajā gadījumā ir rīkojusies kā parlamenta augšpalāta, taču mūsu konstitucionālajā sistēmā šāda augšpalāta nav paredzēta.
Valsts tiesībpolitikas virziena noteikšanai un lielo, svarīgo un liktenīgo valsts politikas jautājumu izlemšanai - it sevišķi strīdīgajās un jūtīgajās jomās, kā šī - ir jāpaliek valsts likumdevēja, nevis tiesu kompetencē. Ja mēs ļaujam tiesnešiem diktēt Saeimai valsts politikas vektoru izvēli, tad kādēļ neatļaut tai pašai Saeimai iejaukties tiesu darbā? Ja pārkāpjam varas dalīšanas principu vienā virzienā, tad kādēļ ne otrā?
Loģiski „uzprasās” jautājums: ko darīt?
Tā kā ST ir atzinusi, ka viendzimuma kopdzīve ir nevis vienkārši privātā dzīve, bet „ģimene”, domāju, ka papīrgrozā var droši izmest priekšlikumu par reģistrētas mājsaimniecības institūtu (kuru, starp citu, varētu izmantot arī viendzimuma pāri, bet kas neskartu ģimenes tiesības). Principā atbalstīju šādu risinājumu, taču vienlaikus sapratu, ka par šādu kompromisu „otrā puse” tikai pasmiesies: šeit nav runa vienkārši par kaut kādu praktisku kopdzīves problēmu risināšanu; šajā spēlē ir daudz augstākas likmes.
Tagad vienīgais risinājums ir meklējams Satversmes 2. pantā, saskaņā ar kuru „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Ja tiek apdraudētas Satversmes pamatā esošās vērtības, tad tautai ir jābūt gatavai tiesiskā ceļā šīs vērtības aizstāvēt. Satversme paredz šādu tiesisku ceļu: likumdevēja funkcijas mūsu valstī ir ne tikai Saeimai, bet arī tautai, kurai ir tiesības pieņemt likumus vai grozīt Satversmi tautas nobalsošanā jeb referendumā. Ja mēs esam nonākuši līdz tādam neprāta stāvoklim, ka vairs skaidri nezinām, kas ir ģimene - tad diemžēl nāksies nostiprināt to Satversmes tekstā.
Līdz šim Latvijas sabiedrība ir bijusi relatīvi pasargāta no daudzās citās valstīs bangojošajiem un mutuļojošajiem „kultūrkariem”. Mēs pagaidām vēl neesam izjutuši reālas vajāšanas, pie mums vēl nav nodarīts būtisks kaitējums vārda brīvībai. Pagaidām Saeimas deputāti nav atļāvušies pieņemt likumus, kas būtu kliedzošā pretrunā ar mūsu dzīvesziņu un mūsu civilizācijas pamatvērtībām. Bet līdz ar šo ST spriedumu esam nonākuši līdz punktam, kad saprotam: no šī brīža mierīgais, drošais, pasargātais ceļš ir beidzies. ST spriedums ar spēku griež valsts stūri pa kreisi, uzņemot kursu uz LGBT ideoloģiju un saistītām parādībām. Likumdevējam ir iespēja šo kursu atkal iztaisnot
