Hokeja veterāns: Latvijai grupa pasaules čempionātā ir labvēlīga, arī spēļu kalendārs

© Romāns Kokšarovs/MN

Kādas ir Latvijas izlases izredzes uzvarēt šī gada hokeja čempionātā? Viens no Latvijas hokeja izlases stabilākajiem aizsargiem pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un šī gadsimta ievadā Normunds Sējējs intervijā “Neatkarīgajai” uzsver, ka treneriem skaidri jānorāda, kurš būs valstsvienības pirmais vārtsargs. Viņaprāt, Latvijai grupa pasaules čempionātā ir labvēlīga, arī spēļu kalendārs. Pārbaudes spēlēs pirms čempionāta N. Sējējs problēmas pamanījis izlases nespējā realizēt vārtu gūšanas iespējas un spēlē skaitliskajā vairākumā. Bet līdz čempionātam vēl ir laiks – pirmā spēle Latvijai 11. maijā pret Poliju.


Pasaules čempionāts hokejā Latvijas izlasei sāksies jau 11. maijā. Kā Latvijai nospēlēt vēl vienu veiksmīgu turnīru?

Katrs čempionāts ir atšķirīgs, ar kaut ko īpašs. Vieni spēlētāji ir savainoti, citi nespēlē, citi gatavojas. Ja vienā gadā sevi nepierādi, strādā smagāk nākamajā gadā. Kas Latvijai jāpierāda? Ka Latvija ir mobila, kompakta, tikpat laba kā pagājušajā pasaules čempionātā. Negribu teikt, ka tas būs viegli, bet man šķiet, ka Latvijai grupa ir ļoti labvēlīga, arī spēļu kalendārs. Sākam ar Poliju, pēc tam seko Francija un Kazahstāna. Nekad nevar zināt, bet domāju, ka Polija ir vājāka par Franciju. Francijai būs diezgan labs sastāvs, relatīvi labs. Uz pasaules čempionātu sliktu sastāvu nekad neved, bet domāju, ka visas komandas ir pa spēkam. Negribu teikt - kas tad tur, tās jau mēs noteikti vinnēsim, tā nebūt nav, katra spēle sākas no rezultāta 0:0, un nekad nezini, kā tā spēle iegriezīsies. Viens neveiksmīgs noraidījums, viena kļūda, tu ielaid vienus vārtus, un spēle sagriežas pavisam savādāk. Tagad paņemsim divas nesenās aprīļa pārbaudes spēles pret Šveici - it kā divi bezcerīgi zaudējumi, no vienas puses, no otras puses - bija piecu minūšu vairākums Latvijai, būtu pirmie guvuši vārtus, kas to zina, kā spēle būtu iegrozījusies, uzreiz papildu stimuls, un būtu savādāk.

Pastāstiet, lūdzu, nedaudz sīkāk par mūsu šī gada pretiniekiem apakšgrupu posmā.

Ja atgriežamies pie šīgada pasaules čempionāta mūsu apakšgrupas komandu analīzes - Polija, viņu līmenis ir zināms, jūtami papildināt sastāvu nav iespējams, pārsvarā hokejisti no vietējā čempionāta. Francija - arī pārsvarā komplektēta no vietējā čempionāta, daži spēlētāji viņiem spēlē Šveicē, tie ir diezgan labi hokejisti. Kazahi - tas ir melnais zirdziņš, kas būs kazahiem, to nekad nevar pateikt. Kazahstānas klubs “Barys” spēlē Krievijas čempionātā, tā ir izlases bāzes komanda, šosezon viņi pilnībā izgāzās. Dažreiz redzu Krievijas čempionāta spēles ar interneta starpniecību, kazahi nospēlēja ļoti vāji, kas par iemeslu, grūti teikt, jo finansējums klubam bija ļoti labs. Domāju, ka līdz ar to kazahi gribēs sevi parādīt pasaules čempionātā - starptautiskā lauciņā. Tā ka es domāju, ka viņi ļoti nopietni gatavojās. KHL ir KHL, zinām apstākļus un specifiku, bet Kazahstānas izlasei ir ļoti daudz naturalizēto hokejistu, kuri KHL nespēlē, bet viņiem ir Kazahstānas pases, un var pārstāvēt valsti pasaules čempionātā. Naturalizēto skaitā ir vairāki kanādieši, zviedri, ja viņi atbrauc, vismaz pieci cilvēki, tur ir diezgan spēcīgs sastāvs, arī “Barys” šobrīd spēlējošie ir labi hokejisti. Domāju, ka vāji viņi nebūs.

Vācija - ja paskatāmies, vienu pasaules čempionātu viņi uzlec augstu, spēlē par medaļām, otru pasaules čempionātu nesasniedz rezultātu. Šeit izšķiroši būs, kādu sastāvu viņi spēs savākt, kas tie būs par spēlētājiem. Līmenis aptuveni zināms, arī viņiem pārsvarā būs Vācijas čempionāta spēlētāji, nav zināms, vai kāds atbrauks no Nacionālās hokeja līgas (NHL). Grūti prognozēt, kurš varētu pievienoties izlasei no pasaules spēcīgākās hokeja līgas.

Slovākija - jā, arī viņiem ļoti būtiski, kuri NHL hokejisti pievienosies izlasei. Godīgi sakot, pēdējos gados slovākiem problēma bija vārtsargs. Slovākija jau ir aizvadījusi pirmās pārbaudes spēles, līdzīgi kā Latvija spēlēja pret Austriju, slovāki ievadmaču zaudēja. Tur bija daudz jauno hokejistu, kurus pārbaudīju. Slovākija ir tradicionāli viena no hokeja lielvalstīm, līdzjutēji ļoti mīl hokeju, daudz klubu vietējā čempionātā, vāji viņi nebūs. Slovāki ir aptuveni Latvijas līmeņa komanda, ar viņiem var spēlēt, un viņi ir uzvarami. Uzvarami ir visi.

Arī amerikāņi un zviedri. Zviedri ļoti bruņojās, vēl nupat lasīju ziņas, ka Zviedrijas izlasei piekrituši pievienoties vēl vairāki NHL spēlētāji. Savukārt ASV pasaules čempionātā būs vismaz septiņi hokejisti, kuri aizvadītajā NHL sezonā guva 50 un vairāk rezultativitātes punktu. Tas būs iespaidīgs spēks.

Ko īpašu saredzat šī gada Latvijas izlases modelī?

Mačus ar Šveici noskatījos gandrīz pilnībā - vienu maču redzēju visu, otrā cīņā pusi. Divās spēlēs vieni vārti. Neviena no spēlēm nebija slikta, lai arī zaudēja. Pirmā cīņa, iespējams, bija vairāk haotiska. Otrajā spēlē pamainīja sastāvu, treneri uzlika jaunos čaļus, tie tur skrēja, cīnījās. Momenti bija, bet realizācija nē. Atkal šveiciešiem baigi labs vārtsargs, veiksme, bet mūsējos, iespējams, nedaudz pievīla meistarība. Vairākumā neko neiemetām. Tā ka tur nedaudz jāpiestrādā, laiks vēl mazliet ir. Manā skatījumā pagaidām problēma ir vārtu gūšanas iespēju realizācija. It kā momentus radām, bet noslēguma fāzē kaut kas nedaudz pietrūkst. Kas mums var pievienoties no līderiem, kas vēl nav izlasē? NHL hokejists Zemgus Girgensons pateica, ka nebūs. Vēl Miks Indrašis, vēl Mārtiņš Dzierkals no Zviedrijas čempionāta. Tad jau kaut kas ir. Gan jau būs, kas gūs vārtus.

Pagājušā gada čempionātā Latvijai bija lieliska fiziskā sagatavotība, arī psiholoģiski komanda bija spēcīga. Galvenajam trenerim izdevās izveidot komandu, kas bija kā strādājošs mehānisms. Šogad nebūs pagājušā gada varoņa, vārtsarga Artūra Šilova, bet būs cits NHL vārtsargs Elvis Merzļikins. Kā jūs to vērtējiet?


Būs varbūt savādāk. Par vārtsargiem - Šilovs nebūs. Uzskatu, ka mums ir trīs kvalitatīvi vārtsargi - Merzļikins, Gudļevkis, Punnenovs (saruna notika 30. aprīlī, bet uzreiz pēc sarunas ar Normundu Sējēju Latvijas izlase paziņoja, ka Punnenovs uz pasaules čempionātu nebrauks - aut.). Domāju, ka visi trīs uz turnīru arī dosies. Ko treneru kolektīvs, arī vārtsargu treneris Artūrs Irbe nolems, paskatīsimies. Pasaules čempionāts ir samērā īss, nav kā klubu turnīrs vairāku mēnešu garumā. Klubu sacensībās vari ielikt vienu vārtsargu, pēc trim spēlēm pamainīt, vienam dot atpūsties, kaut kā kombinēt. Pasaules čempionāts būtībā ir septiņas spēles apakšgrupā un izslēgšanas spēles labākajām komandām. Lai tiktu grupā četriniekā, ir jāaizvada septiņas spēles. No tām piecas ir “jānomauc”, ņemsim divas, kaut kur spēcīgs pretinieks, bet tāpat ar viņu ir jāspēlē. Kuru likt vārtos? Grūti pateikt. Manā izpratnē jāizvēlas viens vārtsargs, kurš jutīsies, ka viņš ir galvenais, pirmais vārtsargs. Redzi, vārtsargiem ir ļoti svarīgi psiholoģiski saprast, ka viņam tic, uzticas. Varbūt viņi sadalīs spēkus, kaut ko spēlēs Merzļikins, kaut ko Gudļevskis. Grūti pateikt. Diez vai spēlēs trīs vārtsargi, domāju, ka spēlēs divi, ja kāds negūs savainojumu vai vēl kas neplānots notiks. Vienam jābūt ir galvenajam, kuram uzticēs pamatnastu. Kā jau teicu, piecas spēles no septiņām ir “jānomauc”.

Elvis Merzļikins ir meistarīgs vārtsargs, emocionāls - kā viņu savaldīt, lai dotu pozitīvu pienesumu izlasei?

Es nemāku atbildēt, kā nostrādāt ar psiholoģisko faktoru, jo neesmu iekšā komandā, neesmu ģērbtuvē. Nevaru pateikt, kas tur notiek. Varu spriest pēc personīgām sarunām, preses publikācijām. Varu pateikt, ja negatīvais no NHL sezonas uzkrājies, tas ir jāaizmirst un pašam ar to ir jātiek galā. Ja tu izej spēlēt, tu izej spēlēt, tu nevari domāt par neko citu. Jādomā, kā ķersi ripas. Presē tagad par Elvi daudz raksta, viens kaut ko pateicis vai nepateicis. Negribu iedziļināties. Ja tu esi augstas klases sportists, tu visu laiku esi uzmanības centrā. Ja tu spēlē kaut kādā alus līgā, tad neviens tevi pat neievēro. Ja esi top sportists, tev attiecīgi jāuzvedas, jābūt psiholoģiski noturīgam, ka katru tavu izteicienu, katru kustību, pozitīvu vai negatīvu, labu vai sliktu spēli, vērtēs, apspriedīs. Paņem jebkuru top spēlētāju basketbolistu vai hokejistu, par zvaigznēm runā, apspriež, jābūt psiholoģiski noturīgam pret to. Nevajag ļaut izsist sevi no līdzsvara.

Izlases galvenā trenera Harija Vītoliņa lielais panākums un izcīnītā bronzas medaļa pasaules čempionātā. Vai tas dos viņam labas iespējas arī klubu karjerā kā galvenajam trenerim?

Tas ir jautājums, uz ko nevaru atbildēt. Vispirms ir jautājums, vai viņš pats vēlas klubu trenera karjeru galvenā trenera postenī. Otrais, latvietim izsisties starptautiskā hokejā Rietumos ir grūti. Tur vienmēr priekšroka būs zviedram, somam, kanādietim vai amerikānim. Pat ja latvietis ir labāks. Hokeja lielvalstu pārstāvji ir kā slaveni zīmoli, un klubu īpašnieki, ģenerālmenedžeri pārsvarā izvēlas lielo valstu pārstāvjus. Varu to spriest pēc sevis iepriekšējos gados. Neesam mēs tur “baigā prece”, pieprasītie. Arī hokejisti pēc bronzas izcīnīšanas gaidīja lielos piedāvājums, bet daudzi tā arī palika gaidīt ļoti ilgi un nesagaidīja, ko vēlējās. Diemžēl tas tā ir. Ja mēs runājam par Vītoliņu, Šveicē viņu zina, viņš tur arī ilgi spēlējis. Iespējams, kāds labs piedāvājums varētu būt tieši tur. Ja mēs skatāmies Šveici - tur strādā vai nu vietējie, vai kanādieši. Kanādas “hokeja mafija” ir pārņēmusi visu.

Sarunas noslēgumā dalieties, lūdzu, no izlases spēlētāja karjeras, kas ir spilgtākās atmiņas, ko atceraties vispirms?

Visas spēles ir atmiņā. Jā, 2005. gads un izšķirošais mačs vecajā Sporta pilī olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā pret Baltkrieviju, kur izdevās uzvarēt no 1:4 trešajā periodā. Tur bija fantastiska atmosfēra - ne bez baltkrievu trenera palīdzības, kurš nepaņēma pārtraukumus, kad sākām atspēlēties, arī vācu tiesnesis, kuram sareiba galva no fantastiskās mājnieku līdzjutēju radītās atmosfēras. Arī 2000. gada pasaules čempionāts, kad pieveicām Krieviju. Arī Eindhovenā 1996. gadā, kad iekļuvām elitē, vienā no spēlēm pamatīgi sasitos, uz ledus bija izmesti konfeti, ko nepamanīju, un pilnā ātrumā ielidoju bortā, paspēju daļēji sagrupēties, paņēmu nost tikai galvu, atsitu ribas tā, ka divas dienas gulēju gultā un milzīgo sāpju dēļ nevarēju pat aiziet uz tualeti. Tā bija. Uz izšķirošo maču pret Šveici izlases ārsts Jānis Kvēps visur sašpricēja, kur vien varēja, jo nebija kas spēlē, nospēlēju, sasniedzām rezultātu. Galvenais, ko vēlos pateikt - vienmēr izlasē bija ļoti labs, draudzīgs kolektīvs, katrs kaut kur spēlēja, bet, kad bijām kopā, viens par otru vienmēr iestājāmies, bez vārda runas. Ja tā nebūtu, nekas tāds nevarētu notikt. Jutām, ka bijām kā vien šūniņa, viens vesels. Ko vēlos novēlēt mūsu izlasei - daudzi savainoti, daudzi, kas pērn spēlēja, nevar to darīt šogad, viens izkrīt, nākamais nāk vietā, nekad nevar zināt, varbūt tas pierādīs sevi vēl labāk, jo bijis cita ēnā. Galvenais, lai būtu labs kolektīvs, ja tas būs saliedēts, varam lielas lietas izdarīt. Tajā pašā laikā - sports ir sports, panākumi nav garantēti, līdzjutējiem būtiski būt kopā ar izlasi arī neveiksmju brīžos. Hokejistiem jācīnās, līdzjutēju atbalsts Ostravā būs diezgan labs, zinu, ka daudzi plāno doties uz čempionātu. Ostrava runās latviski.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais