Patiesība par Latvijas laukiem, kuru noklusē vai sagroza

© Ģirts Ozoliņš/MN

“Lasot, klausoties un skatoties ziņas, redzu un dzirdu šajos stāstos ļoti daudz muļķību. Tāpēc es domāju, ja man ir brīvs laiks ziemā, varētu darboties žurnālistikā un stāstīt zemniekiem un sabiedrībai patiesību par notiekošo,” intervijā TV raidījumā “Nra.lv sarunas” saka Andis Beitāns – topošais žurnālists uz zemnieks vienā personā.

Anda Beitāna ikdiena lielākoties paiet Jēkabpils pusē, apsaimniekojot 150 hektārus, kuros tiek audzēti kvieši, auzas, mieži, rudzi. Līdztekus rūpēm par laukiem un ražu viņš atrod laiku un interesi studēt sociālās zinātnes Latvijas Universitātē.

Kādēļ, būdams zemnieks, izvēlējāties kļūt par žurnālistu?

Pirmkārt, tā kā esmu graudkopis, man ir daudz brīva laika ziemā. Otrkārt, es lasu un klausos ziņās daudz ko par zemniekiem. Un, pats būdams zemnieks, redzu un dzirdu šajos stāstos ļoti daudz muļķību - par minerālmēslu lietošanu, herbicīdiem un sazin ko vēl. Tāpēc es domāju, ja man ir brīvs laiks vismaz ziemā, es mierīgi varu darboties žurnālistikā un stāstīt zemniekiem un sabiedrībai patiesību par notiekošo.

Ģirts Ozoliņš/MN

Kurš stāsta muļķības par zemniekiem? Žurnālisti, zemnieki vai politiķi?

Visi. Reizēm arī paši zemnieki, jo ir ļoti daudz stereotipu par lauksaimniecību. Viens no populārākajiem ir tāds, ka zemnieki burtiski indē zemi. Miglo nenormāli daudz. Bet patiesība ir tāda, ka neviens zemnieks nemiglo vairāk, nekā ir vajadzīgs. Vienkārši tāpēc, ka tas ir dārgi. Ideja par bioloģisku saimniekošanu un nemiglošanu vispār pati par sevi būtu apsveicama, ja tas būtu reāli dzīvē iespējams. Tomēr no pieredzes varu pateikt, ka, bioloģiski audzējot, piemēram, tos pašus kviešus, no hektāra nenokulsi pat ne tuvu tik daudz kā no lauka, kurā augu aizsardzības līdzekļi kontrolēti tiek lietoti tieši tik, cik ir nepieciešams, un ne grama vairāk. Otrkārt, lai izaudzētu bioloģisku produktu un uz lauka labības vietā nebūtu tikai nezāles, nepieciešama daudzkārt lielāka mehāniska apstrāde. Kaitējums dabai tiks nodarīts, braukājot n-tās reizes ar traktoru - kultivējot, diskojot, ecējot un tā tālāk.

Ģirts Ozoliņš/MN

Cilvēkam no malas, teiksim, pilsētniekam, kad viņš redz, ka miglotājs brauc, loģiski rodas pārdomas par to, cik tas grauds ir tīrs no ķīmijas.

Te ir drīzāk jautājums par to, kurā brīdī un ar ko miglo. Jebkurš no miglošanas līdzekļiem ir pārbaudīts un sertificēts, un katram no tiem ir noteikts laika posms, kad to var lietot, atkarībā no auga attīstības stadijas. Piemēram, glifosāta tipa herbicīdus - par ko ļoti daudz runāts pēdējā laikā - tos vispār nedrīkstētu izmantot graudu miglošanai. Tos var lietot tikai pēc ražas novākšanas, lai likvidētu daudzgadīgās nezāles. Bet mēdz būt tāda problēma, ka graudu nogatavošanās vārpās nav vienmērīga. Respektīvi, daļa graudu ir gatava pļaušanai, bet daļa vēl zaļi. Tāpēc ir tādi zemnieki, kuri mēdz nomiglot ar glifosātu pa vārpām, lai visi graudi būtu gatavi un pļaujami vienā brīdī. Tas ir tas, ko nedrīkstētu darīt.

Kā tādus pieķert? Tas jau ir uz katra sirdsapziņas. Tad jāsēž lauka malā un jāvaktē.

Droši vien man rastos aizdomas, ja es redzētu, ka ar miglotāju brauc pa lauku, kas ir gandrīz jau gatavs kulšanai.

Bet, ja mēs redzam, vai mēs iesim klāt un teiksim - klau, tu indē cilvēkus?

Ir Augu aizsardzības dienests, kas to kontrolē un skatās. Tā kā es ar tādām lietām nenodarbojos, tad nezinu, vai kāds staigā līdzi un skatās. Svarīgi ir ievērot prasības un darīt visu laikus, tad arī viss būs kārtībā.

Minerālmēslus lietoja lauksaimniecībā jau padomju laikos. Krāva lielos maisus šķūņos, kam bija caurs jumts, un tad tecēja tie minerālmēsli uz upītēm, un no tā beidzās nost zivis. Tādas reportāžas bija avīzēs.

Ja caurs maiss, tad jā...

Vai graudu audzēšanai tiešām nepieciešami minerālmēsli, piemēram, slāpeklis?

Bez tā vienkārši nekas neizaugs. Protams, var arī kūtsmēslus izmantot. Tāpat arī, piemēram, iesējot zirņus vai pupas - tie būtībā pat saražo slāpekli augsnē. Bet tā ir drīzāk kompensēšana, respektīvi, lai augsnes stāvoklis nepasliktinātos.

Ģirts Ozoliņš/MN

Minerālmēslus mēs joprojām no Baltkrievijas saņemam?

Tagad pērkam no Skandināvijas valstīm.

Tie ir dārgāki nekā Baltkrievijas?

Jā, dārgāki. Bet šogad vēl ir salīdzinoši “normālas” cenas. Pagājušajā gadā minerālmēsli maksāja apmēram divas reizes dārgāk nekā šogad - aptuveni 1000 eiro tonnā.

Ģirts Ozoliņš/MN

Kādēļ izvēlējāties graudkopību? Varbūt lopkopība vai kāda cita nozare būtu ienesīgāka un mazāk darba prasoša?

Tas sanāca nejauši. Varbūt neteiksim, ka nejauši, jo man bija palikusi zeme mantojumā - apmēram kādi 10 hektāri. Lai nesaņemtu sodu, lauki bija jāapkopj - jānopļauj vai jāapstrādā. Attiecīgi vajadzēja traktoru, pļaujmašīnu un vēl kādu agregātu. Tā vienā brīdī nonācām pie secinājuma - ja reiz traktors nopirkts, iesēsim graudus un ja, kas izaugs - pārdosim, jo tāpat tā zeme jāapsaimnieko. Pamazām man šis darbs iepatikās. Vēlāk iznomājām no kaimiņa vēl vienu zemes gabalu. Tā pamazām, pamazām kļuvu par graudkopi.

Lai veiksmīgi saimniekotu, taču ir nepieciešamas zināšanas. Jāsaprot, kas ir zeme, zemes spēks.

Mans tēvs ir agronoms pēc izglītības. Lai gan mācījies pasen, bet tās pamatlietas jau nemainās. Man vienmēr ir kam jautāt padomu. Turklāt vislabāk var iemācīties darot.

Kur dabūjāt pirmo kapitālu? Izcirtāt sev piederošos mežus, kā to daudzi darīja, aizņēmāties bankā vai kādu īpašumu pārdevāt?

Iepriekš darbojos loģistikā un par lauksaimnieku kļuvu pamazām. Diemžēl pavisam bez kredītiem nevar iztikt.

Šeit var labi nopelnīt?

Nu, varbūt ne tik labi kā kādā citā valstī, bet šeit ir manas mājas, visi savējie. Citur var nopelnīt droši vien vairāk. Pieņemu, ka arī paši zemnieki citur nopelna vairāk.

Vai šos gadus jums nebija doma braukt uz ārzemēm, līdzīgi kā to dara citi jaunieši?

Negribētu braukt prom, nē.

Kādēļ?

Tāpēc, ka šeit ir Latvija. Šeit es gribu dzīvot.

Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, vai graudkopība ir salīdzinoši prognozējams bizness; cik izdevīgi ir audzēt graudaugus uz Latvijas zemes; kas notiktu ar Latvijas lauksaimniecību, ja nebūtu platību maksājumu; kāda varētu būt Latvijas lauku rītdiena; par cik var nopirkt lauksaimniecības zemi Jēkabpils novadā; kāds noskaņojums cilvēkos valda laukos?

* Andis Beitāns - praktikants žurnālistikā, šobrīd ar portāla www.nra.lv kolēģu atbalstu liek lietā Latvijas Universitātē iegūtās zināšanas žurnālistikā, tekstu veidošanā, darbā TV studijā. TV intervijas ieraksta tekstu nra.lv kolēģu uzraudzībā šifrēja un rediģēja praktikants.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais