Egils Helmanis: Mūsu augstākās amatpersonas rūpējas nevis par valsti, bet par savu tēlu

© Ģirts Ozoliņš/MN

Par tiem, kuri barojas no Putina kases; par 72 stundu somu, kas neglābs; par to, cik mums ir vajadzīgi karavīri un zemessargi, lai aizstāvētos; par Pjotra Avena porcelāna kolekciju; par Krievijas propagandas ietekmi uz Latvijas iedzīvotājiem; par slēgtajām skolām un Ogres jauno skolu; par to, ko darīt Latvijas valdībai – intervija TV ciklā “Nra.lv sarunas” ar Ogres novada domes priekšsēdētāju Egilu Helmani (Nacionālā apvienība).

Jūs tikko atkal bijāt Ukrainā. Pastāstiet, kā tur iet!

Patiesībā ļoti smagi. Es braucu regulāri, un tagad bija sešpadsmitā reize. Mēs braucam uz fronti, tiekamies ar komandieriem un atdodam viņiem mašīnas. Mēs strādājam ar mūsu sadraudzības pilsētām un viņu vienībām, kas karo frontē.

Viņi agrāk teica, ka trūkst munīcijas, trūkst ieroču, trūkst automašīnu, bruņutehnikas, trūkst vēl kaut kā, šoreiz jau teica, ka trūkst cilvēku. Redzot apglabāto cilvēku skaitu… Piemēram, Čerņihivā katru dienu ir piecas sešas bēres, Ļvivā jau ir ap 20 bērēm katru dienu, un tu saproti, ka agrāk vai vēlāk fronte var sabrukt, jo nav cilvēku. Ja par to runā viena vienība, otra, trešā, ceturtā, un šobrīd ukraiņi ir 1:8 vai 1:10. Žēl tikai, ka mēs to tā vieglprātīgi laižam garām.

Kā jūs to domājat - vieglprātīgi?

Mums ir bijuši divi gadi, lai saprastu, kas notiek, un tam gatavotos. Mēs domājām, ka mums būs 72 stundas un mums katram pa šo laiku jānoslēpjas savā mājā, sak, te ir mana māja, te nedrīkst šaut - kā mēs bērnībā spēlējām “kariņus”. Un tad 72 stundu laikā NATO iedarbinās 5. pantu. Bet nesen viens amerikāņu ģenerālis pateica, ka tas ir politisks lēmums.

Mēs redzam, kā Krievija ar bēgļiem testē Eiropas robežu. Diemžēl tur mēs parādām, ka esam vājākais posms. Tāpat viņi arī testē Eiropu: kādā veidā apturēt palīdzību Ukrainai, kas bija tik nepieciešama laikā, kad frontē vēl bija cilvēki. Tests ir izdevies: tiem, kas tiek baroti no Putina kases, ir izdevies apturēt palīdzību.

Ģirts Ozoliņš/MN

Ja viņiem ir izdevies to apturēt, vai nevarētu būt tā, ka apturēs arī 5. panta iedarbināšanu? Un, ja saka - lai iedarbinātu 5. pantu, ir vajadzīgas divas nedēļas, - tad ar tik daudz zemessargiem un karavīriem, cik mums tagad ir, pēc divām dienām jau viss būs beidzies. Un NATO dalībvalstis paskatīsies un teiks: ko mums tur aizstāvēt? Vairs jau nav ko - viņi ir pārstājuši pretoties.

Mēs patiesībā neesam darījuši neko, lai palielinātu savu zemessargu skaitu. Vajadzētu būt vismaz 100 000 zemessargu, lai mēs reāli varētu tās divas nedēļas noturēties. Mums jābūt arī 100 000 karavīru. Jā, liela daļa no viņiem kritīs, un uz to mums ir jābūt gataviem. Bet tā ir brīvības cena.

Mēs to varam izdarīt. Ukraiņi jau ir izdarījuši milzīgu darbu - ir likvidējuši Krievijas profesionālo armiju. Un tagad visi, kas nāk, ir jauniesaucamie. Sliktas kvalitātes, bet ļoti daudz.

Un to mēs varam izdarīt, bet nav politiskās gribas. Tur jau daļēji vainīgs arī vēlētājs - viņu šī situācija apmierina. Viņu apmierina, ka augstākās amatpersonas liek selfijus ar suņiem un kaķiem, viņus apmierina tas, kur mēs esam. Un, kamēr vēlētāju apmierinās šī augstāko amatpersonu bezdarbība, tas ir skumīgi.

Diemžēl ir tāda sajūta, ka brūk mūsu valsts, brūk pakāpeniski. Ar to, kādā veidā mums sabiedriskie mediji sniedz, viņuprāt, patiesību, rāda to, ko viņi domā par cilvēkiem. Mēs joprojām sadalāmies politiskajos spēkos, simpātijās un antipātijās citam pret citu, bet šajā situācijā mums visiem bija jābūt vienotiem. Un nespēja vienoties par stratēģiskiem mērķiem ir milzīga jaunās valdības un mūsu valsts problēma.

Ko jūs gribētu pateikt mūsu valdībai, ministriem? Izskatās, ka viņi vienkārši nezina, kas notiek. Viņi saka, ka viss ir kārtībā. Dusiet mierīgi!

Problēma ir citur. Mēs esam uztaisījuši valsti nevis tādu, kādai tai jābūt, bet lai labi izskatās. Mūsu valsts augstākās amatpersonas rūpējas, lai pašas izskatītos labi. Tur, kur šīs amatpersonas varētu izskatīties slikti vai piedzīvotu neveiksmi, tās nemaz neiet.

Iedomājieties, piemēram, ka mūsu Latvijas hokeja izlase neietu spēlēt ar amerikāņiem, jo var viņiem zaudēt. Te ir līdzīgi. Viņi aiziet uz zooloģisko dārzu nobildēties ar dzīvniekiem. Parāda bildītes, re, kādi mēs malači!

Diemžēl mēs joprojām būsim tur, kur mēs esam - kamēr mums nebūs valstsvīru. Un bēdīgākais ir tas, ka tu viņus neredzi pa visu perimetru. Bet vajadzētu būt valstsvīriem, kuri būtu gatavi uzņemties arī neveiksmes un tās apkopot un izanalizēt. Varbūt apvienoties Baltijas valstu prezidentiem, doties pie amerikāņiem, doties pie angļiem, runāt par globālo situāciju?

Un tā runāšana, ka mēs gan negribētu, ka mūsu bērniņi šeit karotu... Kas tad pie mums brauks? Sveši bērni brauks karot par mūsu valsti? Sveši bērni mirs, lai mēs šeit dzīvotu? Tā nekad nav bijis. Valsts būs tikmēr, kamēr mēs būsim gatavi par to nolikt savu galvu.

Bet mēs joprojām dalāmies, pieņemam kaut kādus mistiskus, populistiskus lēmumus. Viens tāds lēmums: lai mēriem būtu pielaide valsts noslēpumam. Man tā simtu gadu nav bijusi vajadzīga un arī nebūs.

Ģirts Ozoliņš/MN

Esat runājis ar pilsētu mēriem Ukrainā?

Piemēram, situācija Čerņihivā. Tur bija krievu iebrukums, pilsēta nonāca aplenkumā. Tajā brīdī domē palika tikai 30% darbinieku: vīrieši devās aizstāvēt savu dzimteni, gāja karā, bet sievietes, kurām bija mazi bērni, mēģināja tos izvest, lai glābtu viņiem dzīvību. Čerņihivā bija 300 000 iedzīvotāju, no tiem palika tikai 70 000 kopā ar armiju, kas to aizstāvēja. Tas ir oficiāli, pēc mobilo telefonu datiem.

Un tad palikušajiem nācās nodrošināt, lai slimnīcai būtu gaisma, lai ģeneratori strādātu, lai būtu degviela, lai slimnīcas darbinieki un pacienti būtu paēduši. Lasīja pa pagrabiem kaut ko, lai varētu paēdināt slimnīcas darbiniekus un pacientus.

Stundas laikā krita ap 50 cilvēku. Nebija tik daudz zārku, tos sāka gatavot paši. Izveidoja līniju, dienā apglabāja aptuveni 10 cilvēkus. Nevienam nebija laika sekot līdzi, ar ko nodarbojas armija, jo viņiem bija civilie uzdevumi. Karadarbības zonā bija redzams, kā viss ir sadalīts. Tāpat kā informācija, ko nevienam nedod un nedāļā.

Slavjanskas piemērs. Bērnudārza vadītājai zvana un jautā, vai viņa var pieņemt 200 cilvēkus, viņa atbild, ka nevar, jo pie viņiem jau atrodas armija. Tajā pašā vakarā atlido raķete un iznīcina šo bērnudārzu, iet bojā 100 cilvēku. Informācija ir tā, kas ir pati dārgākā kara laikā.

Ģirts Ozoliņš/MN

Atbildība par to jāuzņemas arī ceturtajai varai, protams. Mums visiem kopā būtu jākoncentrējas uz valsts aizsardzību. Un tas ir pavisam nopietni, jo ukraiņu fronte - ja nekas nemainīsies - sabruks tuvākajā laikā.

Bet ja būs vairāk ieroču un munīcijas?

Viņi paši saka: jūs varat tagad iedot mums ieročus, bet cilvēkus mēs neatgriezīsim. Un tie, kuri tagad karo, ir tādā vecumā kā es. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka viņš nodzīvo trīs dienas ierakumos un saslimst ar plaušu karsoni. Bet jauns cilvēks ātrāk atjaunojas, ātrāk veseļojas, ātrāk viss dzīst, viņš ir daudz kaujas spējīgāks. Bet mēs kaut kā neņemam vērā ukraiņu pieredzi, turpinām dzīvot eiforijā. To ir bēdīgi skatīties.

Paskatāmies, kā Somija gatavojas ekspansijai. Somijai ar Krieviju robežas garums ir 1430 kilometru, un tur vairs nav neviena robežas pārejas punkta, kur notiktu cilvēku vai kravu kustība. Latvijai ar Krieviju robeža ir 283 kilometri. Visu laiku notiek autobusu braucieni, ekskursijas, ciemiņi šurp un turp braukā uz Krieviju un atpakaļ. Nedēļā kādi 35 autobusi. Mēs esam neprātīgi, vientieši?

Mēs esam divkoši, nevis vientieši. Atcerieties, pirms gada bija skandāls ar Pjotram Avenam piederošo porcelānu. Helmanis vēlējās parādīt šos latviešu mākslas darbus. Ir pagājis gads, un kas no tā ir sanācis? Ir sanācis, ka mēs esam spējīgi uzlikt sankcijas tikai paši uz savu mākslinieku darbiem, ne uz ko citu.

Ne uz mangāna rūdu, ne uz to, kas nodrošina un apmaksā Krievijas karu. To mēs neesam spējīgi. Un tad mēs vēl runājam, cik tas ir pareizi, cik mēs lieliski, kā mēs varējām. Man tas atgādina mazohistus, kas paši sevi ieper un saka: mēs esam malači.

Mēs turpinām maksāt par Krievijas karu, bet māksla mums nav laba, jo tā pirms tam piederējusi kādam citam. Eksperti runāja, ka mēs varam atdalīt - īpašnieks ir laicīgs, bet māksla ir mūžīga. Kad atrodos jebkurā pasaules muzejā, es nejautāju, kam pieder šī glezna, es uz to skatos. Un šie mākslas darbi ir mūsu Kultūras kanonā. Ko mēs darām?

Tajā pašā laikā Latvijas Radio atrodas klavieres, kuras dāvinājis Avens, un katru dienu tās kāds spēlē. Šīs klavieres tiek spēlētas arī labdarības koncertos, lai atbalstītu Ukrainu.

Ģirts Ozoliņš/MN

Vai mēs neredzam, kas notiek? Vai mēs savu atspulgu neredzam? Portāls LSM.lv paskatās un dubļu peļķē ierauga cūku, bet tad nevajag visus cilvēkus zīmēt par cūkām. Tas ir zīmētāju atspulgs. Un tas, ka ukraiņi šajā brīdī lej asinis par mums, arī ir pilnīgi skaidrs.

Mēs varētu domāt citādi, ja neatrastos krievu propagandas ietekmē. Šī propaganda parāda krievu patiesos mērķus. Mēs neesam nekad pazuduši no krievu propagandas ietekmes, un tas nozīmē, ka viņi iegulda milzīgus resursus, rada ienaidnieka tēlu, un viņi to uztur un baro. Bet mēs pret to izturamies ļoti vieglprātīgi.

Tad sanāk tā, ka jūs toreiz, kad gribējāt sarīkot šo porcelāna izstādi, bijāt lielāks grēkāzis un nodevējs nekā šobrīd mūsu valdība, kas atļauj mangāna rūdas tranzītu caur Latviju, kas īstenībā stiprina krievu spējas karot?

Tā ir tāpēc, ka tajā brīdī tas bija izdevīgi. Bija izdevīgi nacionāļus padzīt no valdības. Tad, kad Nacionālā apvienība ir opozīcijā, nesmuki izskatās, kad vienkārši sit opozīciju - labāk sist Helmani, viena novada mēru. Tas ir instruēts pasākums, mākslīgi veidots, kam ir režisors un dalībnieki.

Citastarp ukraiņu karš parāda to, ka pirms kara valstī gada laikā iebrauca ļoti daudz diversantu, ļoti daudz cilvēku, kas veica diversijas. Bet viņiem ir resursi, tā ir milzīga valsts, 40 miljoni, viņi varēja ar šo sērgu cīnīties.

Pie mums, nerunājot par to, ka esam atstājuši vaļā robežu, šādi diversanti var iekļūt brīvi, ar pasažieru autobusiem iebraukt, un tas par mums neliecina neko labu. Tas liecina, ka mēs vispār nesaprotam, kas notiek Ukrainā.

Kad tu aizbrauc uz Ukrainu, ieraugi, kā divu gadu laikā ir izauguši kapi, kur ir apglabāti ukraiņu karavīri, tu redzi fotogrāfijas, un tie visi ir jauni un spēcīgi vīrieši - labākā tautas sastāvdaļa. Viņi ir krituši, viņi ir zem zemes. Un tev komandieris stāsta, ka viņam nav ar ko karot, jo ir vai nu divdesmitgadīgi puikas, vai vīri ap 60 gadiem.

Bet mēs turpinām neko nedarīt, mums joprojām nav pat žoga. Žogs, protams, neizglābs mūs no krievu tankiem, žogs vienkārši parāda: vai mēs esam gatavi mobilizēties?

Bet pats bēdīgākais ir, ka mēs nevaram atrast mūsu kopīgos mērķus. Mēs turpināsim sist Helmani, jo viņš gribēja uztaisīt latviešu mākslas darbu izstādi, bet mēs neapturēsim kara finansētājus. Mēs turpināsim maksāt par šo karu un turpināsim vainot Helmani. Tā ir divkosība un nelietība.

Diemžēl tā tas izskatās. Bet Nacionālajai apvienībai ir par to kāds viedoklis, vai arī tas ir noklusināts, lai nebūtu pārāk liels troksnis?

Es nevaru pateikt, ko domā Nacionālā apvienība, jo tad man būtu jātaisa pētījums. Man ar NA ir izveidojusies tāda neliela distance, tā tas ir.

***

Turpinājums sekos. Turpinājumā par atrašanos Ukrainā frontes līnijā, par svaigu elpu Ogres muzejā; par to, kāpēc ir (vai nav) jālej vīns svešiem cilvēkiem uz galvas; par to, kāpēc Ogrē uzcēla jaunu skolu, kamēr citas tiek likvidētas; par to, ko daudzi gaida no Nacionālās apvienības; par Suvalku koridoru kā lamatām un par daudz ko citu.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais