Artūrs Irbe: Bronzas panākums dod pozitīvu lepnumu, kas mēs esam

© Jānis Saliņš

Deviņdesmitajos gados un šī gadsimta pirmajā piecgadē Artūrs Irbe Latvijas hokejam bija vārtsargs – brīnumnūjiņa, kura ierašanos palīgā izlasei pasaules čempionātā un olimpiskajās spēlēs gaidīja ar lielāko nepacietību gan valstsvienības treneri, gan hokejisti, gan līdzjutēji. Šobrīd Artūrs Irbe ir Latvijas izlases vārtsargu treneris ar milzīgu spēlētāja karjeras pieredzi, trenera darbu Nacionālajā hokeja līgā un psiholoģisko noturību. Viņš strādā ar specifiskas pozīcijas hokejistiem, kam nepieciešama īpaša pieeja, un neviens to nezina labāk par Artūru. Īsi pirms čempionāta sākuma Irbe atvēlēja laiku sarunai ar portālu “nra.lv”.

Latvijas hokeja izlase uz čempionātu vedīs trīs vārtsargus - Elvi Merzļikinu, Kristeru Gudļevski un jauno Ēriku Vītolu. Lai Latvijas valstsvienība sasniegtu panākumus, izlases vārtsargiem jāspēlē vislabākajā līmenī. Tas ir pārbaudīts daudzkārt. Tāpēc spiediens uz vārtsargiem Latvijas hokejā pasaules čempionātu laikā vienmēr ir īpaši liels.

Latvijas izlasei pēc pagājušā gada bronzas medaļas šogad Čehijā būs daudz izaicinājumu. Kas ir galvenie no tiem?

Mēs esam bronzas medaļnieki, kas gatavojas nākamajam čempionātam. Tas nozīmēs, ka apakšējā ešelona komandas mums gribēs “iekost”, lai pierādītu, ka ir līdzvērtīgi ar mums, ka mēs nemaz tik daudz labāki par viņiem neesam. Augšējie teiks - kādā sakarā jūs vinnējāt medaļas? Mēs jums parādīsim, ka jūs tur neiederaties. Čempionāts nebūs vienkāršs. Līdz ar to citas prasības un savādāki uzdevumi - lielāks slogs, jo mēs zinām, ka pret mums visi attieksies nopietni katrā spēlē, pārbaudīs mūsu raksturu.

Bronzas medaļu izdevās izcīnīt ar 26. mēģinājumu, cilvēki to ļoti gaidīja.

Medaļa jau bija par 1996. gada uzvaru pirmās divīzijas čempionātā, kas deva iespēju iekļūt elitē. Man tā mājās ir.

Šeit vairāk runāju par elites divīzijas medaļu.

Protams, protams. Var visādi to pagriezt, bet es neesmu drošs, cik cilvēki to patiesībā gaidīja, jo bija jau ierasts (ka nesanāk - autors)... Tā ticība radās laika gaitā, kas bija ļoti forši. Komandai ticība, ka tas ir iespējams, kļuva aiz vien lielāka un lielāka čempionāta gaitā, jo tas spēļu ritējums un scenārijs bija tāds, ka mums katra spēle bija īpaša, varbūt neskaitot pirmo. Pirmā ir pirmā, tur nekas neizšķīrās. Bet pret slovākiem jau bija mačs par ceturtdaļfinālu, ļoti sīva vienu vārtu spēle, un mēs to diemžēl zaudējām. Pēc tam katra spēle bija uz izdzīvošanu, lai tiktu ceturtdaļfinālā, principā katra spēle bija jāuzvar, viss bija “uz nažiem”, izņemot Kazahstānu (uzvara ar 7:0 - autors), ja neņem vērā, ka 10. minūtē bija rezultāts 0:0 un kazahi bija paspējuši izskriet divreiz izgājienā pret mūsu vārtsargu. Tā ka šīs spēles nemaz tik vienkāršas nebija, tik viegli neizvērsās. Bet tas parāda, kāds bija komandas raksturs un kvalitātes, lai izvilktu šīs spēles un pēc tam pieceltos pēc zaudējuma pusfinālā un izcīnītu bronzas medaļas. Cepuri nost - vienreizējs piedzīvojums.

Absolūti fantastiski. Tas ir Latvijas zelta fonds, par ko rakstīs grāmatās. Tas tikai parāda, cik daudz varam paveikt, ja mēs ticam tam, ko darām.

Viennozīmīgi. Galvenais, es domāju, hokeja saimei tas ir viens, spēlētājiem tas ir otrs, līdzjutējiem trešais. Bet šoreiz, kā tu teici, tas parāda, ka var un dod cerību, dod ticību, dod pozitīvu lepnumu, kas mēs esam. Ne tajos vienkāršākajos laikos, kādi tagad pasaulē ir iestājušies, cilvēkiem dod ticību, ka ir iespējams. Soli pa solim jāiet uz priekšu, un viss būs labi.

Artūr, tu biji treneru sastāvā, kad tapa šis panākums. Kas bija izšķirošie momenti, kāpēc tas izdevās?

Viennozīmīgi tā bija ticība. Te tas stāsts par to, ka, pat ja džeki iekšēji varbūt savam līmenim, savai panākumu atslēgai līdz galam nespēja noticēt, ka es varu būt tas, kurš izšķirs šo lietu, tad apkārt viņam bija 20 citi džeki, kuri viņam ticēja. Un tas bija svarīgākais - džeki ticēja komandai, saviem komandas biedriem. Pat ja pats neesi pārliecināts, bet par pārējiem esi pārliecināts, kā tu to pārliecību negūsi, ja visi pārējie ir par tevi pārliecināti. Tas bija tas komandas spēks.

Latvijas fiziskā sagatavotība bija augstākajā līmenī - bija gatava izšķirt grūtas spēles un pēc tam atjaunojās, lai varētu veiksmīgi spēlēt divas dienas pēc kārtas. Vai tā bija kāda īpaša sagatavošanās programma?

Tas ir fiziskās sagatavotības trenera (Ērika Visocka - autors) nopelns un sadarbība treneru korpusa vidū, spēja izvērtēt situāciju. Gatavoties nevis septiņām spēlēm, bet gan tam, ka būs jāspēlē desmit, jo nekad tas nebija darīts. Bija ļoti interesants, specifisks fiziskās sagatavotības posms, ko mēs tagad mēģinām atkārtot. Tas iedeva bāzi, lai varētu visu šo čempionātu izturēt. Tas bija ļoti gudri veikts, pārdomāts sagatavošanās posms.

Hokejā viena spēlētāju maiņa ilgst apmēram 40 sekundes ar variācijām, kad tu pilnā ātrumā noskrien to un 39. sekundē tev rodas vārtu gūšanas moments, ja nav spēka, ja nav svaiguma, nevari iemest.

Tāpēc ir jāgatavojas nevis trīs periodu spēlei, bet četru periodu spēlei. Ja tu tam gatavojies, ja ir sarežģīta spēle, trešā perioda beigās tev pietiek spēka. Jāspēlē tās 40 sekundes, bet jāgatavojas, ka vienā maiņā nospēlē 55 un 60 sekundes. Ja tev ir tāda sagatavotība, kad ej projām no ledus, tu esi gana svaigs. Principā hokejs ir kļūdu spēle, ja neviena komanda nekļūdītos, spēle beigtos ar 0:0. Līdz ar to kļūdas parasti iestājas brīdī, kad ir nogurums. Nogurumā sākam kaut kur “apgriezt mazliet stūrīšus”, līdz galam nenostrādāt - gan jau tiks cauri. Nogurums nozīmē, ka smadzenēs vairs nav skābekļa un domāšana vairs nav tik skaidra, kādai tai vajadzētu būt, tāpēc fiziskajai sagatavotībai ir jābūt ļoti augstā līmenī.

Vai fiziskā sagatavotība, tavuprāt, iedeva arī psiholoģisko pārliecību?

Tās lietas nav nošķiramas, jo, kā jau teicu, ja tev ir jāspēlē 40 sekunžu maiņa, bet tu esi gatavs 60 sekundēm, tajās 40 sekundēs tu joprojām domā svaigi, 50 sekundēs tu vari pieņemt pareizus lēmumus un izdarīt kaut ko gudru. Nogurumā pieņem nepareizus lēmumus, nedari to, ko vislabāk māki, attiecīgi arī rezultāts - kļūdas. Nebija daudz situāciju uz noguruma fona, tas novērsa kļūdu skaitu un palīdzēja aizcīnīties tik tālu, cik mēs tikām.

Artūr, tu esi spēlējis pašā augstākajā līmenī Nacionālās hokeja līgas Stenlija kausa finālā, tu zini, kā tas ir. Latvijai šī bronza ir kā Stenlija kausa iegūšana. Kā tu redzi, sabiedrība šobrīd pakļauj izlasi lielam spiedienam, vēloties redzēt vēl vienu izcilu čempionātu tūlīt?

Protams, ka cilvēki gaida. Vēl nesen savos laukos dzirdu, ka braucam pēc zelta. Protams, ar tādu domu ir jābrauc, nekas nav garantēts, bet ir jātiecas. Vajag ticēt, ka tas ir iespējams. Rezultāts tāds var nebūt, jo ir sešas septiņas stiprās komandas, kas vienmēr domā, ka tiks medaļnieku vidū. Mēs viņiem esam pievienojušies, mēs tur varam tikt. Visiem vietas tur nav, bet, ja tu atdod visu, nožēlas tur nav - tas ir sagatavošanās posms, tās ir spēles, vislielākais ir prasmes noreaģēt pēc kļūdām, izdarīt korekcijas, turpināt darīt, ko vislabāk proti. Tad arī būs rezultāts, tas gan nevienam nav garantēts. Arī stiprākie krīt. Ir dažādi brīnumi notikuši, nupat skatījāmies, kā 1976. gadā Polija uzvarēja Padomju savienību ar 6:4. Viss ir iespējams, kaut arī objektīvi tas nebija iespējams, bet realitāte bieži vien ir citādāka, nekā tai vajadzētu būt.

Artūr, tu strādā ar vārtsargiem izlasē. Šogad nav Artūra Šilova, bet ir cits lielisks vārtsargs no Nacionālās hokeja līgas Elvis Merzļikins. Kāds bija darbs ar Artūru, kāds ir darbs ar Elvi? Ko esi pamainījis savā trenera pieejā?

Sākšu ar to, ka mums ir Elvis, mums ir lielisks vārtsargs Kristers Gudļevskis pēc lieliskas sezonas Vācijā, Ēriks Vītols, kurš ir jauns, daudzsološs, progresējošs vārtsargs. Viņi izveido tādu vārtsargu kolektīvu, ar ko ir interesanti strādāt. Mans darbs nav visus vārtsargus padarīt tādus, kāds ir Elvis, kāds ir Gudis, kāds ir Ēriks vai kāds es biju. Mans uzdevums ir šo vārtsargu trijotni padarīt kaujasspējīgu, kur katrs papildina cits citu. Runājot par Elvi personīgi, viņš ir NHL kalibra vārtsargs, ļoti augsta līmeņa vārtsargs, mēs saprotamies ļoti labi. Viņš ir tajā vidē, kur es ļoti ilgu laiku pavadīju, mums noslēpumu nav, mums ne par ko nav jāizliekas, nav jārunā aplinkus, varam runāt tieši - līdz ar to darbs ir ļoti vienkāršs.

Kāda ir Latvijas vārtsargu stratēģija čempionātam, vai zināt, ko liksiet vārtos pirmajā mačā pret Poliju?

Mums ir plāns, laika gaitā var būt korekcijas. Tāpat kā pērn, mums ir plāns čempionātā izmantot vairākus vārtsargus, turnīrs ir garš un sarežģīts. Pagājušajā gadā mums plāns izgāzās, jo situācija čempionāta gaitā kļuva tik komplicēta un mūsu pirmais vārtsargs bija tik labs, ka atkāpāmies no plāna, jo katru maču vajadzēja uzvarēt. Tas nostrādāja. Formula katram čempionātam nav vienāda. Tāpat kā laukumā, arī treneriem lēmumi ir jāpieņem ļoti ātri, jāmēģina pieņemt pareizie, tādēļ tik tālu uz priekšu mēs neskrienam.

Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātu Čehijā sāks sestdien, 11. maijā, plkst. 17.20 ar cīņu pret Polijas valstsvienību.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais