Kādēļ Vladimirs Putins lēma iebrukt Ukrainā, kāds varētu būt asiņainā kara atrisinājums, Krievijas iebrukuma Ukrainā ietekme uz “Saskaņas” likteni, vai bedres Rīgas ielās būs mūžīgas, kādēļ latvieši ir tik kašķīgi un kādiem jābūt mūsu valsts vadītāju stratēģiski svarīgākajiem darbiem – TV intervijas turpinājums ar Eiropas Parlamenta (EP) deputātu Nilu Ušakovu ciklā "Nra.lv sarunas"
Intervijas sākums lasāms šeit.
Intervijas pirmajā daļā runājām par to, vai viegli notērēt Eiropas Parlamenta deputātam atvēlētos 38 000 eiro mēnesī, kā Eiropā aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses, vai arī Eiroparlamenta deputātiem nāksies kļūt caurspīdīgākiem, vai Vladimirs Putins sarokojoties skatās acīs, ir vai nav Putins bijis Krievijai labākais valsts prezidenta variants.
Krievijas iebrukuma Ukrainā otrajā gadadienā jūs gājāt protesta demonstrācijā pret iebrukumu, bijāt protestētāju rindās?
Kur jūs redzat pretrunu? Mēs dzīvojām valstī, kura ekonomikas un kultūras jomā veidoja labvēlīgas attiecības ar Krieviju. Mūsu prezidenti un premjeri ir braukuši parakstīt līgumus. Es nebiju pirmais, kurš aizbrauca attīstīt "dvorikus", vēlme bija no visiem ražotājiem.
Es neesmu braucis politisku apsvērumu dēļ, lai gan tā arī bija daļa no mūsu politiskās nostājas. Bet pēc tā bija pieprasījums no vietējiem ražotājiem. Ne tikai no pārtikas, bet arī no kosmētikas ražotājiem utt. Pēc tam viss ir mainījies, bet Latvijas vēlētāju priekšā esmu vienmēr izturējies atbildīgi, gan to vēlētāju priekšā, kuri runā krieviski, gan to, kuri runā latviešu valodā.
Līdz 2014. gadam darīju to, ko man vajadzēja darīt, - gūt ekonomiskos labumus no tā, ka mums blakus ir Krievija. Pēc 2014. gada viss ir mainījies. Bet, ja mēs runājam par 2022. gadu, tad vēl vairāk viss ir mainījies. Mans uzdevums ir turpināt aizstāvēt cilvēkus, kuri par mani balso.
Vai jums ir skaidrs, kāpēc Putins pieņēma lēmumu iebrukt kaimiņu zemē? Tās ir viņa politiskās ambīcijas, vēlme atjaunot impēriju vai tur ir kaut kas vairāk?
Es domāju, ka, no vienas puses, tas ir kas vairāk nekā tikai vēlme atjaunot impēriju. Es to kopumā raksturotu kā fantastiska mēroga vēsturisku kļūdu, par ko, iespējams, nāksies maksāt gadsimtiem ilgi gan Ukrainai, gan Krievijai, gan tām valstīm, kas atrodas blakus.
Bet, cik lielā mērā tas bija rezultāts kļūdainām prognozēm, apsvērumiem, pieņēmumiem un vai tas saistīts ar impērijas atjaunošanu, tas nav man uzdodams jautājums. Man nav faktu, lai pateiktu, pēc kā šis cilvēks ir vadījies.
Vai, jūsuprāt, šim asiņainajam konfliktam tuvākajā laikā ir iespējams noregulējums? Kāds būtu risinājums?
Cilvēces vēsturē vēl nav bijis neviens karš, kas būtu turpinājies mūžīgi un nebeigtos ar kādu noregulējumu. Sliktāk, asiņaināk vai labāk - visi kari kādreiz beidzas. Mums jārēķinās ar to, ka karš, iespējams, turpināsies vēl krietnu laiku.
Mums jāsaprot, ka runa ir par gadiem, līdz mēs varēsim redzēt uzsākamies kādas sarunas. Uz kāda pamata veidosies sarunas, kur būs frontes līnija - tuvāk 1991. gada robežām, tuvāk Kijivai vai tur, kur pašreiz - to neviens nevar pateikt. 2024. gadā droši vien nebūs izrāviens nevienai no pusēm. Mēs nevaram prognozēt, cik lielā mērā Krievija varēs turpināt attīstīt savu kara ekonomiku un ar kādiem rezultātiem.
Mēs pašreiz nevaram prognozēt, cik lielā mērā Eiropa piebremzēs Krievijas ekonomiku un ražošanas spējas un ko darīs Amerika, kas gaida prezidenta vēlēšanas. Cik lielā mērā Rietumi būs spējīgi nodrošināt visu atbalsta apjomu, vai tie būs tikai aizsardzības pasākumi, vai domāts kas vairāk.
Līdz ar to ir skaidrs, ka 2024. gadā karš diez vai beigsies. Jautājums, kas notiks 2025. un 2026. gadā, kad sāksies sarunas, kad un kā nonāks līdz kādai nosacītai normalizācijai. Kaut gan vārds "normalizācija" arī ir pārāk optimistisks. Tie var būt padsmit, divdesmit gadu.
Kā paraugu, lai salīdzinātu mērogus, varam atminēties karu Dienvidslāvijā. Karā Dienvidslāvijā bojā gāja ap 150 000 cilvēku. Pirms kara sākuma Dienvidslāvijā bija ap 20 miljonu iedzīvotāju, Krievijā un Ukrainā kopā - ap 200 miljonu. Konflikts ilga apmēram 10 gadus līdz līmenim, kad valstis sāka tirgoties, komunicēt, daļa iestājās Eiropas Savienībā.
Krievijas iebrukums Ukrainā, gan pirmais, gan otrais, atstāja dziļas sekas uz "Saskaņas" veiksmēm un neveiksmēm vēlēšanās. Jūs varējāt pat uzvarēt 2014. gada Saeimas vēlēšanās, bet iebrukums Krimā jums būtiski kaitēja. Acīmredzami samazinājās vēlētāju balsis, bet pēc 2022. gada redzam, ka "Saskaņa" vairs nav Saeimā. Kā "Saskaņa" saredz savu pozīciju šajā konfliktā starp Ukrainu un Krieviju, bet patiesībā starp Krieviju un Eiropu? Bija atšķirīgi viedokļi. Jānis Urbanovičs precīzi formulēja savu viedokli, taču partijā bija arī citi viedokļi. Kāds ir jūsu viedoklis par karu Ukrainā?
Jebkurā partijā viedokļi mēdz atšķirties, tas ir normāli. Tas ir demokrātijas process. Mana pozīcija nav mainījusies kopš 2022. gada, kad mēs kopā ar Jāni Urbanoviču paziņojām mūsu nostāju - mēs esam pret šo karu. To mēs esam publiski pauduši saviem vēlētājiem un medijiem, to es savos balsojumos esmu apliecinājis kā EP deputāts. Atbalstu vienotu Eiropas nostāju - pēc iespējas ātrāk izbeigt šo karu, un izbeigt tā, lai pēc diviem vai pieciem gadiem tas atkal neatkārtotos. Būtu nepareizi sasteigt risinājumus, kas būtu īstermiņa, liktu abām pusēm gatavoties nākamajam raundam un tās to izmantotu kā nelielu pārtraukumu. Tā ir mana pozīcija.
Ja runājam par "Saskaņu", uzskatu, ka Latvijai ir liktenīgi svarīgi atrast formulu, kādā veidā Latvijā dzīvo latvieši, kas jūtas droši par savas valodas un kultūras nākotni, par pastāvību, jo mēs saprotam, ka ārpus Latvijas nav nevienas vietas, kur to aizstāvēt un attīstīt. Un visiem, kas dzīvo Latvijā, būtu pienākums palīdzēt.
Bet vienlaikus Latvijā dzīvo vairāk nekā 30% cilvēku, kas runā citās valodās, un mums ir jāpanāk, ka viņi ir daļa no mūsu sabiedrības, viņi visi ir mūsējie. Un šis process nav sakritība, ka tā arī ir "Saskaņa", bet tas ir viss, kas mums nepieciešams.
Ja mums tālāk izdosies būt tiem, kuriem ir mandāts vismaz no vēlētāju daļas šo "Saskaņu" nest tālāk, tad mēs to darīsim, un viens no pārbaudījumiem būs šīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Ja mums nebūs šis mandāts, tad, iespējams, "Saskaņas" vērtības nenesīs neviens vai arī kāds veiksmīgāks, gudrāks un pareizāks politiķis. To mēs drīz redzēsim.
Aleksandrs Bartaševičs joprojām ir pie varas Rēzeknē. Vai šis faktors ietekmē vēlētāju izvēli par labu “Saskaņai”?
Par 2025. gadu es atturētos prognozēt, jo jāsaprot, kā rīkosies Vides un reģionālās attīstības ministrija, vai tā vēlēsies atlaist Rēzeknes domi. Ja tā to darīs, tad es domāju, ka tas būs īsi pirms EP vēlēšanām vai uzreiz pēc. Bet atlaidīs tā, lai vairs nebūtu iespējas organizēt ārkārtas vēlēšanas, lai vēlēšanas Rēzeknē notiktu līdz ar visām pārējām pašvaldībām 2025. gadā. Ja tas būs tāds scenārijs un pa vidu būs gads ar administratoru, es domāju, ka situācija Rēzeknē mainīsies strauji. Attiecībā par Aleksandru, mums "Saskaņā" joprojām paliek stipra komanda, stipri cilvēki.
Par Rīgas domi. Par bedrēm Rīgas ielās. Mārtiņš Staķis mantoja no jums Rīgas mēra krēslu. Rīga vienmēr bijusi slavena ar bedrēm ielās. Bedres aizlāpītas netika, tika sarakti stabiņi, velosipēdisti priecājās, taču bija arī citi viedokļi. Sākotnēji politiķi teica, ka Ušakovs vainīgs, kā viņš nekopa Rīgu, viss nolaists. Gāja gadi, bet bedres palika, un muļķīgi tagad būtu vainot Ušakovu. Pavasarī Rīgā sniegs atkal nokūst kopā ar asfaltu. Kāpēc Rīgas ielas netiek vaļām no šīm riteņus sitošajām, nāvējošajām bedrēm?
Es nebūtu tik pārliecināts, ka Mārtiņš Staķis mantoja šo krēslu. Viņam to noorganizēja Jaunupa kungs. Ja runājam par bedrēm, tad es nocitētu Rīgas vicemēru Ratnieka kungu, Attīstības komitejas priekšsēdētāju Andersones kundzi. Viņi tikko pieraudāja visu tviteri (domāta vietne X) ar to, ka Rīgai atņem naudu. Viņi ir uzzinājuši, ka Rīga katru gadu vairāk nekā 100 miljonus eiro maksā izlīdzināšanas fondā.
Es par to raudāju desmit gadus. Es katru gadu stāstīju, ka mēs atdodam visām pārējām pašvaldībām finansējumu, kas ir aptuveni 10 procenti no mūsu gada budžeta. Katru gadu, ja tev ir 100 miljoni, tad var izremontēt visas skolas, ceļus, ielas, tiltus, pagalmus - visu, kas pilsētā atrodas.
Visi stāstīja, ka Ušakovs grib atdalīt Rīgu. Kur ir Rīga, Latvija, taisnīgums? Paldies vicemēram, kurš ir atzīmējis, ka Rīga iemaksā vairāk nekā 130 miljonus, ja es nemaldos. Paldies Andersones kundzei, kas liek fotogrāfijas ar bedrēm un tekstu "nu, jā, mums nav naudas, mēs visu atdodam citiem". Kopumā es tagad diezgan daudz jēdzīgu ideju dzirdu no Rīgas domes, ko viņi droši kaut kādā veidā paņēma no iepriekšējiem laikiem, un paldies viņiem par to.
Bet, runājot par bedrēm mūsu laikā, kad es biju ievēlēts par domes priekšsēdētāju, bija bedres uz ielām, bet tāda pati situācija bija ar skolām un bērnudārziem. Mums bija deviņi bērnudārzi, kurus apkurināja ar oglēm, aptuveni tāpat kā pirms kara vai starp kariem. Mums bija skolas, kur bērniem krita apmetums uz galvas no griestiem. Tāds stāvoklis bija 2009. gadā.
Tā bija politiska izvēle, tev ir tik daudz naudas, cik ir, tu vari vai nu savest kārtībā bedres, vai skolas un bērnudārzus. Mēs izvēlējāmies otro. Tā bija mūsu izvēle, un to mēs godīgi stāstījām vēlētājiem katru reizi pirms vēlēšanām. Piedodiet, jā, mums ar bedrēm ir tā kā ir, ka mēs tās remontējam lēnāk nekā citus objektus, bet mēs pašreiz remontējam izglītības infrastruktūru, un vēlētāji saprata. Mēs bijām godīgi šajā ziņā, ja atceraties, pret mūsu atbalstītājiem. Paralēli visi kliedza, ka tilti brūk, ir bedres. Tagad mums, ja es nemaldos, būs mākslīgais intelekts, kas palīdzēs ar to cīnīties. Gribētu novēlēt veiksmi, ja nav savu smadzeņu, tad lai izmanto tehnoloģijas.
Kāpēc Tallinā nav bedru?
Mums vēsturiski ir bijusi problēma - sadrumstalotība. No vienas puses, tas izskatījās kā konflikts starp "Saskaņu" un "Vienotību", bet tam, kā mēs pašreiz redzam, nebija nozīmes, jo Ķirsis, Siliņas kundze, prezidents - visi tagad ir no "Vienotības". Bet visu laiku ir bijis konflikts - ja mums ir iespēja Rīgai kaut ko neiedot, tad mēs neiedosim. Ir citas prioritātes. Nu, kur var tālāk iet! Satiksmes ministrija nedod naudu no Eiropas fondiem, lai pabeigtu Dienvidu tilta ceturto kārtu. Kādus līdzekļus vēl vajadzētu tam izmantot, ja ne ES, bet, lūk, nedod.
Tas ir tāds latviešu kašķīgums? Problēmas nav ielās, bet ir galvās?
Mums visu laiku notiek kašķis, bet Igaunijā, un es negribu viņus glorificēt, jo viņiem ir pilns ar savām problēmām, bet viņi tomēr koncentrējas. Tas pats ar Viļņu, lai gan Viļņa bija nesalīdzināmi grūtākā situācijā. Cita nodokļu sistēma, nesalīdzināmi mazāks budžets nekā Rīgai vēsturiski likumdošanas dēļ, bet viņi tik un tā saņemas un visu izdara, bet mums nepārtraukti kašķis.
Kāpēc mēs kašķējamies?
Es negribētu nekādos apstākļos teikt, ka latvieši vai Latvijas krievi būtu kašķīgāki par igauņiem vai par citām tautām, nācijām vai sabiedrībām. Bet mums ir izveidojies tā, ka tie cilvēki, kas ir ievēlēti, tur tā koncentrācija ir savādāka.
Mana pārliecība ir, ka politiskie spēki, partijas, izmanto nacionālo jautājumu, lai novērstu uzmanību. Kamēr igauņiem un lietuviešiem ar vilcieniem viss ir kārtībā, mēs ņemamies ar krievu pensionāriem, vai viņi garumzīmes pareizi saliek, lemjam, vai viņus izraidīt vai neizraidīt no valsts. Tas ir jautājums par prioritātēm. Politiķiem diemžēl Latvijā ir vieglāk izmantot šo tematiku, viņi ir pieraduši to darīt diezgan efektīvi, un sabiedrība nezin kādu iemeslu dēļ neprot ar to cīnīties. Cilvēki ir labi, bet politiķi ne vienmēr ir forši.
Tagad taču Nacionālā apvienība vairs nav valdībā, valdība 100 dienas ir nostrādājusi, un neviens nav sakašķējies. Neesat to pamanījis? Tik liela saliedētība sen nav bijusi.
Es domāju, tas ir mans pieņēmums, ka tas nav jautājums par saliedētību, bet par minimālām spējām nesaliedētību nerādīt uzreiz publiski. Arī nav slikti, par to noteikti pienāktos pateikt paldies, bet, vai tas nozīmēs labākus rezultātus viņu darbā, es neesmu pārliecināts.
Kā jūs saredzat, kur jāvirzās Latvijai? Kādi būtu stratēģiskie virzieni? Kas būtu jāizdara valdībai, premjeram?
Viena lieta būtu nodokļi, kā piepildītos valsts kase. Ēnu ekonomika un tās apkarošana. Šobrīd atkal tiek piedāvāts to mazināt ar maksimāli represīvām metodēm, ierobežot visu, maksimāla kontrole utt.
Cilvēki nebūs gatavi vairāk maksāt nodokļos, ja viņi pašreiz izvairās, kamēr viņi neredzēs, ka par katru iemaksāto eiro viņi kaut ko saņem vai redz, ka saņems pretī. Cilvēki pašlaik nemaksā nodokļus ne tikai tāpēc, ka tā ir izdevīgāk, var ietaupīt, ka negodīgi darba devēji, bet tāpēc, ka neredz pielietojumu. Ka Rīgas slimnīcās uz akūtu procedūru jāgaida rindās pusgads vai gads, slēdz ciet skolas. Kad to redz, vēlme iesaistīties samazinās. Tas ir pirmais un visgrūtākais, ir jāparāda cilvēkiem, ka par katru iemaksāto eiro viņi saņem kaut ko pretī.
Otrais, mēs esam maza valsts - 1,8 miljoni iedzīvotāju, kas ir vidēja mēroga pilsēta. Gan pēc cilvēku skaita, gan ekonomikas apjomiem, un tas nozīmē, ka mums jādomā par individuāliem, lieliem projektiem, kas varētu uzreiz "izvilkt" lielu daļu ekonomikas gan tiešā veidā, gan ar multiplikatora efektu. Vai arī vienoties, un pateikt, ka turpmākos desmit gadus mēs "rukājam". Spēja vienoties, pieņemt lēmumu un to īstenot.
Kāda šobrīd ir kriminālprocesuālā bilance pret jums?
Stājās spēkā attaisnojošs spriedums par noklausīšanās ierīcēm manā kabinetā. Esmu nosūtījis Tieslietu ministrijai kompensācijas pieprasījumu no valsts par morālo kaitējumu, kas ir standarta summa tiesu praksē - 5000 eiro.
Otrs kriminālprocess, kurā pašreiz esmu aizdomās turamais, ir par to, ka esmu izmantojis dienesta stāvokli, ieviešot to, ka Rīgas domes deputāti nobalsoja par to, ka Rīgā skolēniem un pensionāriem atlaides piemērojamas ne tikai tramvajos, trolejbusos un autobusos, bet arī mikroautobusos. Negribu nevienam neko pārmest, bet katrreiz pirms vēlēšanām tā sanāk.
Ko domājat par atgriešanos Latvijā un, piemēram, kļūšanu par premjeru?
Šodien to nestāstīšu. Mēs kā politiskā partija "Saskaņa", un tā man ir pirmā un vienīgā partija, citas man nav, iziesim pārbaudījumu šā gada jūnijā. Plānojam, ka dabūsim mandātu, tālāk saskaņosim vērtības un tad skatīsimies, kā mēs cīnīsimies 2025. un 2026. gadā, jo 2024., 2025., 2026. gadu mēs uzskatām par vienotu ciklu.
