Nu lūk , pirmais mīts - BARONI !!! Nekādu baronu Latvijā nav . Jālasa csb statistika un Lauksaimniecības skaitīšanas gadagrāmatas. Valstī Ir 68983 zemnieku saimniecības . No tām lielās - tikai 246 . Vidēji viena z/s apsaimnieko 28,5 ha , lielās 892 ha. . Tās ražo eksporta pamatmasu ,tā rekordgadā ir bijusi 4,3 miljardu eiro apmēra . To ,ka nav baronu apliecina fakts ,ka 92,7% saimniecību apsaimnieko un vada to īpašnieki ,bet vel 5,6% , to ģimenes locekļi . 118 lpp teksta tabulās var lasīt visu par katru novadu , par saimniecību specializāciju ,šo specializāciju īpatsvarus. Atzīmēšu ,ka valstī ir 27552 saimniecības kas preču produkciju tirgum neražo . Parasti pensionāru naturālas saimniecības . Autora aprakstītās saimniecības grupā valstī darbojas 20232 saimniecības ,bet kopā lauksaimniecība tiek apstrādāti 35% Latvijas zemes .
Un tomēr! Lauki izmirst, simtiem vietu pārvēršas par nekurieni, tūkstošiem pamestu, lielu lauku māju. Un tas viss tādēļ, ka pēc neatkarības atgūšanas valsts nesniedza tik nepieciešamo bezmaksas atbalstu lauku sētās dzīvojošajiem, gataviem veidot zemnieku saimniecības, strādāt un dzīvot atgūtajos īpašumos. Mazu laiciņu šādu atbalstu saņēma tā saucamie Breša zemnieki, kad valsts sedza ceļu izbūvi, ierīkoja elektrības pieslēgumus, atļāva cirst mežus kokmateriāliem. Latvijas Ceļš, tautā saukts par Pleskavas šoseju, visas šīs Valsts atbalsta aktivitātes pārtrauca, cilvēki atguva īpašumus, zemi, bet palika bez iespējām ko iesākt. Gadiem ejot, paaudze, kura turējās pie zemes, apmira, jaunie pārvācās uz pilsētām, kļūstot par lēto darba spēku, Latvijas lauku sētu, zemnieku saimniecību attīstība/atdzimšana izpalika. Un tagad ir ziediņi, kā jau teicu, tūkstošiem lauku māju gājušas bojā, vai ir pamestas, cilvēki palikuši par vergiem bez saviem īpašumiem, degradācija, samaitātība, garīgais tukšums nācis vietā. Kara gadījumā nebūs tautiņai kur mukt, jo lauki ir tukši, būs jātusē drupās. Ja īsi, DRŪMI!
Ir tāda lieta, kā pašregulacija, kad savas nozares pārstāvji paši tiek galā ar tiem, kas pārkāpj mēslošanas noteikumus un ievēro pašu noteiktos standartus. Ja gribat, lai cilvēki Jūs neapsaukā un ciena, tad paši nodrošiniet, ka viss tas mēslojums, kuru lejat uz saviem laukiem, nenokļūst upēs un ezeros. Tās pie mums tagad puto uz nebēdu - katru gadu organikas daudzums palielinās. Ķeriet pie rokas arī vainīgos piensaimniekus. Ieviesiet paši plašākas aizsargjoslas ap notekgrāvjiem, kas nodrošinātu, ka Jūsu mēsli, pat stipru lietavu un palu laikā, paliek uz Jūsu laukiem, nevis satek ezeros un upēs un tek uz jūru. Kamēr tas tā nebūs un savu peļņu Jūs gribēsiet maksimizēt uz dabas (un visu apkārtējo) rēķina, cieņu Jums, piedodiet, neredzēt,
Nekas nav smieklīgāks, kad lauku baroni sevi sauc par zemniekiem.