Par to, kāpēc šodien māksla un kultūra aiziet otrajā plānā un kāpēc cilvēkos parādās klīniskās depresijas pazīmes, par to, kāpēc valdība ir zaudējusi realitātes sajūtu un kāpēc jāaizskar ticīgo jūtas, par Kristianu Brekti, kurš nēsājās apkārt ar liellopa sirdi, par kultūras ministri Agnesi Lāci, kura kā filmas “Straume” “līdzautore” devās uz Losandželosu. Vēl par daudz ko citu: saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru, tēlnieku Gļebu Panteļejevu.
Tu teici, ka māksla kā tāda šajā laikā jau ir aizgājusi otrajā plānā. Kā tu to domāji?
Tie ir mani personiskie secinājumi. Izvērtējot kopējo informatīvo plūsmu, izvērtējot kolēģu veikumu, mani vairāk interesē tas, ko atkal pateicis rudais ASV prezidents. Viņš parasti kaut ko pasaka un tad aiziet gulēt. No rīta mēs visi šajā okeāna pusē to izlasām ziņu portālos un tad sākam domāt: ko viņš ar to gribēja pateikt? Lūk, tā ir māksla.
Nu labi, Tramps. Bet kas ir galvenais, kam mums šeit ir jāpievērš uzmanība?
Tad ko mēs uzskatām par mākslu un kultūru? Nevajag to reducēt tikai līdz kaut kādām profesionālām izpausmēm. Lūk, viens tēlnieks izveidojis kāda izcila kultūras darbinieka portretu. Kāds uzskata - nebija vērts to veidot. Citi uzskata citādi. Protams, bez šī portreta var izdzīvot. Bet viņš bija izcils kultūras darbinieks!
No latīņu valodas nākušais vārds “cultura” sakņojas vārdā “colere”, kas nozīmē - kultivēt. Kultūra ir zemes apstrāde, un, pateicoties šai kultivēšanai, mēs kļuvām par cilvēkiem, iemācoties apstrādāt zemi. Mēs, protams sadevām pa purnu cits citam, jo mums sāka iepatikties atņemt zemes kaimiņiem. Tas ir ļoti dabiski. Morāle ir tikai konstrukcija. Jo tas ir tik cilvēciski - meklēt vieglāko ceļu. Un vieglākais ceļš ir - kādam kaut ko atņemt.
Tad jau Tramps rīkojas cilvēciski, mēģinot atņemt ukraiņiem viņu zemes dzīļu bagātības.
Protams. Viņš rīkojās dabiski, atbilstoši dabas un biznesa likumiem. Kultūra ir domāta tam, lai šos likumus kaut nedaudz neitralizētu un apvaldītu. Tā nav tikai glezniecība, tēlniecība, mūzika, tas ir kopums - kā mēs apstrādājam telpu ap sevi, radot kultūrtelpu. Tā var būt tāda, kāda bija senā Ķīnā: ja pie tevis atrada dzeltenu diedziņu - bet dzeltenā bija imperatora krāsa, - labākajā gadījumā tev galva nost, sliktākajā - tevi uzsēdina uz mieta. Tieši tajā laikā Ķīnā radās fantastiski mākslas darbi, dzeja, zinātne, glezniecība.
Tad kā mums definēt kultūru? Mūsu uztverē kultūra ir kaut kas gaišs, cēls un pozitīvs. Var būt arī tā, ka kultūras jomā notiek kaut kas tiešām pozitīvs, bet paralēli - kaut kas briesmīgs. Taču man joprojām gribas domāt, ka kultūra ir par gaišo, cēlo un iedvesmojošo. Diemžēl tā nav…
Bet kā ir?
Pēdējie gadi, jau sākot ar pandēmiju, bija smagi. Pamanīju sevī klīniskās depresijas pazīmes. Es sevi tomēr pazīstu, tāpēc pateicu: paklau, džek, tu jau pārāk dziļi iegrimsti. Bet tagad… Tagad ir sajūta, ka visa pasaule - arī manējā - sabrūk. Ir pārvarēts kaut kāds sāpju slieksnis. Viss, kas notiek apkārt, ir tik absurds, tik debils, ka es sev pateicu: stop! Līdz ar to es no kaut kā atbrīvojos. Iespējams, tas ir psiholoģijas jautājums.
Domāju, ka klīniskās depresijas pazīmes izjūt daudzi cilvēki… Un tas lielā mērā ir atkarīgs arī no mūsu arogantās valdības attieksmes pret sabiedrību. Ja sabiedrība kaut ko aizrāda valdošajiem, viņi vienkārši nereaģē. Tā vienkāršāk. Bet cilvēkos dzimst bezcerība. Paskaties, kultūras ministre Agnese Lāce par nodokļu maksātāju naudu aizbrauca uz Losandželosu, lai piedalītos “Oskara” pasniegšanas ceremonijā. It kā viņai būtu kādi nopelni filmas “Straume” tapšanā.
Nu, malacis, ko lai saka! Varbūt mēs kaut ko nezinām? Varbūt viņa ir līdzautore? Tas tā kā ar Ļeņina baļķi: tā nešanai jau pēc notikuma pieteicās ļoti daudzi “palīdzētāji”.
Es saprotu, ka gribējās aizbraukt, bet varbūt vispirms apdomāt visus plusus un mīnusus? Izskatās, ka daudzi no šīs valdības ir zaudējuši realitātes sajūtu. Paskat, svētais Kariņš! Vainu par saviem “zelta” lidojumiem viņš nogāza uz Valsts kancelejas vadītāju Jāni Citskovski, Kariņš neko taču nezināja, viņam vienkārši iedeva biļetes un - lido!
Nu, realitātes sajūtu, šķiet, ir zaudējis arī mākslinieks Kristians Brekte, tracinādams cilvēkus ar savām “performancēm”. Pret viņu sākts kriminālprocess par pērn tīmeklī ievietoto video, kurā, citēju, “redzamas darbības, kas, iespējams, saistītas ar kultūras priekšmetu, tas ir, Latvijas vai citas valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa apgānīšanu”.
To, ka viņš kapos nēsājās ar liellopa sirdi, diez vai var nodēvēt par kultūras pieminekļa apgānīšanu. Drīzāk tas ir gaumes jautājums, un par gaumi var un vajag strīdēties. Bet kriminālvajāšana… Policijai nav ko darīt?
Krievijā ir tāds jēdziens “oskorbļeņije čuvstv verujuščih” (ticīgo jūtu apvainošana, aizskārums - krievu val.). Par to esmu domājis diezgan daudz. Manuprāt, ticīgo jūtas ir jāaizskar. Ja tu esi patiesi ticīgs, nevis kaut kāda sociālpolitiska konstrukta dalībnieks, tad - ja kāds tavu dievu vai tavu ticību aizskar, vienīgā tava emocija var būt līdzjūtība tai nabaga būtnei, kas mēģina aizskart tavu dievu. Jo tavu dievu un tavu ticību nav spējīgs aizskart neviens. Un ja kāds to dara, tad viņš ir muļķis.
Jā, vienīgais, ko varu aizrādīt Brektem - gaumes sajūtas. Labi, viņš nēsājās ar to sirdi, bet kapus viņš nav sabojājis. Viņam ir iespējas norauties no līdzcilvēkiem par savu slikto gaumi, taču gaume ir ārpus tiesiskā lauka. Ja nebūtu Brektes, iedomājies, cik garlaicīgi tad būtu? (Smejas.) Starp citu, ārpus savām kaitinošajām “performancēm” Brekte ir patīkams, mierīgs, gudrs cilvēks. Esam kolēģi Mākslas akadēmijā, es viņu labi pazīstu.
Es uzskatu, ka mākslu - lai kāda tā būtu - rada cilvēki, kuri uzskata, ka viņos kaut kā pietrūkst. Ja tu esi “pilns ar sevi”, tad kāpēc tev būtu vēl kaut kas jārada? Es, radot mākslu, aizpildu savu iekšējo tukšumu. Ja es nestrādātu savā profesijā, tukšums manā dvēselē kļūtu lielāks.
Tavā darbnīcā redzams kaut kas jauns - varens, atlētisks vīrieša torss sudraba krāsā. Kas tas ir?
Šis torss ir viena detaļām jaunajā skulptūru ansamblī. Basketbolists lēcienā, ar bumbu rokās. Tas ir leģendārais latviešu basketbolists Valdemārs Baumanis, Sapņu komandas līderis un treneris. Zem basketbolista skulptūras būs stikla krāvums, kas naktī spīdēs. Stikls būs kā lēciena trajektorija. Otrs objekts būs vairāk kā dizaina objekts, tur arī būs stikla detaļas, kurās iekausēti slavenu latviešu basketbolistu portreti, cīņu mirkļi, komandas… Mazliet tāds holivudisks gājiens, bet tas būs Latvijas basketbola slavas laukums. Tas tiks izvietots Krišjāņa Barona ielā pie “Daugavas” sporta nama.
Ideja: varonis bez komandas nevar realizēties. Bet, lai būtu komanda, vajadzīgs arī varonis, kurš to organizē. Tas ir ļoti aktuāli tieši šobrīd.
Mums šodien nav ne komandas, ne varoņu.
Tā ir katastrofa, nevis komanda. Būtu vismaz banda, jo arī tā var būt saliedēta. Bet pat bandas mums nav. Kā mums tagad dēvē to… restartu? Uzrāviens? Nu, tā ir pērle. Klausoties šajās muļķībās, mani daudz vairāk sāk interesēt, ko Volodimirs sarunās ar Donaldu.
Starp citu, kad pirms kāda gada ar tevi runājām par Trampa tēmu, es tev atbildēju: ja es būtu ASV pilsonis, tad balsotu par Trampu kā par prezidentu. Kas noticis, tas noticis. Bet to situāciju jau neradīja Tramps. To situāciju radīja “gaišie” voukistu spēki, kuri ar savu ārprātu burtiski piespieda cilvēkus balsot par Trampu. Bet tas, kas notiek tagad, tas, ko tagad dara Tramps, ir kaut kas apokaliptisks. Es to nesaprotu. Es jūtos kā muļķis.
Atceries, kādas mums bija sajūtas, kad sabruka Padomju savienība? Es to uztvēru kā ļoti labu ziņu. Tā bija viena no laimīgākajām dienām manā mūžā. Atminos, kā nolaida sarkano karogu no kremļa. Tas bija tik skaisti. Tie bija tādi laikmeta pārmaiņu marķieri.
Toreiz tas viss notika pilnīgi citās sajūtās: tās bija gaišas uzvaras gaidas. Šobrīd cilvēki cits citam vaicā: kas tagad notiks? Meklēt savas vērtības, kurās varētu paglābties? Runāt par tām? Tava vērtība ir radīt mākslu, veidot skulptūras.
Jā, tā ir mana vērtība. Konservatīva un nemainīga.
Tu veidoji arī Gunāra Astras skulptūru. Gunārs Astra bija varonis.
Varonis ir tas, kurš kaut ko pārvar. Varonis ir tas, kurš var.
Tu redzi tādus varoņus šodien?
Tam ukraiņu puisim Volodimiram, kuram Orālajā, piedošan, Ovālajā kabinetā uzbruka ASV prezidents un viceprezidents, ir visas varoņa pazīmes. Cilvēks, nokļuvis drausmīga kara situācijā, jau ceturto gadu to visu iztur. Protams, viņam bija aplauzieni, nepareizas rīcības, taču viņš turas.
Es skatījos, kā Zelenskis sēdēja Ovālajā kabinetā blakus tiem diviem, hmm, kuiļiem, kuriem apkārt pulcējās vesels bars nepiederīgo: aiz Zelenska ir valsts, kas asiņo, bet ASV prezidents un viceprezidents nodarbojas ar reketu. Man bija kamols kaklā.
Visi ukraiņi, kuri karo pret krieviju, ir varoņi. Visi, kuri brauc palīdzēt ukraiņiem, ir varoņi. Karš vienmēr atrod savus varoņus. Vai Latvijā ir varoņi?... Potenciālie - jā. Bet varonība burtiskā veidā pagaidām nav pieprasīta. Es pazīstu daudzus jauniešus un esmu pārliecināts, ka kritiskā situācijā viņi būs varoņi. Pagaidām varonība ir runāt to, ko tu domā. Nelīferēt. Līferē mūsu politiskie vadoņi. Un es negribu, lai šo vadoņu dēļ kādam būtu jāmetas uz reālām ambrazūrām: ir citas iespējas, lai izpaustu varonību. Vismaz pagaidām ir. Varonību var parādīt pašaizliedzīgā darbā, ģimenē, glābjot līdzcilvēkus, glābjot dzīvniekus. Pie šīs atziņas arī pieturēsimies.
