Līdz ar mencu iznīkšanu Baltijas jūrā reņģu un brētliņu nozvejas samazinājumu sezonalitātes problēmām zvejniecības uzņēmumos, problēmām ar finansēm darbinieku algām un beidzot ar nejēdzīgi svārstīgām gatavās produkcijas cenām zvejnieka profesija Latvijā pamazām iznīkst. Par to, kādēļ tā notiek, “nra.lv” intervijas turpinājumā ar ilggadējo Ventspils zvejniecības uzņēmuma vadītāju Juri Pētersonu.
Intervijas pirmā daļa šeit.
Kādu iespaidu uz biznesu atstāj liegumi, piemēram, ja konkrētam zvejnieku uzņēmumam jauda nozvejot 6000 tonnas gadā, bet drīkst tikai 1900 tonnu, jo zivis jāsaudzē?
Tas atstāj tādu iespaidu, ka man taču cilvēkiem darbs jāpiedāvā, bet es to varu dot tikai varbūt uz pusgadu. Labākajā gadījumā. Līdz ar to darbinieki, kādus var dabūt, nav vairs tādi kā agrāk. Zvejniecība nav tikai darbs! Zvejnieks uz kuģa pavada lielāko dzīves daļu. Kad iestājāmies Eiropā, tad notika tas, kam arī bija jānotiek: visi labākie zvejnieki aiztinās uz ārzemēm, un šeit palika… nu, tas, kas palika.
Tiem, kas iet jūrā, mēnešalgas ir no 2500 līdz 3500 eiro. Tomēr visprofesionālākie zvejnieki jau sen strādā, piemēram, ūdeņos ap Skotiju, jo tur maksā līdz 7000 mārciņām mēnesī. Jauniešiem tagad nav intereses, jo darbs kopumā ir pārāk grūts, lai ietu ar to mocīties. Īstu gribētāju nav. Ja kāds uzrodas un izmēģina, tad drīz saprot, ka darbs nav no vienkāršajiem. Šī profesija kopumā ir viena no sarežģītākajām, kādas ir. Pirmkārt, tu nestāvi uz zemes, apkārt viss šūpojas. Tādos apstākļos vēl jāstrādā! Un daudz kas jāprot. Ja kādam ir tāda doma, ka zvejnieki varētu būt tādi padumji, tad šodien ir tik daudz aparatūras uz kuģa, ka tu neko nenoķersi, ja nemācēsi apieties ar moderno aparatūru. Tas, kas tagad ir stūres mājā, manā jaunībā sapņos nerādījās! Kādi seši septiņi datori pat mazam zvejas kuģītim stūres mājā.
Uz katru zivi pa divi datori?
Tik traki nav, bet pasaule attīstās, pamatā šī tehnika ir japāņu un norvēģu. Japāņu aparatūra lētāka. Aparatūru varētu iepirkt ar Eiropas fondu palīdzību, bet tur ir tādi nosacījumi, ka tu īsti nedrīksti sagādāt to, ko zvejniekam patiesībā vajadzētu. Piemēram, vajag nomainīt kuģu dzinējus, hidrauliku. Bet to nedrīkst. Flīzes par diviem tūkstošiem kvadrātmetrā drīkstētu likt, bet nedrīkst to, ko īstenībā vajag. Noteikumus diktē tie, kas to naudiņu dod, un tos neinteresē dot līdzekļus, lai Latvijā attīstītos ekonomika.
Neraugoties uz zivju populāciju taupīšanas ierobežojumiem, to cenas diez vai ceļas?
Mūsu galvenais ienaidnieks jūrā ir vējš, nevis konkurenti. Ja senos laikos zvejnieki brauca uz savām zināmajām vietām, tad tagad visus kuģus redz Marinetraffic.com un citās interneta vietnēs, kur katrs izbraucis zvejot. Kā paceļ trali, tā jābrauc malā, lai zivis būtu pilnīgi svaigas. Jāstrādā garas stundas: ja ir zivs un ja pārmērīgs vējš netraucē, tad jāizkrauj zivis un uzreiz jāiet atpakaļ jūrā. Bet, ja visiem ķeras, tad tirgū ir zivju pārprodukcija un reņģi nav, kur likt. Pārstrādātāji nevar paņemt visas zivis. Brētliņas parasti maksā 40, 50 centus kilogramā, reņģes — vidēji 30 līdz 50 centus. Piemēram, tām zivtiņām, kuras top par šprotēm, vairumcena var gadīties 60 centi. Līdz ar to zivju cena no šprotu bundžas vērtības sastāda varbūt pat tikai 4%. Tajā pašā laikā kuģim vajag aptuveni tonnu degvielas diennaktī. Lai tas atpelnītos, jāatved 10 tonnas zivju. Viena reisa degvielas izmaksas var sasniegt 3200 eiro. Vēlāk sasaldētās zivis kopumā maksās vairāk, jo ir elektrības izmaksas to sasaldēšanai.
Kad reņģe vai brētliņa ir nonākusi tīklā un tiek atvesta krastā, kas ar to notiek? Kāds ir tās tālākais ceļš?
Tepat Ventspils zvejniekiem ir divas nopietnas saldētavas. Viena ir pie Paceļamā tilta, otra izbūvēta tālāk iekšzemē — Ugālē, trešā ir maziņa. Spēj apstrādāt kādas 100 tonnas diennaktī.
Bet tik daudz jau nenoķer?
Noķer gan, ja ir sezona un ja labi ķeras. Pēdējos divos gados ir parādījušies sezonāli ierobežojumi, šogad brētliņu būs aizliegts ķert no 1. maija līdz 1. septembrim. Reņģu zveja līdz ar to arī sanāk tāpat ierobežota, jo šogad reņģes nav atļauts ķert atsevišķi: tās ir tikai kā piezveja pie brētliņām. Tā pati kārtība, kas ar mencu. Kad mēs stājāmies Eiropas Savienībā, tad latvieši un igauņi izdomāja Rīgas līci atdalīt nost no Baltijas jūras, tas tagad skaitās atsevišķs zvejas apgabals. Lielāko daļu no reņģu zvejas tiesībām pārcēla no jūras uz Rīgas līci. Ja nemaldos, jūras zvejniekiem toreiz atstāja 7% no atļautās reņģu kvotas. Līdz ar to zvejniecība līcī izskatās līdz pat šai dienai normāli, tur kvotu pat pieliek klāt. Jādomā, ka tam ir pamats un ka tur to reņģu tiešām ir vairāk. Bet Dižjūras reņģu kvota palikusi [proporcionāli] mazāka un tagad varbūt ir divi trīs procenti. Ja tu ej zvejot brētliņas, kuru tīkliem ir smalkas acis, tad visa pa vidu pagadījusies reņģe arī ir tavējā, jo reņģe ir lielāka. Kad man bija 5000 tonnu kvota, tad kādas 500 tonnas no tām bija reņģes. Tagad reņģes atsevišķi nav zvejot vērts: 150 līdz 200 tonnas — tas ir vienam kuģim darbs vienam mēnesim. Bez tam tie Eiropas līmeņa lēmumi izskatās… sacīsim tā, jokaini. Botnijas līcī pusi no kvotas pirms gada noņēma nost (pusi!), šogad atkal liek 40% klāt. Man ar visu pieredzi zvejniecībā tie lēmumi nav saprotami, tie ir neadekvāti.
Sliktākajā variantā es neizslēdzu tādu scenāriju nākotnē, ka dioksīnu un visādu citādu ķimikāliju dēļ kādā brīdī Baltijas jūrā nevarēs vairs zvejot vispār.
Ventspils zvejnieki taču nedrīkst braukt uz Rīgas līci, kur tā reņģe ir?
Nedrīkst gan, jo katram kuģim ir sava licence. Vispirms jau jādabū kvota [zvejošanai līcī]. Ja esi dabūjis kādu limitu, tad vari braukt, bet ir viens ierobežojums: 300 zirgspēki. Ar vairāk nekā 300 zirgspēkiem pa līci zvejot nedrīkst. Tā Latvija un Igaunija savulaik ir kopā nolēmušas. Visiem “Baltikas” tipa zvejas kuģīšiem savulaik no rūpnīcas nāca iekšā tādas jaudas dzinējs, austrumvācu ražojuma 6MWD. Tagad šī tipa kuģiem ir nomainīti dzinēji uz 500-600 zirgspēkiem, bet vecais ierobežojums palicis nosacījumos. Kaut gan tiem, kas tur [līcī] zvejo, ir vairāk, bet dokumenti nokārtoti uz 300. Kādreiz jau varēja visādus papīrus vieglāk sakārtot.
Tātad, ja tagad noteikumi tādi, ka vasarā ķert nevar, tad ko darīt zvejniecības firmai — laist cilvēkus bezalgas atvaļinājumos?
Apmēram tā. Ir tādi, kas iet uz bezdarbniekiem attiecīgos mēnešus. Citi iet uz slimības lapām, izmanto iespēju paārstēties, jo darbs jūrā uz kuģa objektīvi ir smags darbs, kur veselība var pabojāties. Visās profesijās kaut kas taču var gadīties, bet zvejniekam pamatīgākos gados, simtpunkt, kaut kas kaitēs.
Ja amerikāņu kuģu dzinēju detaļas mūsdienās ražo Ķīnā, tad ir tikai loģiski, ka Daugavpilī ir liels zivju cehs. Vienkāršāk atvest zivis uz turieni, kur ir darbinieki, nevis vadāt cilvēkus uz ostas pilsētu?
Bez šaubām, tirgus tā darbojas. Parēķini, cik izmaksā atvest zivis un cik izmaksā darbinieki. Dāņu kompānijai “Espersen”, ar ko es ilgus gadus sadarbojos, nāk zivis no Atlantijas okeāna, Norvēģijas, bet pārstrādātas tās zivis tiek Ķīnā. Viņiem ir viena rūpnīca Klaipēdā, viena Polijā un divas — Ķīnā, kaut gan agrāk viņiem bija pārstrāde tepat Bornholmas salā un zviedru Karlskrūnā. Sasaldē zivis, aizved uz Ķīnu pārstrādāt un ved atpakaļ uz Eiropu. Ķīniešiem tā produkcija nav pa kabatai, ļoti dārga. Kaut gan tas var mainīties — tā kā pēdējā laikā esmu tuvāk iepazinis ķīniešus, varu teikt: viņiem jau pēdējos gadus vidējā aldziņa tuvojas Latvijas līmenim. Līdz ar to gribas uzēst šo to kvalitatīvāku.
Attiecībā uz iespējamu zivju eksportu uz Ķīnas tirgu problēma ir tāda, ka tie zivju apjomi, kas pie mums nozvejojami, izskatās smieklīgi tā tirgus izmēriem. Nevar ieiet tajā tirgū, jo nevaram piedāvāt tādus apjomus, ko viņiem vajadzētu. Ķīnieši no Guandžou pilsētas rēķināja, ka ar visu Latvijas nozvejas kvotu mēs varētu šo vienu pilsētu pabarot nedēļu. Vienam pašam uzņēmumam tur gigantiska saldētava, 800 reiz 800 metri, un ik pēc divām nedēļām tā ir tukša — pilna, tukša — pilna. Šausmīgi apjomi. Mums ar Ķīnu diez vai kas kopīgs zivju pārstrādē varētu būt, un tikai apjomu dēļ.
Tagad es pateikšu to, kas daudziem būs jaunums: no mūsu nozvejotā tikai pāris, trīs procenti paliek ēšanai Latvijā, pārējais tiek lēti eksportēts. Piemēram, saldētās zivis uz Ukrainu, kur viņi nevar zvejot tagad jūrā. Bet Baltijas zivis ēšanai pārstrādā tikai Latvijā un Igaunijā. Ja pārstrādātāji nevar paņemt noķerto, tad labās zivis jāpārdod pa lēto, lai pārstrādātu mazvērtīgajos zivju miltos. Apsmiekls, ne tirgus.
