Kriminologs Vilks: skenējot smadzenes, var noteikt, kurš kļūs vardarbīgs

© Gints Ivuškāns/F64

Par pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti, jaunajām tehnoloģijām noziedzības apkarošanā, smadzeņu skenēšanu un citām aktualitātēm intervijas turpinājums ar Saeimas deputātu (ZZS), juridisko zinātņu doktoru, Rīgas Stradiņa universitātes profesoru Andreju Vilku.

Intervijas sākums šeit.

Saeimas Krimināltiesību un sodu politikas apakškomisijas sēdē 4. jūnijā vairākuma atbalstu nesaņēma deputāta Andreja Judina (JV) priekšlikums paredzēt kriminālatbildību par aizliegtu vienošanos publiskā iepirkumā. Jūs balsojumā atturējāties. Kāpēc?

Judina kungs iesniedza priekšlikumus grozījumiem Krimināllikuma 211.1. pantā, lai tie tiktu akceptēti Saeimas apakškomisijā. Taču problēma saistībā ar šo priekšlikumu ir šāda: Krimināllikumā ir 211. pants, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, un jaunais pants pēc būtības pilnībā atbilst tam, ko iesniedza A. Judins. Kāpēc ir nepieciešams papildu regulējums par aizliegtu vienošanos, ja negodīgā prakse jau ir kriminalizēta? Tas nav skaidrs.

Ja būtu bijusi anotācija, kāpēc tas notiek, kādi ir īpaši specifiski jaunā panta nosacījumi, kamdēļ nepieciešams nodarījumu kriminalizēt, papildus vēl kādi kritēriji, kas nosaka šo nodarījumu kriminalizāciju, tad anotācijā tas būtu minēts un varētu par to spriest. Taču anotācijas nebija, un ne vienmēr deputātu priekšlikumos tās ir pievienotas.

Jāpiebilst, ka pret jaunām izmaiņām regulējumā iebilda Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītājs Kaspars Gorkšs un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvis Krišs Zvirbulis. Viņi minēja apstākli, ka šie grozījumi Krimināllikumā nav akceptēti konsultatīvajā padomē. Es nebalsoju pret, bet atturējos, jo uzskatu, ka nepieciešama paskaidrojoša anotācija un apspriešanās ar sociālajiem partneriem. Būtu vēlams arī saskaņojums ar Ministru kabinetu.

No gada sākuma līdz 2024. gada 24. jūlijam Latvijā ir 60 bojāgājušie ceļu satiksmes negadījumos. Kā šo skaitli samazināt?

Te ir nepieciešams darbs vairākos virzienos. Pirmkārt, jautājums ir par autovadītājiem - viņu kvalifikāciju, profesionalitāti, spēju izvērtēt situācijas, kas rodas, vadot automašīnu. Es pieļauju, ka varētu būt stingrāki nosacījumi vadītājiem, kārtojot automašīnas vadīšanas tiesības, pārbaudot teorētiskās zināšanas, praktiskās iemaņas un veicot veselības pārbaudi.

Vēl varētu būt stingrāka autovadītāju atbildība, ja pārkāpumi tiek veikti sistemātiski.

Trūkumi ir arī satiksmes organizācijā. Ir labi, ka tagad sastopamies ar tādu satiksmes organizācijas elementu kā vidējā braukšanas ātruma kontroles sistēmas, kur mērījumi tiek veikti kādā ceļa posmā, kurā nedrīkst pārsniegt atļauto ātrumu.

Trūkums ir arī sliktie un neapmierinošie ceļu segumi, ne tikai segumi, bet arī ceļam piegulošās joslas, kas daudzos gadījumos nav pārredzamas, kur ir saaugusi zāle un koki.

Un, protams, braukšanas kultūra ir būtiska problēma - tā daudziem braucējiem ir ļoti zema.

Satraucoša statistika ir arī par braucējiem dzērumā - par spīti sodiem. Ir izskanējis priekšlikums par to, ka nepieciešams palielināt policistu skaitu, kuri kontrolētu ceļu satiksmi. Jā, valstī ir augsts policijas darbinieku vakanču skaits. Tomēr policijas darbiniekus nevarēs izvietot uz visiem ceļa posmiem, kur notiek ceļu satiksmes negadījumi, ir vērojama agresīva braukšana.

Nedabiskas nāves gadījumu skaits Latvijā kopumā ir ļoti liels, ja pieskaitām arī noslīkušos un ugunsgrēkos bojā gājušos. Tam pēc būtības ir kopēji cēloņi - sociālie un ekonomiskie. Tā ir emocionālā attieksme pret vidi, kurā cilvēki dzīvo, kas netiek atzīta kā pietiekami laba, un cilvēki īpaši nedomā par to, ko un kā viņi dara - tajā skaitā pārgalvīgi peldot vai vadot auto.

Jaunās tehnoloģijas izmanto gan kriminālā pasaule, gan tiesībsargājošās iestādes. Kura puse gūst virsroku?

Inovatīvās tehnoloģijas, kuras tiek izmantotas noziedzīgo nodarījumu novēršanā un atklāšanā, ir lielā mērā pakārtotas tam, kādā veidā rīkojas krimināli tendētas personas.

Ir kriminoloģijas virziens, ko sauc par neirokriminoloģiju. Kriminologs Adrians Reins savā grāmatā “Noziedzīgās smadzenes” pauž, ka cilvēkam smadzenēs ir segmenti, kas parāda viņa atkarības, agresivitāti vai otrādi - viktimitātes iezīmes, ka cilvēks ir tendēts pakļauties. Vai arī, piemēram, tendenci uz azartspēlēm. To ir iespējams identificēt. A. Reins arī secināja, ka, skenējot smadzenes, var identificēt bērnus, kuri nākotnē var kļūt par vardarbjiem. Un, iespējams, arī ar atbilstošām metodēm šo segmentu izpausmes samazināt vai neitralizēt.

Viņš apgalvoja, ka noziedzības problēma būs atrisināta tuvākajā laikā.

Ir arī vairāki interesanti darbi par nākotnes cietumiem - kādā veidā būs īstenojama brīvības atņemšana.

Ir divas pieejas. Pirmā - ja persona ir izdarījusi vidēji smagu vai smagu noziegumu, par ko paredzēta brīvības atņemšana uz 5-10 gadiem, tad viņai piestiprina aproci vai cita veida ierīci, kas ļauj fiksēt, kur šī persona atrodas. Personai ir noteikts, ka tā drīkst atrasties noteiktā vietā, dzīvoklī, kas ir viņas brīvības atņemšanas (ierobežošanas) vieta. Sodītā persona var komunicēt ar ārpasauli, skatīties televīziju, strādāt ar datoru, bet visa viņa uzvedība tiek kontrolēta. Nav nepieciešami cietumi, kāds pašlaik tiek būvēts. Ir iespējams ar ierīču palīdzību izveidot virtuālos cietumus.

Ir vēl interesanti pētījumi ar jauno tehnoloģiju izmantošanu - pat tādi, ka smadzenēs tiek implantēti elementi, kas noziedzniekam liek atcerēties, ko viņš ir izdarījis. Un viņš pārdzīvo šīs situācijas upura vietā. Persona apzinās, ka viņa negrib būt pakļauta šādai vardarbībai. Tiek pārveidota indivīda darbības motivācija, minimizējot vardarbības izpausmes.

Jaunās tehnoloģijas ir tālu gājušas uz priekšu, un tagad pastāv vibroskeneri, kas fiksē vibrācijas cilvēka ķermenī. Cilvēks var sēdēt absolūti mierīgi, bet, ja viņam uzdod neērtus jautājumus, viņš saspringst, pūlas izdomāt atbildi. Vibroskeneris parāda šo saspringumu, un atsevišķi smadzeņu segmenti aktivizējas divkārt vai trīskārt. Ja aizdomās turamajam uzdod vienkāršus jautājumus, kur viņš atradās, vai pazīst to vai citu personu, vibroskeneris parāda, vai atbildēm var ticēt. Šie vibroskeneri ir tūkstoš reižu precīzāki nekā parastie melu detektori. Melu detektoru 5-10% gadījumu var apmānīt, bet vibroskeneri nekādā veidā nav iespējams.

Un, protams, plaši tiek izmantota tāda jaunā tehnoloģija kā videonovērošanas sistēmas un antropoloģisko datu skeneri. ASV ir datu bāze, kurā ir iekļauti teroristi. Ja valstī lidostā ierodas persona, kura ir šajā datu bāzē, tā momentā tiek identificēta un aizturēta.

Nav vairs nekāds īpašs jaunums tehnoloģijas, kas ļauj sekot bērnam, kur viņš atrodas, un zvanīt viņam, ja viņš neatrodas tur, kur viņam vajadzētu atrasties. Tas ir tādēļ, lai bērns nenonāktu riska situācijās. Taču Vācijā ir apzināta šo tehnoloģiju izmantošana un ir atzīts, ka tas ierobežo bērna tiesības. Tā ir morāla problēma, kad jāizsver, no vienas puses, bērna tiesības un, no otras - lai viņš nenokļūst smagās riska situācijās.

Vēl mūsdienās plaši izmanto jaunās tehnoloģijas, kas saistītas ar DNS paraugu ņemšanu, aizdomās turamās personas digitālā DNS profila izveidi un salīdzināšanu ar ģenētisko materiālu datu bāzēm. Tā, piemēram, pēc vairāk nekā 30 gadiem ASV tika atklāti vairāki “Goldensteitas slepkavas” noziegumi, kurus viņš bija pastrādājis astoņdesmitajos un pat septiņdesmitajos gados.

Pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāte. Ir bijis laiks, kad tā ir bijusi zem katras kritikas - pavirša, neobjektīva. Kāda tā ir pašlaik? Vai ir pamanāmi kādi uzlabojumi?

Jāatzīst, ka izmaiņas ir pietiekami pozitīvi būtiskas. Izmeklēšanas kvalitāti, izmantojamās metodes un taktiku ietekmē dažādi faktori. Vide ir kļuvusi sarežģītāka, ja runājam par narkotisko vielu izplatību un kontrabandu, kur arī tiek izmantotas modernas tehnoloģijas, piemēram, GPS. Tāpat ir arī daudz izmaiņu saistībā ar krāpšanas noziegumiem, jauno tehnoloģiju izmantošanu noziegumu veikšanai, veidojot krāpnieciskās platformas. Tātad ir jāpilnveidojas arī noziegumu novēršanas un atklāšanas sistēmai. Tā arī pilnveidojas un attīstās.

Agrāk nebija profesijas standarta “izmeklētājs”. 2022. gadā profesijas standarts ir akceptēts - izmeklētājs krimināltiesību jomā. Standartā ir noteikts, kādām jābūt izmeklētāja zināšanām, prasmēm, iemaņām, kompetencēm.

Ir izveidota Iekšējās drošības akadēmija, kas apvieno Valsts policijas koledžu, Rīgas Stradiņa universitāti un Latvijas Universitāti. Balstoties uz izstrādāto jauno profesijas standartu, Latvijas Universitātē ir izveidota studiju programma “Pirmstiesas izmeklēšana” bakalaura un arī maģistrantūras līmenī. Tātad notiek izmeklētāju sagatavošana ar pietiekami labu bāzi, ar ļoti kvalificētiem pasniedzējiem, lai iegūtu zināšanas un iemaņas, kas atbilst profesionāli kompetentam izmeklētājam.

Pie Valsts policijas koledžas izveidots Izmeklētāju mācību centrs. Tas ir ļoti labā līmenī, telpas ir atjaunotas, tehniskā bāze ir ļoti labi izveidota. Tas ir ļoti labi un veicina izmeklēšanas kvalitātes uzlabošanos. Taču noziegumus atklāj ne izmeklētāji, viņi kriminālprocesus izmeklē. Liela darba daļa pieder operatīvajiem darbiniekiem, kuri veic speciālās izziņas darbības, atklājot noziegumus, apzinot vainīgās personas, dokumentējot viņu kriminālās aktivitātes.

Taču ir viena cita lieta, kas joprojām apgrūtina darbu - tas, ka katram izmeklētājam ir nesamērīgi daudz lietu, kas viņam jāizmeklē, kas ir milzīgs apjoms. Dažādos iecirkņos tas ir dažāds, taču kopumā ļoti liels, īpaši Rīgā.

Darbu atvieglo digitalizācija Valsts policijā, taču tiesās to ne vienmēr izmanto - nereti sarežģītās lietās uz tiesas sēdi tiek vesti 200 sējumi ar ratiņiem. Ne vienmēr un ne visur digitalizācija ir, taču Valsts policija un prokuratūra pie tās ir nopietni strādājusi, un tas ir vērtējams pozitīvi.

Tiesībsargs Juris Jansons pirms pāris gadiem izteicās, ka pastāv sistēmiski trūkumi pirmstiesas izmeklēšanā attiecībā pret noziegumiem, kas veikti pret mazgadīgo dzimumneaizskaramību. Vai tie pastāv joprojām?

Es pieļauju, ka tobrīd ar mazgadīgajiem vēl tika vairākkārt veiktas procesuālās darbības - vispirms viņi sniedza paskaidrojumus, tad liecības, pēc tam notika kāda konfrontācija vai atpazīšana ar aizdomās turamām personām.

Tātad mazgadīgā cietušā traumēšana bija vēlreiz un vēlreiz?

Jā, tā bija atkārtotā viktimizācija, kas izraisīja vēl smagākas sekas cietušajiem bērniem. Latvijā tiek ieviests Bērna mājas (“Barnahaus’’) modelis.

Ar to pašreizējā sistēma pakāpeniski tiek mainīta. Bērniem, kuri ir vardarbības upuri vai tās liecinieki, tiek nodrošināta taisnīgāka attieksme un izturēšanās viņiem draudzīgā veidā: pratināšanu veic kvalificēti speciālisti atbilstošās telpās; tiek izmantotas atbilstošas pratināšanas metodes. Bērna mājā vienkopus sanāk kopā dažādi speciālisti (izmeklētājs, mediķis, tiesu eksperts, psihologs, prokurors u.c.), lai vienlaikus uzklausītu bērna stāstu gan izmeklēšanas vajadzībām, gan veiktu tiesu medicīnisko ekspertīzi un pediatra apskati, gan sniegtu atbalstu cietušajam bērnam un nevardarbīgajam tuviniekam.

Bērna iztaujāšanu veic īpaši apmācīts psihologs vai izmeklētājs, izmantojot zinātniski pamatotas metodes, lai iegūtu kriminālprocesam derīgu liecību, kas tiek ierakstīta audiovizuālā formātā. Audiovizuāls ieraksts ir svarīgs, lai bērnam savs stāsts nebūtu jāstāsta atkārtoti, tādējādi tam izmainoties, kā arī radot risku bērna retraumatizācijai. Pēc tam kvalificēti speciālisti ar cietušo bērnu veic rehabilitācijas pasākumus.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.