Kāds magnēts prezidentu Rinkēviču velk uz reģioniem?

© Dmitrijs Suļžics/MN

“Mani interesē viss,” teic Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, stāstīdams par savām reģionālajām vizītēm. Viņš – kā neviens no iepriekšējiem prezidentiem – ar apskaužamu regularitāti apmeklē reģionu pilsētas. Ekspresintervijā “Neatkarīgajai” Edgars Rinkēvičs sniedz ieskatu šajās vizītēs.

Vai tā ir jūsu paša iniciatīva - doties reģionālajās vizītēs?

Jā, tā ir mana iniciatīva. Vidēji tās ir divas reizes mēnesī, ir bijuši mēneši, kad notikušas trīs vizītes, kaut kādu apstākļu dēļ decembrī un janvārī bija pa vienai vīzītei. Pirmā vizīte bija Krāslavā. Cenšos līdzsvarot visus reģionus.

Kas tieši jūs interesē šajās vizītēs?

Viss. Programma parasti ir ļoti daudzveidīga. Vizītes organizatori cenšas nelikt visu pēc viena šablona, parasti apmeklēju arī kādu skolu, tehnikumu. Ja pilsēta ir lielāka, tad apmeklēju arī augstskolu. Tā tas notika Jelgavā un Daugavpilī. Ja iespējams, tiekos ar jauniešiem - ar skolas pašpārvaldi, jauniešu domi. Tā notika, piemēram, Gulbenē. Tiekos ar pašvaldību deputātiem, vietējiem uzņēmējiem.

Un tad ir variācijas. Sociālās aprūpes centrs, slimnīca, ugunsdzēsēju depo, policijas iecirknis. Vēlos iegūt maksimāli plašu ieskatu novada dzīvē.

Kas jūs ir pārsteidzis šajās vizītēs?

Vienmēr patīkami pārsteidz tas, ka mūsu iedomātais kritiskais skatījums uz dzīvi pārvēršas pozitīvākā skatījumā. Vairums Latvijas pilsētu ir sakoptas, daudzviet tiek ražota produkcija, kas ir pieprasīta pasaulē. Piemēram, tikko Ventspilī… Mans lielais pārsteigums bija spēļu konsoles. Tā šobrīd ir ļoti pieprasīta, moderna lieta, un 70% no šā ražojuma aiziet uz Ameriku.

Katrā Latvijas pilsētā ir kaut kas tāds, par ko Rīgā nezina, bet tad, kad uzzina - acis ieplešas jo plaši. Tā ir viena lieta.

Otrā lieta: ir augsta motivācija veikt inovācijas, strādāt, ražot, taču bēdīgākais ir tas, ka ir pārāk liela birokrātija, kā arī tas, ka lauki iztukšojas. Kaut gan vide daudzviet ir ļoti sakārtota… Novados man saka: mums trūkst darbaroku, bet tajā pašā laikā - ir bezdarbs. Tas ir paradoksāli. Taču skaidrs, ka bezdarbniekiem nav īstas intereses strādāt, jo ir pabalsti un šo sistēmu var labi izmantot.

Te gan daudzas lietas ir ne tikai valdības, bet pašvaldību pašu atbildībā. Daudzi uzņēmēji saka: mēģinām visu maksimāli modernizēt un automatizēt. Bet pilnībā pāriet uz robotiem nav iespējams, tādēļ darba roku jautājums ir aktuāls.

Vai jūs reāli varat ietekmēt situāciju reģionos?

Cenšos uzklausīt, arī tas ir nozīmīgi. Cilvēkiem ir svarīgi izstāstīt problēmas, lai gan godīgi brīdinu, ka Saeimas, valdības un pašvaldības darbus nevaru paveikt, nesolu. Runāju ar uzņēmējiem un pašvaldību deputātiem, esmu centies aktualizēt dažādus procesus ar ministriem, valdību. Tā, piemēram, runāju par skolu tīkla optimizāciju. Jāņem vērā tas, ka Latvijas demogrāfiskā situācija ir… sarežģīta. Cilvēku paliek arvien mazāk.

Ir arī teritoriālas problēmas. Atceros, ka man stāstīja, ka paredzēts slēgt skolu, kādas gan problēmas vest bērnus 10 kilometrus tālāk. Bet pa vidu, piedodiet, ir Daugava, un tuvākie tilti kādu 50 kilometru attālumā.

Starp problēmas aktualizāciju un tās atrisināšanu paiet mēneši. Tā, piemēram, civilās aizsardzības problemātika. Tas nav risināms tikai reģionu līmenī, ir jārunā ar attiecīgajām ministrijām. Tā ir sadarbība, kuras patlaban pietrūkst.

Jūs regulāri dodaties reģionālajās vizītēs, savukārt citi varas atzari kaut kā neiespringst uz tādiem iepazīšanas un izziņas braucieniem.

Un tomēr… Lēmumi tiek pārskatīti un precizēti pēc tādām vizītēm. Tas pats skolu jautājums: dialogs starp ministriju un skolām kļuvis konstruktīvāks. Bet tas, ko esmu pamanījis: dažkārt ir grūti definēt, ko nozīmē varas saruna ar iedzīvotājiem, jo arī cilvēku viedokļi nereti ir diametrāli pretēji.

Tas sakāms arī par vēja parkiem. Daudzviet cilvēki iebilst pret šiem parkiem, bet daudzi arī uzskata, ka tā nav sliktākā ideja (sevišķi, ja gūst labumu). Cik zinu, valdība skatīs maksājumu programmu pašvaldībām un iedzīvotāju kopienām, kam būs vēja parki. Tas ir solis dialoga virzienā. Tikko biju Ventspils novadā, man bija saruna ar deputātiem, mani Jūrkalnē sagaidīja jaukas (nevis nešpetnas) suitu sievas, un tur bija stingrs viedoklis. Tur teica, ka vara neklausās, aicināšu ministrus runāt un meklēt risinājumu.

Vēl aktuāla problēma ir pasta nodaļas laukos. Rodas iespaids, ka viens otrs šo problēmu risina ar ekseļa tabulu palīdzību, aizmirstot sociālo komponenti. Bet taisnība vienmēr ir pa vidu.

Pirms jūsu vizītes Ventspilī steigšus tika krāsoti soliņi. Iespējams, tie vēl nebija nožuvuši, kad ieradāties šajā ostas pilsētā. Riskējāt apsēsties uz kāda no šiem soliņiem?

Nē, nebija laika, bet palūdzu parādīt padomju laika bumbu patvertni. Bija interesanti.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais