Repera Ozola 30 karjeras gadi: No rajona līdz arēnai

© Dmitrijs Suļžics/MN

Šogad aprīļa izskaņā kinoteātrī “Forum Cinemas” ar vērienu tika aizvadīta pirmizrāde Latvijas hiphopa kustības aizsācēja Ozola koncertfilmai “No rajona līdz arēnai”. Šajās dienās Ozols ar filmu viesojas reģionālajās pirmizrādēs Valmierā un Ventspilī, bet īsi pirms nozīmīgā notikuma reperis viesojās mūsu TV studijā, piedaloties “Nra.lv sarunās”. Personiskā sarunā ar žurnālistu Krišu Kāpostiņu Ozols stāsta par koncertfilmas tapšanu un tās nozīmīgākajām detaļām. Sarunas gaitā tiek analizēta hiphopa mūzikas attīstība Latvijā un Ozols pauž nostāju par notiekošo paša rajonā.

Tieši šodien, 22. aprīlī, kad mēs filmējam šo interviju, tu esi publicējis dziesmu “Personības rekords” sadarbībā ar Kristīni Prauliņu un tā iznāk kopā ar video no gaidāmās koncertfilmas. Pastāsti, lūdzu, par šo svarīgo notikumu Latvijas mūzikā!

Jā, šis ir viens fragments no koncertfilmas, kas... spilgti ataino kopējās sajūtas, kas tur bija. Koncerts notika [pērn - red.] 28. decembrī, mēs to safilmējām, samontējām un tagad gribam to nodot plašākai auditorijai. Tātad 23. aprīļa pirmizrādes seanss ir “Pepsi” zālē “Forum Cinemas”, un būs arī neliela fotoizstāde, jo uz “Arēnas Rīga” koncertu bija pieteikušies diezgan daudz fotogrāfu. Ir atlasītas kādu 10 fotogrāfu bildes, bet diemžēl tā apjoma dēļ mēs nevarējām baigi izplūst un atļauties no katra fotogrāfa publicēt pārāk daudz - tikai kādas divas trīs bildes. Mēs arī gribējām parādīt nevis kādu konkrētu fotogrāfiju, bet drīzāk radīt kopējo ainu “Arēnā”, kā tas koncerts risinājās un plūda. Tas viss ir nofilmēts ar 16 kamerām, un es pats tā nebiju saskaitījis, bet jā - mūs tur filmēja daudz. Bija gan operatori, gan statiskas kameras, līdz kopā sanāca 16 objektīvi.

Filmai ir labs nosaukums - “No rajona līdz arēnai”.

Un es pat laikam neesmu īstais autors. Tas kaut kā internetā aizgāja ar kādu haštagu, un tā tas panesās. Tas ir tautas nosaukums - “Rajons” ir tautas dziesma, un šis ir tautas nosaukums.

Vai filmā var vēlreiz piedzīvot koncertu “Arēnā Rīga” pilnā garumā?

Nē, tad tas koncerts sanāktu baigi garais. Mēs jau tā īsinājām, un principā varētu vēl īsāk. Esam izņēmuši atsevišķas kompozīcijas, kas varbūt kopējā kontekstā neskanēja tik labi vai bija pieļautas kādas acīmredzamas kļūdas šo dziesmu saturā. Pirmā daļa ir ar Latvijas Radio bigbendu - kādas astoņas deviņas dziesmas, bet atlikušās desmit vai vienpadsmit ir ar viesiem, draugiem un pamatsastāvu. Kopā stunda un piecdesmit minūtes, pat ar to, ka dažas dziesmas izlaidām. Bez paša koncertieraksta pa vidu ir arī intervijas un sarunas ar viesiem, kas šajā koncertā piedalās. Ar visiem tās diemžēl nav iemūžinātas, bet ar daļu ir, tāpat arī beksteidžs un mēģinājumi.

Tieši par šo daļu arī gribēju vaicāt. Koncerts noteikti izskatījās iespaidīgi, tomēr daudzus interesē, kas notiek aiz skatuves un par ko, piemēram, runā mūziķi ģērbtuvēs.

Jā, filmā ir šādi fragmenti, to gan nav daudz, bet ir ievadā, un, piemēram, pirms Dona iznākšanas ir saruna ar viņu beksteidžā. Tā ka ikvienam, kas nāks uz šo filmu, būs iespēja iejusties un redzēt to, kas notiek aizkulisēs, kā tas notiek mēģinājumos. Tāpat šī koncerta kontekstā izskan arī kādas atziņas no blakus stāvošajiem mūziķiem. Un pats skanējums, es teiktu, ir diezgan masīvs, gribētu teikt, pat roķīgs. Es gan negribu aizņemties ne no viena kādu statusu, bet kaut kādā sabiedrībā, kas seko līdzi šim mūzikas žanram un rokam, tad var teikt, ka hiphops zināmā mērā ir šī brīža roks. Visu cieņu visiem rokmūziķiem, bet nu hiphops šad un tad, ja ir dzīvais sastāvs, ienāk tajā roka skanējumā.

Skatoties šodien iznākušo videoklipu, mani pārsteidza tas, ka skatuve “Arēnā Rīga” bija iekārtota kā Ziepniekkalns! Vai es uzminēju rajonu?

Vispār, kad mēs ar “Untitled” džekiem, Madaru, Reini un arī ar Patriku taisījām vizualizācijas, es vienā brīdī vienkārši pateicu: šeit būs kafejnīca, šeit benzīntanks, tālāk būs bloku mājas. Tas varbūt nav tieši tēmēts uz Ziepniekkalnu, drīzāk uz jebkuru no rajoniem, kur ir blokmājas. Arī es esmu nācis no līdzīgas vietas, un mans pirmais lielais singls “Rajons” vizuāli ir ar tādu identitāti, līdz ar to tā ir daļa no hiphopa kultūras. To izmanto diezgan daudz, un tas labi asociējas ar šo mūzikas žanru. Vēl bez tā mēs visu laiku transformējām šīs vietas, tās brīžiem varēja pārvērsties par kaut ko citu, tas varēja būt Ziepniekkalns vai Purvciems, tā varēja būt Zolitūde.

Tātad arī vizuāli lielajam koncertam tika izstrādāta atsevišķa koncepcija.

Jā, noteikti. Es parasti esmu tas, kurš cenšas tam pieiet diezgan skrupulozi, mēģināju čakarēties un gāju līdz pēdējam brīdim. Man šis ir kā noslēgt vēl vienu apli. Tajā brīdī, vismaz lokālā līmenī, priekš mūsu žanra mēs to koncertu ielikām normālā plauktā. Es gan negribu pārspīlēt, jo tas viss ir jāvērtē cilvēkiem no malas, cik tas ir labi vai slikti.

Dmitrijs Suļžics/MN

Ja tev skaidrojošajā vārdnīcā būtu jāapraksta vārds “rajons”, ko tu rakstītu?

Nē, nu ir jau redzēti arī bezprecedenti, kad pie daudzstāvu mājām stāv bentlijs, jo visādas ačgārnības ir piedzīvotas. Bet pirmām kārtām es teiktu, kas tas ir sociālais slānis. Tas jau visur tā ir izveidojies. Vienalga, kāda tā ir pilsēta, tā kaut kādā veidā dalās pa sektoriem - ir turīgi un mazāk turīgi rajoni. Blokmājas es pamatā arvien vairāk asociēju ar konkrētu sabiedrības slāni. Cilvēka ikmēneša ienākumi kopā veido tādu resursu, kas tulkojas viņa dzīves vietā. Rajons ir zināms sabiedrības slānis, drīzāk zems vai vidējs, nevis intelekta, bet drīzāk kaut kādu finansiālo iespēju līmenī. Beigās tas viss kopā veido konkrētu kontekstu, kā saka, valodu, attieksmi un prizmu, caur ko tu skaties uz dzīvi.

Kas pa šo laiku, kopš tu sāki savu karjeru, ir mainījies rajonā?

Baigi bēdīgi, bet nekas. Mans jaunākais albums “1979” pērn iznāca 1. decembrī, burtiski mēnesi pirms koncerta, un tajā ir dziesma “Pazudušais dēls”, kas veidoja atsauci uz to brīdi, kad es kļuvu atpazīstams un mana dzīve ieguva citu dinamiku. Šai dziesmai man bija viena ideja, kā veco, lokālo vietu, kur es dzīvoju, varētu ieintegrēt klipā, un ar kādu no maniem domubiedriem, ar Andreju Dre, mēs aizbraucām uz šo vietu, un es konstatēju, ka ir pat nevis tāpat, bet diemžēl vēl sūdīgāk.

Jau 2017. gadā, kad rīkoju koncertu par godu 25 gadiem uz skatuves, man bija doma pagodināt savu veco, lokālo vietu, bet tas tad laikam būtu jāsaskaņo ar Pārdaugavas pārvaldi. Es domāju, ja kāds no turienes man teiktu - “jā, Ģirt, tā ir laba ideja, uztaisi šeit šūpoles vai uztaisi šeit slīdkalniņu bērniem”, es to noteikti darītu. Man nepietiktu laika tur baigi padziļināti likties iekšā, bet ja es tādā vieglā formātā to varētu izdarīt un finansiāli atbalstīt to vietu, es būtu gatavs. Bez jokiem, mēs noteikti varētu nonākt pie kāda kompromisa un ne tikai ideju, bet arī finansiālā ziņā.

Dmitrijs Suļžics/MN

Cik daudzi no taviem toreizējiem laikabiedriem šobrīd turpina nodarboties ar mūziku?

Jā, labs jautājums. Ne tik daudzi, es teiktu, ka uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Gačo turpina, Kurts, Gustavo un Čižiks vēl turpina, kurš ilgu laiku bija citās lietās iekšā, kas gan arī ir saistītas ar mūzikas industriju un filmēšanu. Neesam mēs tik daudz no tā laika palikuši, bet uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, kas toreiz stāvēja tā izteiktāk. Šie džeki visi kaut ko vairāk vai mazāk dara, kāds biežāk, kāds retāk, bet tas viss notiek.

Manuprāt, mūsdienās ar hiphopu un arī ar cita veida mūziku nodarboties ir vieglāk tehnoloģiskā progresa dēļ, bet kā bija toreiz? Ko jūs izmantojāt?

Mums bija disketes! Pirmā nopietnā studija, kur mēs tikām iekšā, bija Preses namā. Tajā strādāja Aigars Grāvers no “Jumpravas” un basģitārists no grupas “Hobos” - viņi abi bija skaņu inženieri. Protams, tas bija daudz sarežģītāk, nebija tik lielas pieredzes, un arī skaņu inženieri, kas mums palīdzēja, mēģināja tam adaptēties. Mums tas žanrs bija jauns, un viņiem tas bija vēl jaunāks. Tehniski tas bija daudz sarežģītāk, darbietilpīgāk, finansiāli dārgāk un tā tālāk. Nebija šeit tik daudz hiphopa aranžējumu veidotāju jeb bītmeikeru. Gustavs un Žaks no STA bija vieni no pirmajiem, visi vēra kompjūterus vaļā, lādēja virsū programmas un sāka taisīt. Tā pamatbūtība šādai elektroniskai mūzikai bieži ir tāda, ka paņem semplu no kādas citas mūzikas, mēģina to pārveidot, ka brīžiem nevar saprast, no kurienes tas ir paņemts. Tad liek bītu virsū, basu klāt, vēl kaut kādus instrumentus, audzē slāni pa slānim, un tā tas viss veidojas. Tāpat kā lego konstruktors, tev ir kāda dziesma X, kas ir izjaukta, un tu skaties, kādu kauliņu var no tās paņemt. Pats arī kaut ko jaunu tur ieintegrē, piemēram, bass tika radīts autentisks, oriģināls. Protams, tas bija daudz sarežģītāk, mēs bijām kā tādi pirmie mohikāņi, kas gāja to ceļu.

Atgriežoties pie koncertfilmas, vai tu varētu mazliet ieskicēt šī projekta apmērus? Pirmkārt, cik daudz cilvēkiem bija jāiesaistās, lai notiktu koncerts “Arēnā Rīga” un vēl vairāk - lai tas tiktu piefiksēts koncertfilmā.

Šeit komanda gan bija, gan nebija liela. Titru ir diezgan daudz, bet tas pamata kodols, kas šo veidoja, nebija nemaz tik liels. Beigās gan tie titri bija tāds kārtīgs palags. Latvijas Radio bigbends jau vien padsmit cilvēki, tāpat arī Rīgas Gospeļu koris, bija vairāk nekā desmit viesi, beksteidžs kādi pieci seši, plus vēl cilvēki, kas palīdzēja ar preses relīzēm un sociālajiem tīkliem. Ar mazāku vai lielāku lomu konkrēti koncerta kontekstā tie bija kādi 70-80 cilvēki, lai kā es pats neticētu, cik liels beigās izrādījās šis skaitlis.

Dmitrijs Suļžics/MN

23. aprīlī pirmizrāde bija “Forum Cinemas” Rīgā, bet kā ar citām Latvijas pilsētām? Vai tu gatavojies doties, piemēram, kādā tūrē?

Nē, es neplānoju doties tūrē. Ja kādu interesē mani koncerti, jūs noteikti varat caur manu “Instagram” vai rakstīt e-pastu un tādējādi sakontaktēties ar menedžmentu. Principā man ir pietiekami daudz koncertu šim vasaras periodam. Lielais koncerts, kur mani pa īstam varēs redzēt, būs “Positivus”, bet vēl bez tā ir arī šādi tādi mazāki pasākumi, kuros es arī ņemu dalību, bet tas galvenais koncerts ir “Positivus” lielā skatuve - 19. jūlijs. Savukārt es būšu uz “meet-n-greet” [fanu tikšanās ar zvaigznēm - red.] vairākās pilsētās, kur šo filmu rādīs.

Tātad, kad filma dodas uz citām Latvijas pilsētām, tu brauksi līdzi.

Jā, es būšu, noteikti varam ar visiem tikties. Svētdien, divdesmit astotajā, es esmu Liepājā, tad trīsdesmitajā datumā es esmu Valmierā, trešajā maijā es esmu Ventspilī, un ir vēl viens datums Rēzeknē, bet... Noteikti tie, kas man piesekos soctīklos, redzēs precīzu datumu, kad mēs ieliksim. Diemžēl līdz turienei es neaizbraukšu, bet pārējās vietās es būšu, tā ka tiekamies visi ne tikai Rīgā, bet arī pārējās pilsētās. Un digitālais formāts ir jau no trešdienas, no divdesmit ceturtā aprīļa - LMT Viedtelevīzijā var skatīties šo filmu.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.