Rihards Kozlovskis: Mēs neesam atteikušies no mīnām uz robežas

© Ģirts Ozoliņš/MN

Par musinātājem Latgalē un diversantiem ar pārliecību; par gadiem ieilgušo robežbūvi un par to, vai ar sabiedrisko transportu Latvijā iebrauc diversanti un spiegi; par sadarbību ar Valsts drošības dienestu un pārraktajiem ceļiem – intervija ar iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski (JV) TV ciklā “Nra.lv sarunas”.

Nesen dzirdēju, ka Ludzā staigājot kaut kādi musinātāji un aģitē par Latgales autonomiju. Kāda īstenībā ir situācija Latgalē?

Domāju, ka tādi indivīdi diemžēl ir, un ne tikai Latgalē vien, bet pilnīgi noteikti šobrīd nav tāda situācija, ka vajadzētu būt pamatam nopietnām bažām, ka mēs netiekam galā ar to, ka mums šādas akcijas notiek.

Bet viņus notver?

Pilnīgi noteikti, mēs darām visu. Tie, kas bija “Z” burta ķēpātāji, vairāk nekā 30 šādi gadījumi bijuši, un Valsts drošības dienests sadarbībā ar Valsts policiju ir aizturējuši šīs personas. Tā ir realitāte, un, visticamāk, tas ir tāpēc, ka mēs dzīvojam hibrīdkara apstākļos, ideoloģiskās pārliecības dēļ šādu cilvēku uzskati ir absolūti pretēji Latvijas interesēm, bet, pilnīgi noteikti, šeit ir arī Krievijas puses aktivitātes, lai veicinātu šādas problēmas.

Tie ir huligāni vai cilvēki ar pārliecību?

Lielākajai daļai tās ir huligānisma izpausmes. Nesaku, ka viņi ir Latvijas patrioti, bet nav tā, ka viņi to darītu apzināti. Bet ir arī tādas personas, kuras tiek izmantotas, lai veiktu šādas akcijas, iespējams, par atsevišķu samaksu - kā īslaicīga, vienreizēja darba piedāvājums.

Tas pats Okupācijas muzeja gadījums par to liecina. Šīs trīs personas pilnīgi noteikti nebija organizatori, tie bija izpildītāji, jau ar zināmu kriminālu pagātni, un izskatās, ka šādā veidā arī tika piesaistīti, solot samaksu par šo akciju. Domāju, viņos nebija ideoloģiskās pārliecības nodarīt pāri Okupācijas muzejam un Latvijas tautai, bet viņiem tas zināmā mērā ir vienalga, jo bija samaksa.

Kāda bija šī samaksa? Tas ir zināms?

Es diemžēl nevarēšu pateikt, bet tas ir skaidrs, ka tas nebija tā, ka viņi gāja garām un izdomāja veikt tādu huligānisku darbību, tur bija gatavošanās, un gatavošanās tika vadīta no pasūtītāju viedokļa.

Policija viņus ļoti ātri notvēra. Sabiedrība, godīgi sakot, necerēja, ka tas notiks tik ātri.

Es ļoti cerēju, ka tas tā notiks, jo sitiens bija ļoti būtisks. Esam tikuši tālāk par izpildītājiem, un es ceru, ka arī īstie organizatori sēdēs aiz restēm.

Vai īstie organizatori atrodas Latvijā?

Daļa no viņiem - jā. Es vēl nevaru pateikt, kur tālāk iet šie posmi. Valsts drošības dienesta veiktās aktivitātes parāda, ka šīs personas tika aizturētas tieši par šādu darbību organizēšanu.

Kāda ir jūsu sadarbība ar Valsts drošības dienestu? Vai tā ir ikdienišķa sadarbība, vai tas notiek periodiski?

Šodienas apstākļos tā ir ikdienišķa. Un, ņemot vērā to, ka Krievijas Federācijas specdienesti ir saņēmuši uzdevumu organizēt provokācijas vai sabotāžas aktus, analītiskā darbība ir Valsts drošības dienesta kompetence.

Un skaidrs, ka tā ir ikdiena. Tā vairs nav, kā bija pirms kāda laika, kad tas nebija nepieciešams. Agrāk mums vairāk bija jākoncentrējas uz 16. martu un 9. maiju, tagad arī, protams, jebkurā gadījumā šajos datumos uzmanība pastiprinās.

Kas notiek ar robežas izbūvi? Manuprāt, robežbūve ir ieilgusi gadiem, jūsu priekšgājēji tur kaut ko darīja, kaut ko nedarīja. Kāda situācija ir šobrīd?

Baltkrievijas robeža faktiski jau par trim ceturtdaļām ir pabeigta, tur ir palikuši tikai purvāji. Žogs uz sauszemes zaļās robežas tika pabeigts pagājušajā gadā.

Joprojām strauji iet uz priekšu žoga izbūve uz Krievijas Federācijas robežas. Tur izbūvē ir iesaistījušies arī Nacionālie bruņotie spēki ar savu inženieru korpusu. Tas, ko patlaban bija uzdevusi valdība ar solījumu pabeigt, tur nav nobīdes. Skatoties kopumā uz Latvijas būvniecības situāciju ar ne visai spīdošu kapacitāti, es neko daudz nevaru kritizēt, viss notiek saskaņā ar plānu.

Mēs redzam arī, ka pavasarī atsākās Baltkrievijas hibrīdkara elementi - ar mērķi nelegāli šķērsot Latvijas robežu. Polija ikdienā iztur lielāko spiedienu. Vakar, piemēram, bija 269 personas apturētas tikai pa vienu dienu, kas ir ļoti nopietns skaits.

Tas ir no Baltkrievijas puses?

Baltkrievijas pusē tur ir Belovežas gārša, kur saistībā ar starptautiskajiem regulējumiem ir brīva zvēru kustība, un viņi to izmanto.

Pa zvēru takām?

Kaut kur laikam tā sanāk.

Mēs atteicāmies no mīnu izvietošanas. Kāds jums ir skatījums uz mīnām?

Ģirts Ozoliņš/MN

Tā vairāk bija diskusija, un es kā iekšlietu ministrs ar zināmu pieredzi uzskatīju, ka jāpaļaujas uz mūsu militāro ekspertu viedokli. Mēs neesam atteikušies no mīnām, mēs esam atteikušies no tādu mīnu izvietošanas, kas nav vadāmas.

Paredzēts, ka nepieciešamības gadījumā būs mīnu izvietošana, bet nebūs tādu mīnu, no kurām lielākā daļa valstu, arī Kanāda, ir atteikušās. Mīnas jebkurā gadījumā ir neatņemams elements gan tanku, gan kājnieku apturēšanai.

Vai tā ir patiesība, ka uz robežām tiek pārrakti ceļi? Tas notiek?

Faktiski jā. Šī ir ne tikai Latvijas, mēs to konceptuāli saucam plašāk - par Baltijas aizsardzības līniju. Skaidrs, ka tas ir tāds militāro speciālistu vērtējums par iespējamiem ienaidnieka un tehnikas pārvietošanās ceļiem.

Tādas aktivitātes ir paredzētas, bet tas, protams, tiek darīts saskaņojot, lai šodien neparalizētu civilo dzīvi. Tas nav tā, ka pārraks visus ceļus. Tas vairāk ir domāts kā detalizēts aizsardzības plāns, ko mēs nevaram publiski apspriest.

Varbūt šo robežu ar Krieviju un Baltkrieviju vispār vajadzētu slēgt? Principā visu robežu kā tādu, visus ceļus.

Neizslēdzu šādu varbūtību, it sevišķi tad, kad Krievija, kā atceraties, pateica, ka vienīgā vieta, kur Ukrainas pilsoņi varēs šķērsot Krievijas robežu, būs tieši Vientuļi Latvijā. Tad mēs arī šo punktu slēdzām.

Skatoties uz Somijas situāciju, kur Krievijas Federācijas dienesti izmanto migrantu stumšanu tieši uz robežkontroles punktiem, arī viņi ir slēguši robežu, bet ne pilnībā, jo paliek vilcienu tranzīts.

Ja mēs varētu panākt reģionu solidāru rīcību, proti, reģionu, kuriem ir robeža ar Krieviju un Baltkrieviju, tam būtu efekts. Bet ja mēs to izdarīsim vienpusēji, tad Šengenas zona paliks vaļā, un līdz ar to diemžēl tas nebūs pietiekami efektīvi.

Un kā tiek sargāta jūras robeža?

Jūras robežu sargā Jūras spēki, arī Valsts robežsardze. Ja mēs skatāmies no militārā apdraudējuma viedokļa, tā ir nosegta, jo tur, protams, ir arī mūsu sabiedrotie. Tagad mums arī Somija un Zviedrija ir pilntiesīgi NATO locekļi.

Ja mēs runājam par maršrutiem un ceļiem, kurus izmanto nelegālie šķērsotāji, es domāju, ka tas nav potenciāls drauds, jo tas ir ļoti sarežģīti, ļoti dārgi, un, ja ir iespējas aizlidot pa tiešo uz Krievijas pilsētām, piemēram, uz Sanktpēterburgu, ar tūrisma vīzu, un pēc tam vēl ja tevi pārved pāri robežai, tas ir nesalīdzināmi lētāk un arī risks ir krietni mazāks.

Ģirts Ozoliņš/MN

Es nesaprotu, kāpēc sabiedriskais transports joprojām kursē turp un atpakaļ uz Krieviju? Visi braukā ekskursijās. Kas tas ir? Kā to var pieļaut?

Šī tēma ir aktuāla. Ja mēs paskatāmies uz trešo valstu pilsoņiem, kas šķērso mūsu valsts ārējo robežu, es regulāri saņemu šādu statistiku, tiek izcelti tie paši Ukrainas pilsoņi un Baltkrievijas un Krievijas Federācijas pilsoņi. Ja mēs atmetam Ukrainas pilsoņus, kas ir saprotami, paliek Krievijas un Baltkrievijas pilsoņi.

Absolūtos skaitļos nedēļas griezumā, salīdzinot ar Lietuvu, mums ir septiņas reizes mazāk robežas šķērsošanas gadījumu, kad robežu šķērso trešo valstu - Krievijas un Baltkrievijas - pilsoņi. Attiecībā uz Krievijas Federācijas pilsoņiem mums ir diezgan ierobežojoši nosacījumi, mēs neizsniedzam tūrisma vīzas utt.

Paliek aktuāls jautājums, ka mūsu iedzīvotāji, ne tikai Krievijas pilsoņi, kas patlaban ir Latvijā, bet arī mūsu nepilsoņi un Latvijas pilsoņi izmanto šo iespēju pat ne ideoloģisku, bet gluži ekonomisku apsvērumu dēļ - viņi brauc uz šīm valstīm iepirkties.

Bet es piekrītu jums, tie ir riski, un Valsts drošības dienests vairākkārt uzsvēris aicinājumu atturēties. Bet skaidrs, ka nevar precīzi zināt, kas notiek ar šīm personām, kad tās pārbrauc pāri robežai. Pilnīgi noteikti viņi ir paaugstinātas intereses objekts, un es neizslēdzu, ka kādam no viņiem nākas ļoti nopietni saskarties ar Krievijas vai Baltkrievijas specdienestu uzspiesto vēlmju īstenošanu.

Var sanākt tā, ka ar sabiedrisko transportu no Krievijas vai Baltkrievijas iebrauc spiegi un diversanti. Tā var notikt?

Spiegi, nenoliedzami, eksistē. Bet tas nav lielākais drauds. Savukārt, runājot par diversantiem, tur rīcības algoritms ir. Ja slēdzam robežu, tad slēdzam visā reģionā, jo, ja notiek nekontrolēta pārvietošanās pa Šengenas zonu, ja robežu šķērso, piemēram, Igaunijā, tas ir reāls drauds mums, un mēs nevaram to ietekmēt.

Ja mēs runājam par robežas šķērsošanu, tā ir mūsu dienestu iespēja arī veikt kontroli, padziļinātu pārbaudi. Manā rīcībā ir aicinājums atturēties no riska viedokļa. Es gan nevaru fiziski aizbraukt, esmu Krievijas sarakstos, bet, ja man būtu šāda iespēja, man šodienas apstākļos pat prātā nenāktu braukt uz Krieviju.

Ja mēs runājam par pasažieru pārvadājumiem ar autobusu, tas ir licenču jautājums. Šādiem starptautiskiem pārvadājumiem jebkurā gadījumā tiek izsniegtas licences.

Kas izsniedz šīs licences?

Satiksmes ministrija, konkrēta tās pārraudzībā esoša struktūra. Mēs varētu skatīties apjomus, lai tas neiet plašumā. Tādā veidā kaut kā regulēt pasažieru plūsmu. Ir dažādas iespējas. Piemēram, aizliegt transporta kustību, atļaut pārvietošanos kājām.

Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, vai Valsts policijas darbinieki ir mūsu valstij lojāli un kā ir ar lojalitāti Saeimas deputātu rindās; ko darām vai nedarām ar bumu patvertnēm un kā ar to iekārtošanu klājas kaimiņiem; kā sokas ar noziedzības apkarošanu, kādēļ pie mums būvniecība ir krietni dārgāka nekā Somijā; kāds klimats valda koalīcijā un vai pietiekami palīdzam Ukrainai.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais