Vai turbāns kļūs par mūsu mediķu darba apģērbu?

© Personiskā arhīva foto

Aprīlī Veselības inspekcijas Juridiskā departamenta vadītāja Laura Šāberte aizstāvēja promocijas darbu “Pacienta un ārsta tiesības paust savu reliģisko pārliecību ārstniecībā”, ko par neparastu varēja uzskatīt kaut vai tādēļ, ka nekas tāds Latvijā pirms tam nebija pētīts. Šis darbs nu sniedz izpratni par reliģijas nozīmi ārstniecībā, kā arī skaidru norādi, ka ir nepieciešamība pēc sabalansēta tiesiskā regulējuma starp šīm divām jomām. “Neatkarīgās” saruna ar Lauru Šāberti.

Kāpēc izvēlējāties šādu tēmu savam promocijas darbam?

Tāpēc, ka strādāju Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā un kā juriste saskāros ar tiesiska rakstura konfliktsituācijām, kas skāra reliģiskās pārliecības paušanu ārstniecībā, un sapratu, ka ir ko pētīt. Bet viss sākās ar to, ka Stradiņa slimnīcā bija konflikts, kad pie pacienta formālu atrunu dēļ neielaida garīdznieku. Man vajadzēja skaidrot, kāda kārtība ir Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā un kā būtu risināma šāda tiesiska rakstura konfliktsituācija.

Pacients atradās intensīvās terapijas nodaļā, un viņa tuvinieki bija sarunājuši, ka atnāks garīdznieks, lai pirms nāves sniegtu svēto sakramentu.

Viss bija norunāts ar ārstējošo ārstu, bet dežūrā nomainījās ārsti. Atnāca garīdznieks, taču tika ārsta izraidīts. Garīdzniekam reliģisko rituālu nācās veikt ārā pie loga…

Boriss Koļesņikovs

Tas taču ir necilvēcīgi.

Cik zinu, šāds gadījums Latvijā bija vienīgais. Vēl bija cita rakstura gadījums. Eiropas Savienības Tiesa 2020. gada 29. oktobrī pasludināja spriedumu lietā A. pret Veselības ministriju. Lieta tika rosināta Eiropas tiesā, un tā līdz šim ir bijusi vienīgā lieta, kur bija iesaistīta Latvija: runa bija par atteikšanos no asins pārliešanas bērnam. Lieta bija saistīta ar atteikumu piešķirt iepriekšēju atļauju pārrobežu veselības aprūpes izdevumu atmaksāšanai, un tas bija apstākļos, kad Latvijā bija pieejama efektīva stacionārā ārstēšana, taču izmantotā ārstēšanas metode neatbilda pacienta reliģiskajai pārliecībai. Valstij tika lūgts finansējums operāciju bērnam mākslīgās asinsrites apstākļos saņemt pārrobežu veselības aprūpes ietvaros Polijā, jo Latvijā bija pieejama šāda operācija, tikai bez mākslīgās asinsrites iespējām.

Lietā tika risināts jautājums par to, vai nacionālās iestādes un tiesas pietiekami lielu uzmanību bija pievērsušas tam, lai novērtētu, vai, pastāvot konkrētam pārrobežu veselības aprūpes sistēmas finansēšanas modelim, netiek pārkāpts diskriminācijas aizliegums pacienta reliģiskās pārliecības dēļ.

Bija iespēja saņemt pārrobežu pakalpojumu, no valsts tika prasīts finansējums, bet valsts tajā laikā nebija spējīga mākslīgās asinsrites apstākļos nodrošināt operāciju - bija iespējama tikai parastā operācija. Tai vecāki nepiekrita, viņi bija gatavi braukt uz Poliju, bet arī tur tika atteikts, argumentējot ar to, ka nav jāpielāgojas katra pacienta reliģiskajai pārliecībai. Bērnam tiesvedības laikā operācija tika veikta Polijā par personīgajiem līdzekļiem.

Nacionālajā līmenī pēc Eiropas Savienības Tiesas pasludinātā sprieduma šī lieta beidzās ar mierizlīgumu starp visām iesaistītajām pusēm.

Personiskā arhīva foto

Bet ir taču jābūt kaut kādai robežai. Ja pacients ir iesaistījies kādā reliģiskā sektā un atsakās sev vai savam bērnam pārliet asinis, viņš vai bērns var nomirt. Cik pieļaujami šādi reliģiskie “paņēmieni”?

Es pētīju gadījumus, kas skar pilngadīgus, lemtspējīgus pacientus - tādus, ar kuriem iespējams šo jautājumu pārrunāt. Es izskaidroju, ka ir jābūt dialogam starp ārstu un pacientu un ir jābūt noformētai piekrišanai. Gadījumā, kad pacients atsakās no ārstniecības, visbūtiskākais ir izskaidrot pacientam viņa pieņemtā lēmuma sekas un pārliecināties, ka pacients šo informāciju ir sapratis, kā arī pārliecināties, ka pacienta informācijas uztvere nav traucēta, ko, piemēram, var ietekmēt veselības stāvoklis, medikamenti un citi faktori. Pacienta lēmumam ir jābūt pieņemtam bez citu personu vai institūciju ietekmes.

Jāizskaidro pacientam, ka es saprotu viņa reliģisko pārliecību, saprotu, ka viņš atsakās no palīdzības, bet sekas ir tādas, ka viņš var arī nomirt. Mēs viņam aizsūtām informētās piekrišanas veidlapu, pacients parakstās informētās piekrišanas veidlapā un apliecina, ka viņš ir sapratis un apzinās sekas, ārsts noformē, ka tas ir izskaidrots.

Šādā situācijā mēs nedrīkstam iejaukties pacienta gribā. Īpaši, ja jautājums skar tiesību uz reliģijas brīvību iekšējo izpausmi. Proti, tiesībām uz reliģijas brīvību ir divas dimensijas: 1) iekšējā, kas ir absolūtas tiesības un nedrīkst tikt ierobežotas; ikviena persona var brīvi izvēlēties pieņemt vai nepieņemt reliģisko pārliecību jeb izvēlēties ticēt vai neticēt; 2) reliģiskās pārliecības paušana, kas ir aktīva darbība, kas var ietekmēt citus.

Tā ir reliģiskā apģērba un simbolu nēsāšana, lūgšanas, kā arī dzīvesveida, kas pamatojams reliģijā, ievērošana. Uz reliģisko pārliecību balstītu atteikšanās tiesību īstenošanai ārstniecībā arī ir potenciāla ietekme uz sabiedrības interešu aizsardzību. Līdz ar to tā arī ir reliģiskās pārliecības paušana. Tiesības uz reliģiskās pārliecības paušanu var ierobežot tiesību aktos noteiktā kārtībā. Piemēram, ja tiks identificēts apdraudējums.

Lietuvā bija tiesas lieta par to, ka viena paciente, iestājusies Ošo reliģiskajā kustībā, ar psihozi nonāca psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Ārstniecības laikā ārstniecības personas mēģināja mainīt pacientes uzskatus, nicinot tos un mudinot viņu pieņemt kritisku attieksmi pret meditāciju un Ošo kustību. Paciente uzvarēja lietu Eiropas

Cilvēktiesību tiesā. ECT atzina, ka nedrīkst iejaukties pacienta iekšējās ticības aspektos.

Šajā jautājumā ir izteikusies arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Ja pacients visu ir sapratis, ja viņam ir sniegta visa informācija, tad iejaukšanās pret viņa gribu nav pieļaujama. Medicīniskajos dokumentos tas viss jānorāda ļoti stingri. Protams, vispirms pacientam jāmēģina piedāvāt alternatīvu - izmantot kādu citu terapiju. Ne visos gadījumos tas būs iespējams. Varbūt piedāvāt kādus citus medikamentus, ja pacientam ir kategoriska nostāja pret kādu konkrētu medikamenta sastāvdaļu. Ļaut pacientam nomirt pēc viņa gribas varētu būt galējais līdzeklis, ievērojot mūsdienu straujo medicīnas attīstību un alternatīvas ārstniecības iespējas.

Galējais “līdzeklis” ir nomiršana?

Šobrīd nacionālajā līmenī nekur nav noteikti skaidri algoritmi, kā būtu jārīkojas un kā jākomunicē ar šādiem pacientiem. Tāpat nav skaidrs, kā jārīkojas, ja pacients atnāk reliģiskā apģērbā. Nav arī reglamentēts, kā rīkoties. Vai steidzami novirzīt pacientu pie cita ārsta, ja, piemēram, ārsts atsakās pārtraukt pacientes grūtniecību savas reliģiskās pārliecības dēļ? Šos jautājumus risināju savā promocijas darbā, piedāvājot priekšlikumus tiesiskā regulējuma grozījumiem.

Konfliktsituācijas var apspriest, jo pacients vēlas saņemt kvalitatīvu ārstēšanu, bet pielāgotu viņa reliģiskajai pārliecībai. Ja valsts to nav juridiski noregulējusi, tad var rasties problēmas.

Personiskā arhīva foto

Vai ir jelkāds likums, kas aplūko šādas situācijas?

Kopumā šāds regulējums Latvijā ir visai vājš. Ir Pacienta tiesību likums, Ārstniecības likums un Reliģisko organizāciju likums. Ir vēl noteikumi par kapelānu dienesta darbību. Bet vadlīnijas, ko mums sniedz Eiropas Padome, kura dalībvalstīm liek domāt par šo tēmu, nav pienācīgi izpildītas.

Ko nozīmē “reliģiskais apģērbs”? Tas attiecas uz ārstu vai pacientu?

Gan viens, gan otrs. Ja runājam par ārstniecības personām, tās var nēsāt reliģiskos simbolus, piemēram, krustiņu. Reliģiskais apģērbs - galvas lakati, arī turbāns. Tie, kuri brauc uz Latviju studēt, nereti nēsā turbānus. Citās ES valstīs šis jautājums ir ļoti aktuāls, ir daudz tiesas spriedumu - par to, kā slimnīcai reaģēt uz reliģisko apģērbu, jo - no vienas puses - vajag ievērot neitralitātes politiku, bet no otras - tas viss var saskarties ar diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu.

Latvijā šāda regulējuma nav. Ja ikdienā arī varētu ļaut nēsāt turbānu, tad operāciju zālē, ievērojot epidemioloģisko drošību, turbāns nebūtu pieļaujams. Bet tad ārstniecības iestādei iekšējos normatīvajos aktos jānorāda, kur konkrētais ārsts var pārģērbties un kā nodrošināt reliģisko konfidencialitāti. Vienkārši pateikt “tu nedrīksti” - tas nebūtu pieļaujams no cilvēktiesību viedokļa.

Man šķiet, ka slimnīcas personālam vajadzētu ievērot neitralitāti šādos gadījumos, nevis atļaut nēsāt turbānus un lakatus. Tāpat absurda šķiet pacienta spītīgā turēšanās pie neārstēšanās - lai beigu beigās nomirtu.

Absolūtu neitralitāti ievērot būs grūti, jo daudzās reliģijās ir uzskats, ka cilvēkam ir tiesības atteikties no kādas medicīniskas manipulācijas. Bet pacients var no tās atteikties ne tikai reliģisku iemeslu dēļ: viņš var atteikties arī baiļu dēļ. Un tas ir jārespektē.

Vai ir nepieciešams īpašs likums par visu to, ko stāstījāt?

Savā promocijas darbā piedāvāju papildināt jau esošos normatīvos aktus, īpaši jautājumos, kas jau šobrīd skar Pacientu tiesību likumu. Piemēram, tiesības uz garīgo aprūpi, ko nodrošina kapelānu dienests. Šobrīd situācija ir tāda, ka Pacientu tiesību likumā šī norma ir, bet lielākajā daļā slimnīcu tā netiek īstenota. Iemesli ir dažādi: neesošais finansējums un visai nelielās iespējas, lai Latvijā kļūtu par kapelānu. Tas savā ziņā var būt pacientu tiesību aizskārums, jo Pacientu tiesību likums paredz, ka pacientam un viņa tuviniekiem ir tiesības saņemt kapelāna atbalstu. Pacients ārstniecības iestādē var pajautāt: kāpēc nenodrošinājāt man tiesības uz kapelānu? Ir arī neizpratne par to, kas kapelānam īsti jādara.

Kam ir jānodrošina tiesības uz kapelānu?

Pacienta tiesību likums nosaka: pacientiem un viņu tuviniekiem ir tiesības saņemt garīgo aprūpi, pacientam ir tiesības uz garīgo aprūpi, ko sniedz ārstniecības iestādes kapelāns. Un katrā slimnīcā vajadzētu būt kapelānam. Tikai četrās no desmit slimnīcām ir tādi kapelāni, kādiem viņiem tiešām vajadzētu būt. Viņiem ir jābūt speciālajiem veselības aprūpes kapelāniem, kuri ir speciāli tendēti uz darbu ar pacientiem.

Pētot situāciju, biju pārsteigta par to, ka ir jāiegūst nopietna izglītība, kas iegūstama ilgu gadu garumā, lai varētu kļūt par šādu kapelānu. Un tā ir viena no problēmām, kāpēc šo kapelānu tik ļoti pietrūkst. Ir vajadzīgs maģistra grāds teoloģijā, šai personai ir jābūt Baznīcas izvirzītai. Ir tāda Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociācija, ar kuras palīdzību kapelānam ir jāapgūst profesionālā pieredze, un tikai tad viņš var sākt praktizēt slimnīcā.

Vai ārzemēs notiek jūsu pieminēto jautājumu pētniecība?

Jā, daudz dziļāk nekā pie mums. Tāpēc arī izvēlējos šādu promocijas darba tēmu. Ņemot vērā migrācijas tendences, kādas šobrīd eksistē, ņemot vērā arī ECT praksi, mums vērīgi jāskatās nākotnē. Latvija nedrīkst vilkties iepakaļ šiem procesiem, mums vismaz zinātniskajā aspektā jābūt līdzās.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais