Nils Ušakovs: Putinam bija pilnīgi vienalga, ar ko viņš tobrīd sarokojās

© Ekrānuzņēmums

Vai viegli notērēt Eiropas Parlamenta deputātam atvēlētos 38 000 eiro mēnesī, kā Eiropā aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses, vai arī Eiroparlamenta deputātiem nāksies kļūt caurspīdīgākiem, vai Vladimirs Putins sarokojoties skatās acīs – par šiem un citiem jautājumiem saruna ar Eiropas Parlamenta (EP) deputātu Nilu Ušakovu TV ciklā "Nra.lv sarunas".

Politiķis, žurnālists Nils Ušakovs studējis Dienviddānijas universitātē, strādājis Latvijas Universitātē par pasniedzēja palīgu, pēc tam praktizējis žurnālista darbu privātajās televīzijās un ziņu aģentūrās. N. Ušakova politiskā karjera aizsākās, pateicoties "Saskaņas" līdera Jāņa Urbanoviča uzaicinājumam iesaistīties politikā.

Vai viegli ir būt Eiropas Parlamenta deputātam? Atalgojums 8000 eiro mēnesī, plus 30 000 eiro mēnesī biroja tēriņiem, no kuriem 7-8 tūkstoši jāiztērē Briselē. Varat precizēt?

Katrs Eiropas Parlamenta deputāts par biroja uzturēšanai paredzēto naudu algo palīgus Briselē, līdzīgi kā tas notiek jebkurā citā parlamentā, pie mums Saeimā vai kur citur. Vienkārši pie mums to deputāta atbalstu mēra palīgos, bet Eiropas Parlamentā kā mērvienību izmanto budžetu. Ņemot vērā, ka deputāts ievēlēts, lai strādātu Briselē, un ir ievēlēts no dalībvalsts - Latvijas, Polijas, Igaunijas utt., tad ir jābūt arī cilvēkiem, kas palīdz deputātam strādāt uz vietas Briselē. Tā ir atšķirība no darba Latvijas parlamentā.

Līdz ar to tā ir iespēja algot profesionāļus, kas ir ļoti svarīgi. Darbs, ņemot vērā Eiropas Parlamenta specifiku, nav grūts, bet tas ir komplicēts. Tas ir cits darba organizācijas līmenis. Man izdevās pieņemt darbā speciālistus, kuri iepriekš palīdzēja risināt darba organizācijas jautājumus Vācijas delegācijai. Ja izdodas šādus cilvēkus atrast un piesaistīt, tad Eiroparlamenta deputāta darbs kļūst daudz kvalitatīvāks.

Ko dara palīgs? Kādus uzdevumus jūs uzticat palīgam?

Cilvēki varētu domāt, ka palīga galvenie uzdevumi ir sagatavot dokumentus, tos izdrukāt vai atnest kafiju. Nē. Gan tiem speciālistiem, kuri strādā ar deputātiem, gan tiem, kuri strādā frakcijās un komitejās, ir ļoti augsts profesionālais līmenis. Bieži vien, ja esi jaunāks deputāts, šķiet, ka šie cilvēki ir nesalīdzināmi profesionāli pārāki par politiķiem.

Mans darbs ir saistīts ar Eiropas Parlamenta budžetu, citu institūciju budžetiem, finanšu regulāciju, ar visu to, kādā veidā drīkst tērēt Eiropas naudu. Palīgi nodarbojas tieši ar šo likumprojektu, lēmumprojektu saturu. Viņi nav tie, kas izdrukā, viņi ir tie, kas palīdz veidot saturu.

Vai, būdams Eiropas Parlamenta loceklis, jūtaties kā cilvēks, kuram jāaizstāv Latvijas nacionālās intereses?

Vai tā ir likteņa ironija, bet, strādājot Eiropas Parlamentā, es pirmoreiz strādāju pēc tās izglītības, kurā esmu ieguvis diplomu. Diplomā man rakstīts - ekonomika un Eiropas integrācija. To es kādreiz mācījos un tagad pielietoju.

No vienas puses, tu strādā Eiropā un, pieņemot lēmumus, tu nevari tikai domāt, kā tas lēmums atsauksies Latvijai. Jābūt plašākam kontekstam. Jāmeklē risinājumi, lai palīdzētu reģionam, nozarei vai projektam, un tieši tādā veidā lai tie palīdzētu, tajā skaitā arī Latvijai.

Arī Latvijā, būdams Saeimas deputāts, tu nevari virzīt likumprojektu, kas palīdzēs tieši tai vietai, kur tu dzīvo, no kurienes esi ievēlēts. Nevari palīdzēt tikai Liepājai vai tikai Ventspilij. Tā tas nestrādā. Tas pats ir arī Eiropas Savienībā. Tu strādā ar jautājumiem, kuri ir globāli, kuri ir Eiropas mērogā, un caur šo jautājumu risināšanu tu centies palīdzēt savai valstij.

Viens ļoti vienkāršs piemērs. Kad noritēja debates par Atveseļošanas fonda izveidi, par to, cik liels būs fonds, cik daudz naudas tur būs, uzradās politiskie spēki, tajā skaitā arī mūsu, kas piedāvāja, ka tam ir jābūt vienam triljonam eiro. Bija citi politiskie spēki, kas piedāvāja, ka jābūt 500 miljardiem. Rezultātā palikām pie 750 miljardiem. Jo lielāks finansējums, jo tas proporcionāli ir lielāks arī Latvijai. Ja finansējums būtu 500 miljardi, nevis 750, tas nozīmētu, ka Latvija, Rīga, ministrijas, pašvaldības dabūtu mazāk naudas.

Tātad visi šie 30 000 eiro aiziet birojam, lai sagatavotos lēmumu pieņemšanai, un pašam nekas pāri nepaliek?

Tas ir atkarīgs no katra deputāta, kā viņš veido savu darbu un ko viņš grib sasniegt. Es savas pārliecības un izglītības dēļ esmu izvēlējies tieši šo profesionālo virzienu. Es Eiropas Parlamentā daru lietas, kuras varbūt ir grūti izskaidrot kolēģiem un vēlētājiem, piemēram, kāds labums ir no izmaiņām finanšu regulācijā. Es esmu izvēlējies šo ceļu, un viena mana palīdze pirms tam desmit gadus bija strādājusi Vācijas delegācijā.

Vai vajadzētu būt publiski pieejamām Eiropas Parlamenta deputātu ienākumu deklarācijām? Kāda ir jūsu pozīcija?

Tagad, izskatās pēc jaunā sasaukuma, viss būs stingrāk. Piemēram, salīdzinot ar sistēmu Latvijā, brīvības pakāpe Eiropas Parlamentā ir nesalīdzināmi augstāka un caurspīdīguma pakāpe ir nesalīdzināmi zemāka, līdz ar to deklarācijas tādā formātā, kā mēs esam pieraduši šeit Latvijā, ko mēs varam redzēt par Latvijas politiķiem, visdrīzāk jaunajā sasaukumā parādīsies arī Eiropas Parlamentā.

Es vienmēr esmu bijis zem visiem iespējamajiem palielinājuma stikliem un prožektoriem, un, ja caurspīdīgumu ieviesīs, esmu par, jo sen jau pie tā esmu pieradis.

Nilu Ušakovu daudzi atceras kā politiķi, kurš brauca uz Maskavu, lai cīnītos par Latvijas ražotāju iespējām eksportēt pārtikas produktus uz Maskavu. Maskavas lielveikalos parādījās Latvijā ražotu produktu stendi "Rižskije dvoriki" ("Rīgas pagalmiņi"). Tāpat jūs esat viens no tiem nedaudzajiem Latvijas politiķiem, kuriem liktenis lēmis tikties ar Krievijas Valsts prezidentu Vladimiru Putinu un spiest viņam roku.

Tik daudz goda, kā tas bija Zatlera, Kalvīša vai Kariņa kungiem, kas oficiāli un pilnvērtīgi ir tikušies ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, man nebija. Bet bija pasākumi, kuros man vienreiz bija iespēja ar viņu sarokoties, bet tik tālu kā Kalvītis vai Zatlers es neesmu ticis.

Kāds iespaids palicis par Putinu?

Es nevaru pateikt visu par cilvēku pēc viena rokas spiediena. Man bija iespēja sarokoties ar Krievijas Valsts prezidentu, bet es nevaru pateikt, kas viņš ir. Es nevaru teikt to, kā tiek teikts un ko esmu lasījis intervijās: "Es ieskatījos viņam acīs", un tam seko atstāsts uz desmit lapām.

Sarokojoties viņš jums acīs skatījās?

Tas bija 2012. gadā. Sarokojoties varbūt skatījās acīs, varbūt nē. Varbūt viņam bija pilnīgi vienalga, ar ko viņš tajā brīdī sarokojās, jo viņam bija protokols.

2014. gadā, kad Krievija iebruka Krimā, jūs intervijā televīzijā "Doždj" sacījāt, ka Putins ir labākais, kas šajā brīdī varētu būt Krievijā kā Krievijas prezidents. Pagāja gadi, jūsu viedoklis strauji mainījās pēc šīs intervijas.

Šī intervija ir atsevišķs stāsts. Tā bija tāda profesionāla žurnālistiska un politiska drāma. Intervija notika divas nedēļas pirms 2014. gada 12. Saeimas vēlēšanām, jau pēc Krimas.

Ja es nemaldos, "airBaltic" tolaik jaunu reisu atklāja, un mēs uz turieni (Maskavu) aizlidojām. Jā, es viesojos "Doždj" televīzijā un sniedzu interviju. Viņi man jautāja par Putinu, un es atbildēju. Precīzs citāts bija, es teicu, ka: "Dotajā brīdī Vladimirs Putins ir labākais variants Krievijai, jo jebkurš cits, kurš viņu nomainīs, nebūs liberāls politiķis, kas būvēs Rietumu parauga demokrātiju Krievijā. Tas būs cilvēks, kas būs noskaņots radikālāk, ksenofobiskāk nekā pašreizējais prezidents."

Tas ir komerckanāls ar maksas saturu. Nākamās dienas rītā atveru virsrakstus, bet tur rakstīts: "Ušakovs: Putins ir labākais variants Latvijai!" Bet viss pārējais teksts ir maksas saturā. Nu un, protams, Rīgā "sprādziens", visi jūk prātā, visi mediji to analizēja.

Bet mēs atrodamies Maskavā, cenšamies sazvanīt kanāla direktoru Kozireva kungu. Kanāla direktors dienas pirmajā pusē nemēdz atbildēt uz telefona zvaniem. Bet saturs nopērkams tikai par maksu, jāmaksā rubļos. Kamēr sazvanījām Kozirevu, bija jau vakars. Viens no draugiem palīdzēja nopirkt saturu, lejuplādēt un parādīt žurnālistiem, ka tas nebija tas, ko viņiem parādīja. Bet vakarā jau visiem bija pilnīgi vienalga, un citāts aizgāja tāds, kāds aizgāja.

Bet, es jums teikšu, pat tagad šis 2014. gada viedoklis bija pareizs uz to brīdi. Un arī tagad, 2024. gadā, neskatoties uz visu, kas notiek, diemžēl ir iespējami varianti, kas būtu nesalīdzināmi radikālāki nekā esošais Krievijas prezidents. Tas arī nav neiespējams, runājot par Krievijas attīstību. Līdz ar to manis teiktais 2014. gadā vairāk nav saistīts ar to, ka es būtu mainījis viedokli. Mana pozīcija paliek absolūti nemainīga.

Sarunas turpinājums sekos. Turpinājumā par to, kādēļ Putins lēma iebrukt Ukrainā, kāds varētu būt asiņainā kara atrisinājums, Krievijas iebrukuma Ukrainā ietekme uz “Saskaņas” likteni, vai bedres Rīgas ielās būs mūžīgas, kādēļ latvieši ir tik kašķīgi un kādiem jābūt mūsu valsts vadītāju stratēģiski svarīgākajiem darbiem.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais