"Balticovo" paver priekškaru vistu vērtības noslēpumam

© Dmitrijs Suļžics/MN

A/s “Balticovo” top pirmā un Baltijā pagaidām vienīgā biometāna ražotne. Kāds sakars Baltijā lielākajam vistu olu ražotājam ar biometāna ražotni; kāda saikne vistām ar biometānu; vai vistu vērtība ir tikai izdētajās olās – par šīm un citām tēmām saruna ar a/s “Balticovo” valdes locekli, komunikācijas un attīstības direktoru Tomu Auškāpu TV raidījumā "Nra.lv sarunas".

Darbošanās enerģijas ražošanas jomā “Balticovo" nav sveša. Uzņēmums jau vairākus gadus no kūtsmēsliem ražo biogāzi elektroenerģijas un siltumenerģijas ieguvei. 2023. gada vasarā tika atklāts arī saules paneļu parks. Nākamais solis - Eiropas līmeņa inovāciju rūpnīca biogāzes pārstrādei biometānā. Tādējādi “Balticovo” nodrošina pilnu bezatkritumu ražošanas ciklu un kļūst par videi izteikti draudzīgu uzņēmumu.

Ko nozīmē darboties industrijā, kurā galvenie darbinieki ir vistas?

Vienkārši nav, jo ir darīšana ar dzīvām būtnēm. Mēs vistas tā arī mēdzam dēvēt par savām kolēģēm, darbiniecēm. Tādējādi mēs esam ļoti nozīmīgs "darba devējs" Latvijas darba tirgū, jo nodarbinām 3,5 miljonus jaunputnu un dējējvistu.

Pārtikas ražošana pasaulē nav vienkārša. Bet, ja ir darīšana ar dzīvām būtnēm, tas ražošanu vēl vairāk sarežģī. Par vistām ir jārūpējas kā par darbiniekiem. Viņas ir jāaizsargā, jāskatās, lai viņām būtu viss nepieciešamais un nebūtu nekā lieka, no kā viņas varētu ciest. Šķiet, ka mūsu ražošanas galvenais produkts ir olas. Taču ar to jau mēs esam interesanti, ka mūsu uzņēmums pārstāv vairākas nozares. Primārā ir olu ražošana. Tā ir lauksaimniecības nozare. Bet mēs vēl nodarbojamies ar pārtikas pārstrādi. Tā ir olu šķirošana, pakošana, šķidrā pārstrāde, vārīto olu pārstrāde. Darbs ar vistām ir ļoti atbildīgs. Jāievēro labturības prasības un Eiropas standarti. Tie ir ļoti augsti.

Sagaidāms, ka drīzumā “Balticovo” iesaistīsies vēl vienā nozarē - biometāna ražošanā. Proti, no vistu kūtsmēsliem jau tiek ražota biogāze, kura drīzumā tiks pārvērsta biogāzē. Kā tas viss darbosies, kā izskatīsies, un kāds labums no tā būs?

Jā, mēs esam ielauzušies enerģētikas nozarē. Vasaras izskaņā atklājām saules kolektoru parku ar 2,3 megavatu jaudu, tādā veidā simtprocentīgi nodrošinot pašu patēriņu. Mūsu gadījumā tas ir bijis īpaši vērtīgi, jo mums vislielākais elektrības patēriņš ir vasarā, kad spīd saule, jo jāventilē vistu novietnes. Vistām ļoti svarīgs ir klimats, svaigs gaiss, svarīgi, lai pieplūst skābeklis un lai viņas labi justos.

Mēs ātri atpelnīsim šīs investīcijas. Būtu grēks to nedarīt. Ar to mēs ielikām pirmo kāju durvīs enerģētikas pasaulē. Nākamā gada sākumā mēs plānojam atklāt kaut ko nebijušu Latvijā un Baltijā, un man šķiet, ka mēs būsim inovācijas līderi arī visā Eiropā ar to, ko drīzumā ražosim.

Bet atgriezīsimies dažus gadus nesenā pagātnē. Mēs jau esam investējuši vairāk nekā desmit miljonus eiro biogāzes ražošanā. Vistu ganāmpulks paralēli olām saražo arī šo "melno zeltu" jeb kūtsmēslus. To apjoms šobrīd ir ārkārtīgi liels - 85 tūkstoši tonnu gadā. Kūtsmēsli rodas kūtīs. Mēs visu šo apjomu savācam, vedam uz bioreaktoru, fermentatoriem, kur kūtsmēsli tiek sajaukti ar un ūdeni. Fermentatoros tiek savākta gāze un no tās ražota biogāze. No biogāzes mēs līdz šim ražojām elektrību, siltumu, arī granulētu digestātu, kas ir mēslojums. Tas bija pirmais solis.

Šobrīd plānojam atklāt biometāna attīrīšanas staciju. Tur pa cauruļvadiem tiks aizvadīta biogāze, kur to attīrīs no ogļskābās gāzes un iegūs tīru biometānu.

Dmitrijs Suļžics/MN

Kur šo gāzi varēs izmantot? Vai plītīm, cepšanai, smalkām virtuves iekārtām?

Tas būs zaļās izcelsmes dabasgāzes analogs. Tas ir tas pats, uz kā mēs cepam olas, arī industrijās varam lietot kā katlu kurināmo. Būtiski, ka biometāns ir zaļās izcelsmes. Tas nav fosilais kurināmais.

Tādējādi mēs plānojam atgūt investīcijas, tirgojot ne tikai pašu gāzi, bet arī tās izcelsmes sertifikātus. Šo biometānu simtprocentīgi ražojam no vistu mēsliem. Tas ir ārkārtīgi vērtīgs. Tur nav nekādu citu biopiemaisījumi.

Tas nozīmē, ka ražotājiem, kuri šo gāzi pērk un izmanto, nav jāmaksā izmešu kvota.

Vēl mums ir paveicies ar to, ka cauri mūsu fabrikas teritorijai Iecavā iet gāzes vads. Šis būs pirmais gadījums Latvijā, kad kāds slēgsies klāt gāzes vadam pa tiešo. Līdz šim gāzes ražotāji bija spiesti to sašķidrināt un tikai pēc tam to varēja transportēt tirdzniecībai. Mēs virzāmies uz ilgtspējīgu risinājumu. Gāzes attīrīšanas staciju būvējam blakus cauruļvadam "Conexus" un "Gaso" tīklam, kur šī attīrītā gāze tiks nodota kopējā gāzes tīklā. Paralēli mēs to tirgosim arī daudziem citiem patērētājiem. Kad to caur gāzes vadu nodosim koplietošanā, operatori to pārdos tālāk. Pēc šā brīža datiem, zaļās izcelsmes gāze ir trīs reizes dārgāka. Šobrīd šķiet, ka pircēji varētu būt Rietumeiropas valstis. Tās izrāda interesi. Ceru, ka arī Latvija pamodīsies un sapratīs, ka tai ir jārūpējas par CO2 dzēšanu.

Cik ilgā laikā šis projekts atmaksāsies?

Negribētu to atklāt. Pilnīgi noteikti saprātīgā termiņā. Turklāt tās ir privātas investīcijas.

Tātad jaunajā gadā mūsu gāzes apgādes sistēmā ieplūdīs jūsu zaļā gāze? Un tā nonāks pie Bauskas iedzīvotājiem?

Jā, tāds ir plāns. Mums bija saruna ar Bauskas novada "Gaso" vadītāju, un viņš teica, ka mūsu gāzes apjomi ir ārkārtīgi lieli, nozīmīgi. Prieks, ka mums arī izdosies mazināt Latvijas atkarību no ārējiem gāzes piegādātājiem.

Un mūsu stacijas jauda ir aptuveni 2000 kubikmetri stundā, bet, pārvēršot to visu enerģijā, gadā mēs spēsim saražot aptuveni 100 000 megavatstundas tīras enerģijas. Iznāk, ka no mūsu vistu kūtsmēsliem mēs varam saražot vairāk gāzes, nekā spēj patērēt Bauskas novads.

Nesen kodolfizikas zinātņu doktors Agris Auce TV raidījumā “Nra.lv sarunas” minēja, ka Latvijā neattīstās zaļās enerģijas veidi, tostarp kodolenerģija, jo darbojas milzīgs Krievijas gāzes lobijs, kam mūsu politiķi nespēj pretoties. Vai nebaidāties, ka pret jūsu biznesu varētu tik vērsts kaitējums?

Līdz šim mēs ar to neesam saskārušies. Torpedēšana drīzāk varētu izpausties enerģētikas politikas jomā, un mums nāksies saskarties ar šiem grābekļiem. Jau tagad nedaudz jūtam, ka šī projekta saskaņošanas process ir birokrātiski sarežģīts. Esam pirmie, kas iet šo ceļu, un kopā ar valsti arī veidojam likumdošanu. Taču mūsu valsts ir ieinteresēta mūsu projekta realizācijā.

Ko darījāt ar vistu mēsliem, kad šīs gāzes ražotnes stacijas nebija? Kur tos likāt?

Mēs jau nepilnus desmit gadus ražojam biogāzi un elektrību, kas arī ir labs un efektīvs kūtsmēslu pārstrādes veids. Mums ir arī citi stāsti. Ražotne mums nav tikai Iecavā, bet ir arī Madonā, Vilcē, Daugavpilī.

Jelgavas novada Vilcē mums mums ir 20 000 brīvo vistu novietne. Kravas mašīnu ar piekabi ar kūtsmēsliem nedēļas laikā var savākt, ja ne pat divas. Šos mēslus mēs izmaksu dēļ uz Iecavas bioreaktoru nevedam. Atradām vietējo ķiploku ražotāju un vienojāmies, ka viņš atstāj savu piekabi, mēs piekraujam to ar kūtsmēsliem un viņš izved to uz savām lielajām ķiploku platībām. Brīnišķīgs mēslojums, ar kuru ir pareizi jārīkojas - tas jāiestrādā zemē, lai nav smakas un liekas emisijas. Agrāk mums zemnieku saimniecības bija galvenais veids, kā utilizēt kūtsmēslus. Meklējām sadarbības partnerus - zemnieku saimniecības, kurām vajag mēslot laukus.

No biogāzes ražošanas pāri paliek nosēdumi, kas tiek fasēti briketēs?

Tas arī ir brīnišķīgs mēslojums, no kura ir aizvāktas visas liekās emisijas, kas tik un tā nonāk atmosfērā, ja mēslus kaisa uz lauka. Gāzes ir atdalītas, bet visas vajadzīgās organiskās vielas augiem tur joprojām ir, un šis digestāts, kas tiek arī granulēts, ir nopērkams veikalos kā organiskais mēslojums. Tas konkurē ar biohumusu.

Jūs minējāt 20 000 vistu klajā laukā. Tātad tās atrodas vislabturīgākajos apstākļos?

Eiropā ir četri labturības standarti, kā tiek turētas vistas. Katram no šiem labturības standartiem ir savs numurs, kuru var izlasīt arī uz olu iepakojuma. Trijnieks - tās ir sprostos turētas vistas. Ar divnieku tiek marķētas olas, kas dētas kūtī jeb ārpus sprostiem. Un tad ir brīvos apstākļos turētu vistu olas.

Uz katru putnu jānodrošina četri kvadrātmetri, tātad Vilcē un Madonā, kur katrā vietā ir pa 20 000 putnu, ir jābūt astoņu hektāru ganībām, lai vistas var brīvi ganīties. Tur ir risks, ka visus kūtsmēslus savākt nav iespējams, tie nonāk dabā.

Un vēl ir arī bioloģiskas saimniecības, kurās tiek ražotas brīvo vistu olas, un šīs olas tiek marķētas ar nulli. Ir vēl viens svarīgs kritērijs - šīm vistām ir jābūt barotām bioloģiski, ar bioloģiski sertificētu barību.

Mums ir visi četri olu veidi, un es aicinu patērētājus, pērkot olas, tam pievērst uzmanību. Jāsaka paldies mūsu Pārtikas un veterinārajam dienestam, kas ļoti rūpīgi kontrolē gan mūs, gan citus ražotājus par to, ka ir jābūt ļoti skaidram marķējumam uz pašas olas. Pirmais cipars būs jau iepriekš minētie trijnieks, divnieks, vieninieks vai nulle. Un tad seko ļoti svarīgi divi burti, kas liecina par izcelsmes valsti.

Kā pabarojat jūsu 3,5 miljonus lielo darbinieku kolektīvu?

Tas ir vēl viena atsevišķs mūsu departaments, struktūrvienība - barības cehs. Tur mēs paši savām vistām ražojam maltītes. Mums ir arī veterinārais dienests un zootehniķi, kuri rūpīgi veido receptes visu vecumu vistām - jaunputniem, dējējvistām. Dienā viena vista apēd aptuveni 120 gramus, bet, sareizinot ar miljoniem, iznāk aptuveni 450 tonnas dienā. Tas viss rezultējas 2,5 miljonos olu katru dienu un, kā jau minēju, kūtsmēslos kā blakus produktā.

Latvijas veikalos nopērkamas arī Ukrainas izcelsmes olas. Kādi cipari tām varētu tikt piemēroti?

Nemāku teikt. Tur varētu būt dažādi cipari. Bet jāsāk ar to, ka Ukrainai nav saistošs Eiropas Savienības regulējums, jo tā ir ārpus Eiropas Savienības. Arī veterinārie standarti un regulējumi nav spēkā. Protams, Ukraina tiecas uz Eiropas kvalitāti, bet tai vēl tāls ceļš ejams. Tur ir pavisam cita olas pašizmaksas bāze. Atgādināšu, ka olas pašizmaksas pamatā ir graudu vērtība. Apmēram 70-80% no olas pašizmaksas veido graudu cena. Ukrainā, īpaši šobrīd, ir īpaši tirgus apstākļi. Graudu cena mēdz būt pat divreiz zemāka. Vēl svarīga ir labturības standartu ievērošana, kas veido būtisku ietekmi. Eiropas Savienība mums ir noteikusi ļoti augstas prasības tieši labturībā - platības, paklājiņi, aprīkojums, dzirdinātavas utt.

Ukraiņu lētās olas būtiski traumē vietējo tirgu. Vai jūs to izjūtat?

Protams, ka jūtam. Es šeit gribētu nošķirt divas lietas. Mēs ļoti jūtam līdzi un pārdzīvojam par to, kas šobrīd notiek Ukrainā, un iespēju robežās Ukrainu atbalstām. Esam sūtījuši uz Ukrainu arī olas. Tomēr jāatzīst, ka mēs līdz ar Ukrainas olu ieplūšanu vietējā tirgū saskatām negodīgas konkurences elementus. Ukrainā ir vieni noteikumi olu kvalitātes prasībām. Mums ir daudz stingrāki nosacījumi. Tāpēc ir nedaudz negodīgi, ka esam spiesti konkurēt uz viena plaukta ar valsti, kurā prasības ir daudz brīvākas un standarti zemāki.

***

Turpinājums sekos.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais