Par sabiedrības neuzticēšanos valsts varai un iespējamiem naudas avotiem, par valdības mīņāšanos uz vietas un valsts pārvaldes kosmētisko remontu, par robežu slēgšanu ar Krieviju un Baltkrieviju, par ASV prezidenta Trampa skandalozajiem izteicieniem un vēl par daudz ko citu – intervija ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču.
Sabiedrības uzticēšanās valsts varai šobrīd ir ārkārtīgi zema. Kā šo uzticēšanos vairot? Un vai to iespējams vairot, ja tās vispār nav?
Par to es varētu runāt vismaz stundu… Ja nopietni, nav iespējams pieņemt likumu vai deklarāciju, kas palīdzētu vairot uzticēšanos valsts varai. Es tiekos ar cilvēkiem bieži, piemēram, pašvaldību līmenī. Uzzinu, ka to vai citu viedokli vara neņem vērā, to ignorē, par to vienkārši nerunā. Tagad ir pauze, un tikšanās reģionos nenotiek, jo tuvojas pašvaldību vēlēšanas.
Bet pirms tam bija interesanta saruna Ropažu novadā - par reģenerācijas staciju, tautas valodā runājot - par dedzinātavu.
Daudzi cilvēki teica, ka notiek vienkārši atrakstīšanās un speciālisti no ministrijas vai atbilstošajiem dienestiem neko būtisku neatbild.
Otrā lieta. Ir politiskajā vidē ar iekšējo loģiku saprotami, bet pārējiem cilvēkiem nesaprotami notikumi, piemēram, Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanu epopeja. Tas netika skaidrots.
Tāpat ar “Rail Baltica” projekta attīstību. Netiek skaidrots, ka šis objekts ir saistīts ar militāro mobilitāti, līdz ar to cilvēki nesaprot, kas un kāpēc tur notiek. Tagad aktuāla ir izglītības monitoringa sistēma, kam tiks tērēts 21 miljons eiro. Prezidenta kanceleja saņēma vēstuli no skolotāju arodbiedrības, saņēmām daudz vēstuļu no skolotājiem. Prasījām skaidrojumu Izglītības un zinātnes ministrijai. Godīgi sakot, man nav skaidrs: kāpēc vajag monitorēt sistēmu, ja tajā pašā laikā trūkst mācību līdzekļu?
Katrs šāds piemērs nav izšķirošs, tomēr ikviens ķieģelītis veido kopīgo ainu. Ja netiek izstāstīts un paskaidrots, cilvēki paliek neziņā, un viņos rodas pārliecība, ka ar viņu viedokli vara nerēķinās. Jo tālāk no Vecrīgas atrodas cilvēki, jo izteiktāks ir viņu noskaņojums: “Jūs tur visi esat vienādi!”
Es saprotu opozīcijas vēlmi noraut kvorumu, lai parādītu koalīcijas vājumu. Taču cilvēki uz to skatās nevis kā uz varas vājumu, viņi to vērtē kā nevēlēšanos strādāt.
Vēl viens piemērs. Mazo ostu valžu locekļu skaits. Es par to runāju novembrī, bet cik gadus cilvēki redzēja, ka 10 valdes locekļi saņem algu par darbu, ko var veikt trīs? Šis jautājums nekustējās no vietas, vajadzēja atkārtot un atkārtot. Tagad Saeimā ir kustība, vēl arī jautājums par slimnīcu padomēm.
Tiešām, kam gan tās ir nepieciešamas?
Tāpēc jau es saku: nākas runāt vairākkārt. Nesen runāju ar Pašvaldību savienības cilvēkiem, akcentēju birokrātijas mazināšanu. Bija arī stāsts par būvvaldēm dažādās Latvijas pašvaldībās, un tās nereti izdomā savus noteikumus, kas pat likumos netiek prasīti. Bet tiem nav nekāda sakara ar iedzīvotāju interesēm.
Tikos ar valsts kontrolieri. Uzzināju, cik daudz lietu varētu izdarīt, ja Finanšu ministrija ķertos pie iepirkuma likuma revīzijas. Uzelpotu gan uzņēmēji, gan pati valsts pārvalde.
Lūk, kur naudas avots! Samazināt uzblīdušo valsts aparātu, necelt zelta staciju, kurā nekad neiebrauks vilcieni, likvidēt dažādus sifus un knifus, kas gadu gadiem izliekas, ka veic sabiedrības integrēšanu, likvidēt daudznaudīgās valsts uzņēmumu padomes un tā joprojām. Tur tie miljoni arī sakrātos.
Tas ir ceļš, par ko runājām arī ar ministru prezidenti. Bet tas, kas mani biedē… Mehāniski samazināt ierēdņu skaitu, bet neatteikties no funkcijām un prasībām - tas nozīmē, ka viss notiks tāpat, tikai divreiz lēnāk.
Atcerēsimies, cik aktīvi mobilizējās birokrātija, kad sākās runas par darbu tikai klātienē. Tas zināmā mērā arī ir darba efektivitātes rādītājs, jo ir tādi, kuri strādā divos vai trijos darbos, un nav pat runa par īpašiem izņēmumiem, piemēram, ja ir vecāki ar bērniem. Bet ir runa par to, ka neviens nevēlas neko mainīt.
Taču nedomāju, ka mēs savāksim visu naudas apjomu, veicot jūsu pieminētās izmaiņas. Nemānīsim cilvēkus: diez vai mēs nepieciešamo naudu iegūsim tikai uz birokrātu skaita samazināšanas rēķina. Ir taču centrālā valsts pārvalde, proti, ministrijas, ieskaitot arī policiju, armiju, glābšanas dienestu, ir arī pašvaldības līmenis.
Bet par armiju… Saprotiet, ar ekseļa tabulām vien nepietiek, un NBS komandieris ziņoja par to, kas nepieciešams bruņotajiem spēkiem. Un tie nebūs tikai “dzelži”, jāpalielina personāla skaits. Tāpēc jākāpina zemessardzes, rezerves karavīru, bruņoto spēku karavīru skaits. Turklāt reālu, nevis “uz papīra” karotāju skaits.
Pasaule mainās burtiski pa stundām, bet mūsu valdība mīņājas uz vietas, solot kaut ko pieņemt “nākamgad”. Skaidrs, “nākamgad” būs moderns bruņojums un aprīkojums, bet kas tiks darīts rīt un nākamnedēļ? Piektdienas pēcpusdienā premjere Siliņa tīmeklī ierakstīja: “Esmu nākusi klajā ar valdības uzrāviena plānu.” Interesants termins: uzrāviens… Uzrāvienā iekļāvās trīs ministru atstādināšana. Kā to vērtējat?
Premjeres atbildība - veidot savu komandu un prasīt no tās rezultātus. To viņa dara. Darbu ir daudz, sabiedrība gaida rezultātus nevis pētījumus, darba grupas un “kompleksas pieejas”, tāpēc laiks un darbi rādīs, vai restarts sasniedzis cerēto. Laika šajā politiskajā ciklā maz, darbu daudz. Un ir svarīgi pēc iespējas ātrāk uzzināt, kas būs jaunie ministri.
Par to, ko valdība taisās darīt: vismaz aizsardzības jomā lēmumi tiek pieņemti, un tas, kas tagad būs kritiski svarīgi, lai bruņojumu un ekipējumu mēs iepirktu maksimāli ātri. Mums vajag munīciju, speciālo ekipējumu, daudz ko citu.
Vai nebūtu laiks slēgt robežu ar Krieviju un Baltkrieviju? Somija jau kādu laiku ir slēgusi robežu ar Krieviju.
Mēs to varētu darīt tad, ja tas būtu triju valstu - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas - lēmums. Kad biju ārlietu ministrs, mēs par to ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem runājām jau 2022. gadā. Toreiz tika nolemts atcelt tūristu vīzu izsniegšanu Krievijas pilsoņiem. Ir arī īpašais tranzīta režīms Lietuvā. Ja mēs rīt slēgsim robežu ar Krieviju un Baltkrieviju, tā būs tikpat caura kā šodien. Ja kaut vienā kaimiņvalstī paliek vaļā kontrolpunkti, jebkurš var iebraukt Latvijā caur tiem.
Bet robežu slēgšanas lēmums ir valdību ziņā, tikai kopīgi, un tas ir jādara, rēķinoties ar drošības situāciju un vienotu redzējumu. Mēs nevaram lietas darīt vieni paši.
Jūs pieminējāt ieročus un munīciju. Kas notiek ar Latvijas militāro industriju? Viss notiek tikai runāšanas līmenī?
Munīcijas rūpnīcā tiks investēti 26 miljoni eiro. Mums ir rūpnīca, kas ražo patronas. Ir visa šī diskusija par droniem. Bet kara laikā dronu tehnoloģijas attīstās gaismas ātrumā. Kas bija aktuāls pirms pusgada, tas šodien jau ir novecojis. Jāveido elastīga sistēma, kas ražo nevis kaut ko tādu, kas pēc laika jau ir novecojis.
Otrā lieta, kas, manuprāt, ir diskusijas vērta. Mums kādreiz bija viena aizsardzības industriju apvienojoša federācija, tagad mums ir četras. Viss jau būtu labi, bet mēs neesam tik liela valsts. Vajadzētu būt lielākai koordinācijai starp ražotājiem.
Trešā lieta. Aizsardzības ministrijas un militārās industrijas dialogs. Par to es dzirdu vispretrunīgākās ziņas - no ļoti pozitīvām līdz ļoti kritiskām. Saprotot arī uzņēmējus, gribas finansēt kaut ko konkrētu, ne tikai kaut ko eksperimentālu. Iespējams, kādam uzņēmējam nevēlas atteikt, bet mēģina kaut kādā veidā tomēr iesaistīt. Bet ir arī labi piemēri. Mēs ražojam bruņutransportierus “Patria”, dronus. Redzat, nav vairs miera laiks, bet nav arī kara laiks. Un mūsu galvās nav tādas mobilizācijas sajūtas, ka jāpāriet uz straujāku rīcību. Bet šajā gadījumā tas ir aicinājums gan valsts pārvaldei, gan militārajai industrijai.
Parunāsim par ASV prezidentu Donaldu Trampu, kura retorika liecina: viņš ir pārgājis kara noziedznieka Putina pusē. Pēc Trampa domām, Ukrainas prezidents Zelenskis ir diktators, bet Ukraina ir uzsākusi karu ar Krieviju. Daudzu valstu līderi ir nosodījuši šos izteicienus. Ko mēs darām šajā gadījumā?
Aicinu skatīties uz šīm lietām racionāli. Prezidents Tramps jau vēlēšanu kampaņas laikā teica, ka viņš vēlas izbeigt karu Ukrainā ļoti strauji. Domāju, ka viņš ar šādu retoriku izdara lielu politisku spiedienu. Nevienam nav šaubu, kas sāka karu - tā bija Krievija. Mūsu viedoklis par agresoru Krieviju ir skaidrs. Vēlēšanas Ukrainā nav iespējamas tieši Krievijas rīcības dēļ, jo Ukrainas konstitūcija karastāvokļa laikā neparedz vēlēšanu rīkošanu, līdz ar to prezidents Zelenskis ir leģitīms valsts galva. Nav arī šaubu, ka vēlamies, lai šis karš beidzas un lai Ukraina ir stipra un neatkarīga, savukārt Krievija pēc kāda laika lai neatgūstas jaunam karam.
Reizēm retorika ir ļoti asa, bet es aicinātu skatīties un sagaidīt reālus darbus un rezultātus. Gan ASV, gan Ukraina ir Latvijas cieši draugi un partneri. Jābūt kopīgam darbam, kurā iekļautas Ukrainas intereses un ASV nostāja.
Tiekoties ar ASV amatpersonām, mēs pārliecināmies, kādas ir reālās intereses gan Eiropā, gan ASV. Bet jau labu laiku mēs saprotam: lai kāda būtu retorika, mums jākoncentrējas uz to, kas notiek nacionālajā līmenī, jo mums ir ļoti garš darāmo darbu saraksts, īpaši aizsardzības jomā.
Arī Eiropai jāsaprot - vai būs nauda Ukrainai un aizsardzībai, vai būs vieta pie galda, vai būs iespēja ietekmēt procesus, vai arī būs tikai kārtējais samits par kaut ko un bez rezultāta.
Es ļoti labi saprotu cilvēku bažīgos viedokļus, arī es katru dienu lasu ziņas un mēģinu saprast, kur ir infotroksnis, bet kur - reālas pārmaiņas, un es savā amatā nevaru atļauties pārāk daudz emociju. Zinu, ka daļā cilvēku ir miers, lielā daļā - satraukums. Un tas ir saprotami. Amerikāņi rēķināsies ar Eiropu tikai tad, ja mēs kļūsim spēcīgi, tad mēs kopīgi varēsim risināt problēmas. Situācija nav vienkārša, bet vēsu prātu tiksim galā, taču visiem ir jāsaņemas.
