Ukraiņu mākslinieks Verka Serdjučka karā liek lietā savu ieroci

© Publicitātes foto

Pazīstamais Ukrainas tautas mākslinieks Andrejs Danilko ar pseidonīmu Verka Serdjučka ar portālu “rus.nra.lv” dalījās stāstos par saviem bērnības kompleksiem un pieaugušo aizsardzības mehānismiem kara laikā, par dronu lidojumiem virs viņa dzīvokļa Kijivā un krievu klusēšanu, par to, kāpēc viņš negaida Putina fanus savos koncertos. Mēs tikāmies ar mākslinieku Vecrīgā, neizdomājām neko labāku kā uzdāvināt viņam pudeli Latvijas kandžas (salīdzināšanai ar leģendāro ukraiņu gorilku) un pajautājām, vai viņš tiešām tic, ka "viss būs labi", kā dzied Verka Serdjučka.

Andrejs Danilko pēdējā laikā daudz ceļo ar savu Verkas Serdjučkas zvaigžņu šovu, vācot naudu Ukrainai. Pirmais labdarības koncerts Rīgā pēc kara sākuma notika pagājušā gada septembrī, nesen mākslinieks uzstājās Laimas Vaikules festivālā Jūrmalā, bet nākamais lielais koncerts Latvijas galvaspilsētā notiks 16. augustā.

Skatos no balkona - lido “Šaheds”

Pastāstiet, lūdzu, no kurienes jūs tagad atbraucāt?

Tagad? Tieši tagad esmu atbraucis liftā... no vannas. Mans grafiks ir tik saspringts, ka es pat nevaru aizskriet uz frizētavu Kijivā! Viņi ir tik ļoti pieprasīti, ka nevar pat pierakstīties: "Nāciet nākamnedēļ!" Un es nevaru pat pierakstīties. Bet, paldies dievam, mēs esam tepat, čik, čik, čik, čik, čik, noskuvāmies, un uzreiz pie jums uz interviju!

Mēs visu laiku esam Kijivā, braucām caur Varšavu. Es pieķēru sevi pie domas, ka garais ceļojums ir kļuvis par ieradumu. Pirmo reizi, kad šādi ceļojām uz ārzemēm, tas šķita tik ilgi...

Kā tagad ir dzīvot Kijivā? Organizēt mēģinājumus, iet uz veikaliem, kafejnīcām... Kā jūs reaģējat uz gaisa uzlidojumiem?

Trauksmes, protams, ir visu laiku. Jūs pie tām pierodat. Maigi izsakoties, visnepatīkamākais brīdis man nesen bija pēc mēģinājuma. Mums ir tāds "balts dzīvoklis", tieši Hreščatikā. Balkona durvis bija vaļā, un varēja dzirdēt pretgaisa aizsardzības radītas skaņas, mēs skatījāmies no balkona un pat filmējām [video], kā lidoja tas... "Šaheds"! Taisni pāris apļus ap māju! Un jūs visu laiku domājat, puiši, ejam lejā [uz bumbu patvertni]... Un mēs apstājāmies pusceļā, jo atskanēja sirēna... pusotra gada laikā pie tā pierod. Un tad mēs pirmo reizi pēc ilgāka laika nokāpām lejā.

Vai jums ir bail?

Protams, tas viss ir ļoti nepatīkami, bet nav tik briesmīgi. Uzreiz rodas tāda sajūta... Es pat nevaru to izskaidrot. Lai nomierinātu nervus, es skatos filmu, kādu vecu no bērnības laikiem, kā "Elektronika piedzīvojumus"... Tā tika uzņemta Odesā! Un, starp citu, mūsu direktors Andrejs, būdams skolnieks, filmējās šajā filmā! Tiesa, vēlāk viņu izņēma. Es nodomāju - cik forši būtu, ja es bērnībā skatītos šo filmu un ieraudzītu kādu, ko es pazīstu!... Un tad es skatos šo filmu, un man telefonā atkal atskan sirēna - "Ej uz patvertni"! Man ir briesmīgs noskaņojums, kā varēja būt citādi? Bet tā jau mēs dzīvojam.

Vai tad pie kara var pierast?

Cilvēki pierod pie labām lietām, cilvēki pierod pie sliktām lietām, pierod sēdēt cietumā. Sākumā tas ir ļoti grūti un baigi, bet pēc tam tu pierodi un vienkārši sadzīvo ar to. Tu taču neko nevari izmainīt! Un tu eksistē tādos apstākļos, kādi tie ir.

Jauno gadu sagaidīju vienatnē

Kā pusotra gada laikā ir mainījusies dzīve Kijivā?

Es esmu Kijivā kopš kara pirmās dienas, nekur neesmu aizbraucis. Es redzēju tukšu Kijivu, tukšu māju, kurā dzīvoju. Tā ir "māja ar zvaigzni" Hreščatikā, es tur visu laiku dzīvoju un filmēju telefonā dažādus savas dzīves periodus - nu, rītu, pēcpusdienu, vakaru, tās sirēnas... Un tagad es atceros to sajūtu, kad tu nevari noticēt: skaties kalendārā, ir 2022. gads, un skan sirēna, un neviena nav...

Kad es sagaidīju jauno, 2023. gadu, un sēdēju virtuvē, es biju viens. Man nebija pat šampanieša, lai gan es to biju nopircis. Es to nopirku... Bija septiņi sprādzieni pēc kārtas. Septiņi pēc kārtas! Es pirmo reizi mūžā biju viens, izgāju koridorā, domāju - ej nu sazini, ko viņi darīs Vecgada vakarā, varbūt tiešām šaus tā... Es izgāju gaitenī un gaidīju.

Lūk, interesanta lieta - ir Jaungada vakars, un es pirmo reizi mūžā neesmu izdzēris ne gramu alkohola... neskaitot bērnību - nedomājiet, ka vienmēr esmu dzēris. Un es pirmo reizi pamodos pirmajā janvāra dienā, būdams skaidrā. Jūs taču vienmēr svinat līdz rītam un tad ejat gulēt, vai ne? Un tad visi pamostas ar "Gada dziesmu" - "uzlabosim veselību"... Man tā nebija. Tā bija apbrīnojama sajūta, es jutos tā, it kā tas būtu kāds cits gads...

Es varu apvainot, jo vārdus neizvēlos

Vai esat viegli aizvainojams?

Nu, kā lai to ņem... Es esmu jutīgs pret dažām aizskarošām lietām, izteikumiem, jautājumiem.

Tad es jums pajautāšu. Es un mani draugi grasījāmies doties uz jūsu koncertu Rīgā pagājušā gada septembrī. Bija pagājis pusgads kopš kara sākuma, pagājis pirmais šoks un apstulbums, bet... mēs joprojām nespējām. Mēs nevarējām piespiest sevi iet un izklaidēties, pat uz Serdjučku, kuru nevar klausīties pieklusināti. Kas lika jums iziet uz skatuves?

Saprotiet, mākslinieks neatbrauc pats - viņš tiek uzaicināts, viņam tiek izteikts piedāvājums. Pirmais koncerts metro. Es biju tas, kurš saņēma piedāvājumu - Serdjučkai jāuzstājas metro! Un es jums teikšu godīgi, es nezināju, kā atrast tam īsto attaisnojumu, mēs taču visi esam pārģērbtie, žanrs taču ir tāds, vai ne? Kas ir publika? Tie ir karavīri, viņu ģimenes, viņu bērni, medicīnas darbinieki. Godīgi sakot, es ilgi par to domāju. Bet, kad es izdomāju šo gājienu - mēs uzvilkām maskēšanās tērpus, Serdjučka aizgāja uz metro, mēs sniedzām šo koncertu, un pēc pirmās dziesmas mēs nodziedājām "Raša, good bye!"... Man nepatīk šis koncerts, tas tur kaut kur ir ierakstīts, bet tieši tur es meklēju piemērotu tonalitāti - kā strādāt šajā laikā. Un es to atradu!

Vai devāties uz Rīgu ar savu pirmo koncertu pēc kara sākuma bez bažām? Pilsēta ir pa pusei krieviska, te ir daudz Maskavas atbalstītāju, jūs varēja sagaidīt dažādi...

Man nekad nav bijis tā, un es visur paziņoju: kas atbalsta Putinu, Putina politiku, lai neiet uz mūsu koncertiem, jums tie nepatiks. Jo, godīgi sakot, es neizvēlos vārdus. Tas ir Verkas Serdjučkas ierocis, tā ir viņas reakcija uz šo briesmīgo karu.

Ko jūs teiktu Putinam, ja jūs viņu satiktu?

Vai mēs fantazējam vai kā? Pat viņa meitas nevar viņu redzēt, un jūs vēlaties, lai es viņu redzētu?

Labi, darīsim tā: jūs viņu uzrunāsiet, un viņam tiks pateikts...

Putin, kaut tu nosprāgtu!

Tā mēs arī domājām.

Es šajā ziņā esmu diezgan paredzams... Tāda ir Serdjučkas reakcija uz notikumiem: "Putin, kaut tu nosprāgtu!" Reizēm viņi ir sašutuši, pat izgriež šo epizodi: "Kā jūs varat, mūsu prezidents"... Bet kā jūs varat uzbrukt neatkarīgai valstij? Es arī varu apvainot, jo es neizvēlos vārdus, un viņi mani par to ienīst! Es esmu pirmajā vietā reitingā starp Ukrainas visvairāk ienīstamajiem māksliniekiem! Es gribu teikt, pirmajā goda vietā. Vismaz šeit! Visur otrā vai trešā, bet šeit es esmu pirmajā goda uzvarētāja vietā.

Ir tāds kinorežisors Manskis, kurš, starp citu, dzīvo Rīgā. Es klausījos viņa interviju, skatījos dokumentālo filmu "Putina liecinieki". Viņš to filmēja prezidenta gaitu sākumā. Un viņš izteica šādu domu - cilvēks nevar palikt normāls, esot amatā tik ilgu laiku. Režisors teica, ka, atrodoties šādā amatā, šādos apstākļos, šajā krēslā, teiksim, cilvēks mainās, pārvēršas par tādu pūķi...

Protams, tas ir varas mainības jautājums. Bet tas tomēr neattaisno viņa uzbrukumu Ukrainai.

Nē, tas nav attaisnojums. Nedrīkst pieļaut, ka persona, kurai ir konstitucionāls termiņš, var to mainīt. Un to varēja izdarīt sabiedrība, ja viņi būtu atvēruši muti kādā brīdī vai gājuši uz mītiņiem, es domāju, ka tas varēja būt tieši tajā brīdī... "Kas mēs, mazi cilvēki..." - tur atkal tas stāsts. Kaut kas tāds, kas Ukrainā nekad nav noticis. Kad bija netaisnības brīdis, parādījās Maidans...

Ukraiņi - cita tauta…

Cita gan. Esmu kosmopolīts, un man tas nepatīk - kura tauta ir labāka, kura sliktāka… Esmu ukrainis, un bērnībā nesapratu, kāpēc ebrejus ienīda. Un man bija draugi - es biju viņu pusē, es to nevarēju saprast.

Vai arī cilvēki, kas ir mazākumā, piemēram, tie, kam ir dzirdes problēmas... Pionieru nometnē, kur bija nedzirdīgo bērnu grupa, es ar viņiem sadraudzējos. Viņi bija kā vilcēni, vienmēr aizstāvējās. Jo mēs, it kā normālie - diskotēka, kino, mēs to dzirdam, mēs dejojam... Un viņi nāca uz dejām, un man viņu it kā bija žēl. Es iemācījos - vai arī man tā likās - sarunāties ar viņiem ar žestu palīdzību...

Sanāk, ka esat labs cilvēks.

Vispār esmu foršs! Vienkārši kādreiz sanāk tā, ka mani nostāda apstākļos, kad man ir jākļūst par lopu!

Jo bērni bieži vien ir diezgan ļauni…

Man tā nebija. Pionieru nometne - simtiem šo gultu, tas ir sabiedrības šķērsgriezums, kā pieaugušajiem! Dažādi cilvēki, dažādi bērni. Un tad spēcīgie puiši kādu izvēlas un sāk viņu sist. Es pienācu, visus sasmīdināju, aizvedu to puisi kaut kur aiz kluba, lai par viņu neņirgātos...

Tāpēc man nav kolektīvās atbildības izjūtas attiecībā uz tautību. Šie vārdi par to, ka kāds ir nepilnvērtīgs... Kad dzīvoju Poltavā, es mācījos ukraiņu skolā. Krievu un ukraiņu valoda, tā bija Padomju Savienība, Maskava bija galvaspilsēta. Es neatceros, ka es personīgi būtu piedzīvojis kādu diskrimināciju, apspiešanu... Es to personīgi neesmu piedzīvojis, varbūt daži cilvēki citās pilsētās.

Mums bija ukraiņu programmas, es skatījos "Katrusjas kino", tā bija ļoti populāra programma ukraiņu valodā. Katrusja bija lelle, vēlāk to nozaga, kā saka - viņi bija ļoti greizsirdīgi uz šo vadītāju, tanti Katju. Starp citu, multfilmas bija gan ukraiņu, gan krievu valodā. Katrusja bija tikai ukraiņu valodā, un bija arī šī multfilma, kā viņu sauca, tāda nepatīkama... Kapitoška! Tā bija gan ukraiņu, gan krievu valodā.

Man kā bērnam nebija nekādu problēmu, man viss patika. Es labi runāju ukraiņu un krievu valodā, bet! Man bija suržiks, tas ir, valodu maisījums. Tas bija ļoti analfabētiski. Un kad es biju savas karjeras sākumā, kad mēs ar Inku tikai sākām Serdjučku, mēs bijām jauni, 17 gadus veci, mēs runājām suržikā. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc mēs kautrējāmies. Taču es personīgi nejutu nekādu ukraiņu-krievu problēmu.

Vai jums palika draugi Krievijā?

Jā.

Vai viņu vidū ir Putina fani?

Nu ko jūs…

Daudzi pārtrauca kontaktus ar draugiem Krievijā. Jā, viņi esot labi cilvēki, bet atbalsta Putinu.

Tas ir saprotams. Tie pat nav draugi. Draugi ir tad, kad esi ar viņiem kopā, tuvu, bet šeit mēs tikai sazināmies, sūtām īsziņas. Viņu ir ļoti maz..

Tie ir ukraiņi?

Nē.

Karš beigsies, Ukraina uzvarēs, bet kā pēc tam ukraiņi sadzīvos ar krieviem? Galu galā, diez vai jūs varēsiet komunicēt tāpat kā ar saviem krievu vienaudžiem pionieru nometnē...

Es ļoti gribu, lai karš beigtos, tas pat nav apspriežams. Lai tiktu sodīti cilvēki, kas izraisīja šo karu, kas piedalījās propagandā. Lai tas kalpotu citiem kā brīdinājums... Es domāju, ka cilvēki, kas klusē un nerunā, te jūs runājat par krievu paziņām... Privātā sarunā viņi saka citādi. Viņi vienkārši baidās. Viņi neko nevar izdarīt. Vai es viņus saprotu? Es viņus saprotu. Ir viegli domāt, kad man nav ko zaudēt. Ir ļoti viegli sēdēt, kad tev ir teātris, viss, bet, kad tev nav ne velna - kāpēc tu neesi tur izgājis? Tas taču neko nemaina! Es saprotu, ka varbūt tas ir nepareizi, varbūt tā ir gļēvulība, bet tā ir. Tas nozīmē, ka tas neko neietekmēs, izņemot problēmas šim cilvēkam, kurš iznāca, un nekas nenotiks!

Šis blogeris no Moldovas, Nekoglajs, stāstīja, kas ar viņu tika darīts šajā pirmstiesas apcietinājumā vai kur viņš bija. Tu stāstīsi jebko, kad tevi sēdinās uz pudelēm, par tevi ņirgāsies un to visu filmēs. Kāpēc viņi to dara? Lai visiem aizvērtu muti. Kāpēc viņi tevi liek cietumā par kaut kādu vārdu? Lai liktu citiem cilvēkiem baidīties, ko gan te nesaprast? Tas ir saprotams, cilvēki baidās.

Serdjučka ir kā svētki, tā nevar būt katru dienu

16. augustā Rīgā notiks jūsu labdarības koncerts, šogad jau otrais. Tas nozīmē, ka esat šeit gaidīts…

Es visu laiku ceļoju un meklēju to, ko cilvēki vēlas visvairāk... Un visbiežāk viņi saka: protams, mēs gribam braukt mājās! Visiem visvairāk gribas braukt mājās! "Un mēs esam no Poltavas, un mēs esam no Dņepras, un mēs esam no Kremenčugas"... Es pats esmu no Poltavas, Inka [ukraiņu aktrise Inna Belokoņa, kura spēlē Verkas Serdjučkas māti, intervijas laikā sēž blakus. - Autora piezīme] no Poltavas... Mēs dziedam dažas senas dziesmas, kuras es netulkoju ukraiņu valodā - lai mēs... atgrieztos tajos laikos!

Serdjučka asociējas ar svētkiem - kā dakša, kā glāzīte, kā šampanietis! Tas nav degvīns! Viņa asociējas ar šampanieti - kompāniju, laimīgu jauno gadu, la-la-la-la-la-la-la... Serdjučkai ir jābūt ļoti nelielās devās. Tā arī mūs filmēja - kaut kādās Jaungada programmās, varbūt 8. martā. Un tad mēs neparādījāmies. Es to darīju apzināti. Serdjučka ir kā svētki, tā nevar būt katru dienu. Šampanieti taču katru dienu nedzersi! Vai arī var?

Nu… mēs jūs klausāmies noteiktās dienās!..

Zinu, tāpēc jums arī tādas dāvaniņas! Paskatieties, ko man uzdāvināja - tas nav ūdens!.. [Rāda Latvijas kandžas pudeli. - Autora piezīme].

Tas ir, lai iedzertu par uzvaru - peremogu pēc koncerta! Paldies, Andrej, Inna, visa jūsu komanda. Uz tikšanos jūsu koncertā Rīgā!

Paldies, es jums visiem novēlu ticību, ka viss būs labi, jo Serdjučka ir pieradusi, ka viss ir labi, un viņa zina vairāk nekā es.

Nāciet uz mūsu koncertiem! Tie, kas mīl Putinu, kā jau teicu iepriekš - nenāciet, jums nepatiks! Uzvelciet savas zvaigznes, ņemiet šampanieti un nāciet uz mūsu koncertiem. Mēs atcerēsimies labos laikus. Es jūs mīlu, uz drīzu tikšanos!

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais