Pāraudzināt nozīmē panākt, lai nepilngadīgais nenonāk cietumā un pāragri nenomirst

© Ieva Zemīte

Kāpēc Jūrmalas dome atteicās no Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra piedāvājuma risināt situāciju ar nepilngadīgo noziedznieku? Kur likt potenciālos pāraudzināšanas iestāžu “klientus”, kuri vēl ir zīdaiņu ratiņos? Vai sabiedrībai lētāk ir maksāt par mazgadīgā uzturēšanu cietumā vai tomēr veidot labošanas pakalpojumu? Par to visu "Neatkarīgās" sarunā ar Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītāju Nilu Saksu Konstantinovu.

Pēc skaļās slepkavības, kas notika Slokā, kļuva skaidrs, ka sabiedrībai nav risinājumu šai situācijai. Pusaudzis joprojām dzīvo “Sprīdītī”, bet Jūrmalas atbildīgās iestādes plāta rokas. Jūs bijāt iesaistījies, lai sniegtu risinājumu šajā situācijā, kādi ir rezultāti?

Problēma ir tāda, ka mums nav tādu pakalpojumu, kas tādiem bērniem būtu piemērojami. Gan viņš, gan tāda profila bērni nevar atrasties kopā ar citiem bērniem, vidē, kur nav nekādu ierobežojumu. Vairākus gadus tiek mēģināts izveidot "Terapeitisko māju" šī profila bērniem. Realitāte ir tāda, ka nav tādas vietas, kas būtu adekvāta. Mums bija sarunas ar Jūrmalas domi, ka būtu jāveido kāda atbilstoša iestāde. Jāņem vērā, ka Jūrmalā atrodas bērnunams un šis bērnu profils ir pietiekami sarežģīts. Kādā brīdī dome izrādīja interesi, piekrita, ka kaut kas ir jādara. Viņi piekrita mūsu piedāvājumam un bija gatavi pārņemt vienu uz pierādījumiem balstītu Amerikas programmu. Programma ir ieviesta arī citās Eiropas valstīs un domāta tieši tāda tipa bērniem. No sākuma Jūrmalas dome izrādīja interesi, bet, uzzinot programmas izmaksas, pateica, ka šāds modelis viņiem neder. Izmaksas īstenībā nebija lielas. Šobrīd Probācijas dienests ir izsludinājis konkursu, par psihologa-psihiatra pakalpojuma sniegšanu bērniem par 153 tūkstošiem eiro gadā uz 30 bērniem. Mūsu piedāvātā programma ar visu licenci, jaunu terapeitu apmācību ASV speciālistu vadībā un centra izveidi maksāja 150 tūkstošus gadā uz 50 bērniem, no kā divas trešdaļas ir pašas licences izmaksas amerikāņiem. Tas būtu relatīvi lētāk par to, ko valsts jau dara. Līdz ar to viss apstājās, viņus nekas neinteresē.

Bet viņš ar savu klātbūtni apdraud citus bērnus. Vai pareizi ir atstāt šo jaunieti kopā ar citiem nepilngadīgajiem?

Droši vien apdraud, ja ir kādu nogalinājis. Tāpēc pieaugušo uzdevums būtu ielikt viņu tādā vidē, kura būtu atbilstoša situācijai. Turēt viņu bērnunamā bez speciāla aprīkojuma un citiem drošības līdzekļiem nav adekvāti. Tas nav adekvāti pret lielāko vairumu bērnu, kas tur atrodas. Probācijas dienests šobrīd “iepērk” psihologa pakalpojumu tieši šim bērnunamam. Tam nav nekādas jēgas, jo darbs ar šāda profila puišiem ir ļoti specifisks. Ir jābūt cilvēkam, kurš strādā tieši ar šo profilu. Mums Latvijā ir labi ja daži tādi speciālistu. Nav tā, ka var strādāt ar bērniem skolā un nākamo izvēlēties darbu ar nepilngadīgu slepkavu. Problēma ir sistēmā, kura nesagatavo šāda profila speciālistus. Piemēram, tas iepirkums - meklē psihologu, kurš nodrošinās šo pakalpojumu. Bet no kurienes atnāks tas psihologs ar šāda veida prasmēm? Tādus psihologus var tikai sagatavot. Tā bija daļa no piedāvājuma, kuru izteicām Jūrmalas domei. Nevis uzreiz sniegt pakalpojumu, bet sagatavot speciālistus, kuri šādus pakalpojumus var nodrošināt, lai strādātu ar tāda profila bērniem. Kā piemēru var minēt Naukšēnus. Problēmas sākās ar to, ka viņi meklēja speciālistus, kuri nāktu strādāt uz Naukšēniem. Nu nevar iznākt no augstskolas un būt sagatavots tādam specifiskam darbam. Viss beidzās ar to, ka šie speciālisti visādu iemeslu dēļ ļoti ātri pārstāja tur strādāt.

Cik cilvēku Latvijā strādā ar šādu kontingentu?

Relatīvi maz. Arī pats kontingents ir neliels. Cēsīs tie ir padsmit bērni. Līdz ar to arī neliels speciālistu skaits. Bet nav jau arī tā, ka katram bērnam ir vajadzīgs viens speciālists, kurš atrisinās problēmu. Bērnam ir vajadzīga atbilstoša vide, kurā dzīvot. Ja vide nav adekvāta un speciālists atbrauc reizi nedēļā, tam nav lielas nozīmes. Adekvāta vide šajā gadījumā ir atbilstošs drošības līmenis. Riski ir dažādi, un katrā gadījumā ir dažādi drošības līmeņi. Līdz ar to videi, kurā viņš atrodas, jābūt piemērotai.

Vai ir reāli pāraudzināt šādus bērnus?

Viss atkarīgs no vēlamā rezultāta. Parasti tas nav centiens pāraudzināt, bet panākt, lai viņš nenonāk cietumā un pāragri nenomirst. Ja skatās no šī viedokļa, rezultāti ir diezgan labi. Tie ir izejas rādītāji. Vai viņš pāraudzināsies un kļūs par motivētu skolnieku? Noteikti nē. Bet var panākt, lai viņš nepārdozē narkotikas un nenonāk cietumā. Tas ir arī jautājums par politisko uzstādījumu. Protams, tas maksā naudu, bet sabiedrībai tas ir lētāk. Nonākot cietumā, sabiedrībai viņš izmaksās daudz dārgāk.

Ir arī kādi labie piemēri?

Labie piemēri ir no ārvalstīm. Latvijā tas nav pētīts. No tiem cilvēkiem, kuri bijuši Naukšēnos un Cēsīs, zinām vienu vai divus, kuri strādā. Kopumā tādu pētījumu nav. Varbūt tāpēc Latvijā būtu jāievieš aprobēta sistēma, programma ar mērījumu datiem. Pretējā gadījumā sanāk visu mest bezdibenī. Pirkt visu laiku pakalpojumus bez jebkādas sistēmas, bez pētījumiem un mērījumiem. Neviens nezina, kā nauda tiek tērēta. Vai tas palīdz, nepalīdz? Varbūt vispār pasliktina visu situāciju.

Pastāv uzskats, ka "Terapeitiskā māja" nav risinājums, un arī pasaules piemērs rāda, ka nevar pāraudzināt...

Nav nekāda pamata domāt, ka tas būtu neefektīvi. Un mēs esam vienīgā valsts Eiropā, kurā nav šādas iestādes. Būtu muļķīgi iedomāties, ka visi pārējie citās valstīs būtu ko palaiduši garām.

Mentālā veselība - kā to var attiecināt uz jauniešiem, kuri stājušies uz noziedzības ceļa? Kā viņus var motivēt laboties?

Pirms runāt par mentālo veselību, jārunā par sociālajiem apstākļiem. Bērni, kuri ir nonākuši uz šī ceļa, absolūtā vairākumā nāk no bērnunamiem un no nabadzīgām ģimenēm. Parasti daļa aiziet uz Cēsu koloniju vai cietumu, kur nonāk vismaz 90% cilvēku, kuri nāk no sociālā riska grupas. Saistībā ar šo, protams, tam ir saikne ar mentālo veselību. Aptuveni 50-60% no nepilngadīgajiem un 80% pilngadīgo, kuri nonākuši ieslodzījuma vietās, ir bijuši mācību traucējumi. Grūtības lasīt tekstu utt. Zināmas citas lietas, kas korelē ar noziedzību - lielāka impulsivitāte, kā rezultātā izdarīts noziegums.

Vai jūs personīgi uzņemtos strādāt ar jauniešiem, kuri izdarījuši noziegumu?

Ja tas, ko saprotam ar strādāšanu, būtu - jaunietis atnāk pie manis vai es aizbraucu pie viņa uz stundu nedēļā, kā tas parasti notiek, tad pilnīgi noteikti nē. Pirmkārt, tas nav efektīvi, otrkārt, tam var būt sliktas sekas, treškārt, tā ir laika un naudas tērēšana. Ja valsts līmenī beidzot sāktu izskatīt šo jauniešu problēmu, atzītu, ka mums ir šī problēma, ir šie jaunieši ar augsta riska pakāpi un sabiedrībā nav ko viņiem piedāvāt, sāktu domāt, ko mēs varam izveidot un piedāvāt, dot atbilstošu finansējumu - tad jā. Mums tādas vietas Latvijā nav, programmas nav, speciālistu nav. To visu var izdarīt. Piemēri nav tālu jāmeklē. Augsta riska pusaudžiem Igaunijā ir gan šī “Terapeitiskā māja”, gan citi pakalpojumi. Visu var izdarīt. Tas simtprocentīgi neatrisina visas problēmas, bet viss ir paveicams. Es lielā mērā to visu arī gribēju darīt ar “Terapeitiskās mājas” projektu.

Cik ilgam laikam jāpaiet, lai "Terapeitiskajā mājā" varētu ievietot bērnus, kad tā varētu sākt darboties?

Ilgāku laiku aizņemtu celšana. Lai jebkurš pakalpojums varētu sākt darboties, jāpaiet diviem gadiem, kamēr nostabilizējas - aptuveni 10 gadi. Bet ir jau lietas līdz tam. Tas ir atgriežoties pie Jūrmalas projekta, kuru mēs piedāvājām. Piedāvājumā ietilpa solis pirms šādas mājas - sabiedrībā balstīta intervence, tā ir komanda, kas strādā, kamēr pusaudzis dzīvo mājās vai bērnunamā. Tas maksā daudz lētāk un ilgst nevis gadu, bet sešus mēnešus.

Bet nevar taču šiem pusaudžiem pateikt - neaudziet lielāki, pagaidiet, kamēr uzcels "Terapeitisko māju", tad mēs jums palīdzēsim...

Protams, nevar. Bet, no otras puses, šim puisim ir 14 gadi. Labi, viņam nekāda "Terapeitiskā māja" nebūs un dzīve Jūrmalā arī nebūs. Es negribu būt skeptisks, bet visticamāk statistiski šī trajektorija sliecas uz cietumu vai psihiatrisko slimnīcu. Tie ir likumsakarīgi iznākumi. Bet šobrīd mums ir ģimenes, kurās bērniem ir gads, divi, trīs vai pieci gadi, kuri potenciāli nokļūs šajā situācijā. Nav tā, ka šībrīža paaudzi "aizslaucīsim", apcietināsim un pēkšņi šīs problēma vairs nebūs. Nē. Un aug arī nākamā paaudze. Nevienā pasaules valstī no tā nav izdevies izvairīties, un paliek jautājums, kad šīs problēmas sāks risināt Latvijā.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais