Eižens Počs – pēdējais Latvijas PSR ārlietu ministrs, ilggadējs diplomāts PSRS vēstniecībā ASV, PSRS Ārlietu ministrijas Konsulārās pārvaldes priekšnieka pirmais vietnieks, PSRS un pēc tam Krievijas Federācijas vēstnieks Āzijas un Āfrikas valstīs, viens no Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas izstrādāšanas dalībniekiem. Kā bijušā augstākā ranga diplomāta acīm izskatās šodienas situācija ASV un Krievijas attiecībās un kā šīs attiecības ietekmēs Latvijas drošību – Neatkarīgās intervija ar Eiženu Poču.
Jūs savā grāmatā “Laikmeta krustpunktā. Diplomāta atklāsmes” aprakstāt notikumus saistībā ar 1990. gada 4. maija balsojumu par Neatkarības deklarāciju. Neatkarības deklarācijas dēļ mainījās Latvijas valdība - jūs zaudējāt Latvijas PSR ārlietu ministra amatu. Vai mēs šo 35 gadu laikā esam attaisnojuši iegūto neatkarību un darījuši visu iespējamo valsts un tautas turībai un labklājībai?
Paldies par jautājumiem, kuri arī man ir ļoti svarīgi. Pirmkārt, daži vārdi par vēsturi. Patiešām, es ļoti labi atceros virkni mūsu laikmeta notikumu pirms 35 gadiem. Šajos nemierīgajos 1990. gada pavasara mēnešos es atrados politisko notikumu epicentrā un pildīju savu pieticīgo lomu Latvijas valdībā ārlietu ministra amatā. Dažu mēnešu laikā es kā ministrs uzsāku darbu pie straujas Latvijas Ārlietu ministrijas funkciju paplašināšanas. Līdz tam Latvijas PSR Ārlietu ministrija darbojās kā Maskavas papildinājums. Ministrija manā vadībā uzņēma kursu uz neatkarīgāku un profesionālāku ārpolitikas institūcijas darbību. Kā es aprakstīju savā atmiņu grāmatā, darba ministrijā kļuva aizvien vairāk, izveidoju jaunas nodaļas. Konsulārā nodaļa jau darbojās, man atnākot. No jauna izveidoju ekonomikas un ideoloģijas nodaļas. Papildus pieņēmu darbā apmēram 10 speciālistus.
Jau tajā laikā diskusiju degpunktā atradās jautājums par Latvijas atdalīšanos no PSRS. Latvijas valdības vadītājs Vilnis Bresis mani iesaistīja Deklarācijas par Latvijas neatkarības atjaunošanu projekta sastādīšanā. 1990. gada martā šo dokumentu viņš kopā ar Anatoliju Gorbunovu, Daini Īvānu un Ilmāru Bišeru aizveda uz Maskavu atrādīt Gorbačovam un Rižkovam.
Latvijas PSR Augstākā padome 1990. gada 4. maijā pieņēma šo deklarāciju. Deputāti nobalsoja “par” ar 138 balsīm no 201, tas ir, ar konstitucionālo vairākumu vairāk nekā 2/3 balsu. Tas bija vēsturisks un Latvijas likteni izšķirošs balsojums. Tas nozīmēja ne tikai Latvijas neatkarības atjaunošanu de iure, bet vēl arī nepieciešamību veikt virkni juridisku un politisku procedūru, tostarp jaunas valdības veidošanu. Breša valdībai pilnvaras beidzās 22. maijā. Vilnis Bresis atkāpās no amata. Viņa krēslā iesēdās Ivars Godmanis, bet manējā - Jānis Jurkāns. Godmanis manu veikumu prata novērtēt un par padarīto pateica lielu paldies. Viņš man piedāvāja palikt valdībā un strādāt Ārējo ekonomisko sakaru pārvaldē par direktoru. Jurkāns man piedāvāja palikt ārlietu resorā par ministra vietnieku. Zinot premjera nostāju pret manu kandidatūru, stipri apšaubīju šāda piedāvājuma racionālo pusi. Es no šiem amatiem atteicos.
Lasītājiem vēlos arī atzīmēt, ka mana grāmata “Laikmeta krustpunktā. Diplomāta atklāsmes” ir pieejama gandrīz visās Latvijas centrālajās un novadu bibliotēkās, kā arī tiešsaistē lasāma LNB Digitālajā bibliotēkā: https://dom.lndb.lv/data/obj/1545563.html
Tagad atgriezīsimies pie jūsu jautājuma par vai mēs šo 35 gadu laikā esam attaisnojuši iegūto neatkarību? Mana atbilde: jā un nē. Ja es to jautāju pašam sev, tad atbildes ir “jā”. Es absolūti pārgāju uz “tu” ar latviešu tautu, esmu savas tautas pusē gan priekā, gan bēdās. Pārdzīvoju par neveiksmēm ekonomikas attīstības jomā. Nav šaubu, pārdzīvoju arī par Rail Baltica neveiksmēm. Ja nejēdzības projekta virzībā pieļāva tikai un vienīgi mūsu tautas pārstāvji, tad tas ir ļoti liels kauns.
Cenšos ticēt, ka Latvija ekonomiskas attīstībā tomēr pacelsies augstāk par priekšpēdējo vietu Eiropas Savienībā. Mūsu sasniegumi kultūrā, sportā, aizsardzībā un citur - tas ir labs piemērs tam kā Latvijā vajadzētu saimniekot. Es personīgi esmu stipri gados, tomēr cenšos būt lietas kursā visos dzīves jautājumos, īpaši par latviešu valodas īpašo vietu valodu saimē Latvijā. Pašiem iedzīvotājiem ir jājautā kāpēc izveidojusies situācija, ka ļoti daudzi cilvēki kur šeit dzīvo gadiem latviešu valodu joprojām nemāk.
Vai atminaties sava darba laikā diplomātijā tik skarbus ASV centienus aizsargāt savu iekšējo tirgu kāds notiek šobrīd? Kā jūsu laikā ASV sargāja savu iekšējo tirgu? Kādas ir Jūsu prognozes ar ko tas beigsies, jeb kā izvērtīsies Donalda Trampa agresīvā ārpolitika?
Pirmkārt, atgādināsim jūsu lasītājiem, ka es esmu ārpolitikas profesionālis, bet ne profesionālis ekonomikā. ASV 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā īstenoja skarbu protekcionisma politiku, lai nodrošinātu strauju rūpniecības izaugsmi. Pēc Otrā pasaules kara beigām tarifu loma pastāvīgi un būtiski samazinājās un galu galā tarifu piemērošanas jēga sevi izsmēla. Līdz septiņdesmitiem gadiem, kad es strādāju ASV, nekas tāds nebija. Absolūti nē. Gluži pretēji, 1970. gadu sākumā Niksons un Kisindžers spēra nopietnus stratēģiskās tuvināšanās soļus ar Ķīnu, lai radītu pretsvaru Padomju Savienības ģeopolitiskajai lomai. Dažu gadu laikā šie pasākumi atvēra Amerikas tirgu Ķīnai un radīja labvēlīgus apstākļus, lai tā sāktu eksportēt milzīgus preču daudzumus uz ASV par zemām cenām. Abi republikāņu prezidenti Ronalds Reigans un Džordžs Bušs vecākais 1980. gados, un demokrāts Bils Klintons 1990. gados konsekventi un mērķtiecīgi veicināja starptautiskās tirdzniecības liberalizācijas principus, veicināja tirdzniecības un politisko attiecību starp valstīm netarifu regulēšanu.
Tieši ASV kļuva par vienu no galvenajiem politiskajiem sponsoriem Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidei 1995. gadā, kurā tagad ietilpst 162 valstis un Eiropas Savienība. Amerikas Savienotās Valstis 2001. gadā ieguldīja milzīgas diplomātiskas pūles, lai PTO pievienotos Ķīnas Tautas Republika. Un tas tika darīts neskatoties uz lielajām pretrunām abās pusēs. PTO liberālo tirdzniecības noteikumu iespaidā 30 gadu laikā lēto preču imports uz ASV no visas pasaules, galvenokārt no Ķīnas, sāka augt nepieredzētā tempā, ievērojami pārsniedzot preču eksportu no ASV, kas noveda pie mūsdienu milzīgā ASV preču deficīta attiecībā pret Eiropas Savienību, Ķīnu un vairākām citām valstīm. Ir svarīgi atcerēties, ka ASV ir ievērojams pārpalikums pasaules tirdzniecības pakalpojumu, tostarp finanšu pakalpojumu, bilancē.
Es gribētu atzīmēt, ka divpusējās tirdzniecības attiecības starp ASV un Latviju nekad nav bijušas nozīmīgas. ASV pat nav viena no desmit galvenajām Latvijas tirdzniecības partnerēm. Piemēram, saskaņā ar Ekonomiskās sarežģītības novērošanas centra datiem, angliski The Observatory of Economic Complexity, kas ir tiešsaistes datu vizualizācijas un izplatīšanas platforma, kuras mērķis ir padarīt globālo tirdzniecības datu analīzi pieejamu un saprotamu plašam lietotāju lokam, tikai no Lietuvas un Igaunijas uz Latviju šodien importē 25 reizes vairāk preču un pakalpojumu nekā no ASV. Tajā pašā laikā ASV ievērojamais tirdzniecības deficīts attiecībā pret Latviju ir pastāvīgs, tāpat kā lielākajā daļā citu ES valstu. Īpaši jautrs ir sekojošs fakts: pēdējo 15 gadu laikā lielākā Latvijas eksporta pozīcija uz ASV ir alkoholiskie dzērieni - degvīns - 77,4 miljoni ASV dolāru 2023. gadā.
ASV protekcionistiskās tarifu politikas atgriešanās priekšnoteikumi tika izklāstīti 2010. gadu vidū, kad ekonomisti un plašsaziņas līdzekļi sāka rakstīt, ka, pateicoties globalizācijai, pirktspējas paritātes ziņā, Ķīna 2015. gada septembrī faktiski kļuva par lielāko ekonomiku pasaulē un ka amerikāņu vidusšķira patiešām kļuva zaudētāja no globalizācijas procesa. Donalds Tramps ir mērķtiecīgi virzījis šo populistisko tēzi visu trīs prezidenta vēlēšanu kampaņu priekšplānā 2016., 2020. un 2024. gadā. Sākoties otrajam pilnvaru termiņam, Tramps pārveidoja šo saukli par ekstrēmu “savstarpējo tarifu” stratēģiju un pasludināja stratēģijas dienu, 2. aprīli, par “Atbrīvošanas dienu”, kas visā pasaulē tika uzskatīta par visaptverošu tarifu karu pret visiem.
Šis solis neapšaubāmi ir viena no šķautnēm Trampa jaunajā agresīvajā ārpolitikā, kuras mērķis ir graut un iznīcināt veco “Jaltas-Potsdamas” pasaules kārtību un aizstāt to ar jaunu kārtību, kuras pamatā ir stipro tiesības.
Atbilde uz jūsu jautājumu par to, kā šī politika var beigties, pašlaik nevienam nav zināma.
Savā vārdā es tikai teikšu, ka šo jauno globālo tektonisko procesu rezultāti lielā mērā ir atkarīgi no turpmākās dinamikas Ķīnas ekonomikā un no Eiropas Savienības spējas formulēt un īstenot vienotu reaģēšanas stratēģiju gan ekonomikā, gan politikā. “Globālo dienvidu” jeb, kā to nesen sauc par “globālo vairākumu”, ļoti svarīgo pozīciju būtiski noteiks pirmie divi iepriekš minētie faktori. Visu mūsdienu karsto konfliktu ilgtermiņa trajektorija, neatkarīgi no tā, vai tā ir Ukraina, vai Tuvie Austrumi utt., būs atkarīga arī no šiem fundamentālajiem faktoriem.
“Laikmeta krustpunktā. Diplomāta atklāsmes” aprakstāt epizodes kā Aukstā kara laikā PSRS un ASV meklēja saskarsmes punktus un veidoja dialogu. No Jūsu aprakstītā izriet, ka dialogs bija iespējams un tas veidojās, ja vien abu valstu līderi bija tam gatavi. Vai šobrīd patiess produktīvs dialogs starp ASV un Krieviju ir iespējams?
Diplomātijas loma toreiz un tagad nav tāda pati. Grāmatā es citēju ievērojamā diplomāta Anatolija Dobriņina, padomju vēstnieka pie sešiem Amerikas prezidentiem aukstā kara laikā (1962-1986), principus. Viņš nekad neatbalstīja prastus deklaratīvus gājienus, pakļaujoties neinformētas sabiedrības noskaņojumam. Viņš vienmēr deva priekšroku ilgstošām sarunām ar mērķi rast kompromisa risinājumus ļoti sarežģītām situācijām. Saskaņā ar tās skolas filozofiju, par kuru es sevi uzskatu, diplomāts ir savas valsts oficiāls pārstāvis un viņam nav tiesību kaut ko patvaļīgu gvelzt vai improvizēt. Ja nezināt, ko teikt, vislabāk ir klusēt. Kompetence ir neatņemama diplomāta īpašība. Sarunās nedrīkst izrādīt emocijas, turpretim jāizmanto otras puses emocionalitāte. Katram sarunu partnerim ir sava pieeja, ņemot vērā viņa stiprās un vājās puses. Nedrīkst sasteigt sarunas, pretējā gadījumā jūs zaudēsiet. Ir absolūti nepieņemami nekavējoties atklāt visas kārtis, vēloties atrisināt problēmu vienā rāvienā. Diplomātam galvenais ir iekšējā pārliecība, ka viņš savas valsts interešu vārdā aizstāv taisnīgu lietu.
Sarunu diplomātija aizkulisēs, komunikācija caur slepeniem kanāliem vienmēr ir pastāvējusi un joprojām pastāv. Tomēr pēdējos gados, globāli izplatoties sociālajiem tīkliem, sarunu diplomātija ir kļuvusi par politiskā procesa pilnīgās “publicitātes" ķīlnieku. Pat augstākā ranga diplomāti šeit un tur arvien vairāk ir spiesti koncentrēties uz publiskā stāstījuma prasībām un diennakts ziņu cikla ritmiem, un arvien biežāk nekautrējas no ierakstiem šajā vai tajā sociālajā tīklā. Diplomātiskās kompetences un atturības standarti - un līdz ar to arī diplomātijas vispārējā uzticamība - jau sen ir mazinājusies.
Dialogs starp ASV un Krieviju un agrāk PSRS vienmēr ir pastāvējis pat visakūtākajās starptautisko krīžu fāzēs. Pāreja no aukstā kara instrumentiem uz mūsdienu hibrīdkaru ar masīvāku informācijas ietekmes izmantošanu prasa vēl vairāk saglabāt uzticamus saziņas kanālus, kas izolēti no publiskās retorikas. Tādi neapšaubāmi pastāv. Trampa atklātā atgriešanās pie Real-Politik principiem, uz politiku, kas balstīta uz darījumiem, paver ceļu jauniem publiskiem stratēģiskiem nolīgumiem starp ASV un Krieviju, ko netraucē ideoloģiskas atšķirības “demokrātijas un autokrātijas" līnijās.
Kādi spēki var patraucēt dialogam starp Krieviju un ASV?
Kā liecina pēdējās desmitgades pieredze, galvenais faktors, kas ietekmē valsti un Krievijas un Amerikas dialoga līmeni, ir iekšējā politiskā cīņa ASV. Ir iespējams prognozēt strauju politiskā spiediena pieaugumu uz šo dialogu, tuvojoties nākamajām prezidenta vēlēšanām ASV 2028. gadā. Arī no Krievijas daudz kas ir atkarīgs: vai pašreizējā valdība pastāvēs arī turpmāk?
Ja izveidosies labas draudzīgas attiecības starp ASV un Krieviju - tas kļūs par draudiem Latvijas neatkarībai, jeb, gluži otrādi, nodrošinās Latvijai milzu ekonomiskās attīstības iespējas?
Galvenā Latvijas drošības un neatkarības garantija ir NATO Statūtu 5. panta faktiskā spēkā esamības saglabāšana. Jebkuras runas par NATO mehānisma aizstāšanu ar alternatīviem Eiropas drošības mehānismiem automātiski rada draudus Latvijas valsts neatkarībai. Tāpēc politiskajam imperatīvam jābūt nemainīgam - koncentrēšanās uz esošo NATO instrumentu stabilitāti neatkarīgi no Krievijas un Amerikas attiecību zigzagiem. Stratēģiskās iespējas Latvijas ekonomiskajai attīstībai vienmēr ir nodrošinājusi tās atrašanās vieta starp Eiropas un Krievijas (Eirāzijas) tirgiem. Pašreizējos apstākļos atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga arī no ES labi pārdomātajiem stratēģiskajiem lēmumiem ilgtermiņā, neņemot vērā Krievijas un Amerikas attiecību īstermiņa politiskos ciklus.
Vēsture rāda, ka ne vienmēr Krievijas diplomātija uzskata un domā līdzīgi kā valsts līderis? Kā Jums šķiet, vai šobrīd Krievijas diplomātiskais korpuss ir sajūsmā par Krievijas prezidenta Vladimira Putina uzņemto kursu uz kaimiņvalstu iekarošanu un konfrontāciju ar NATO?
Es neesmu pārliecināts, ka varu piekrist jūsu tēzei. Pēc definīcijas diplomātiskais aparāts jebkurā valstī vienmēr pārstāv un aizstāv vadības pozīciju. No otras puses, nopietnu kritisko situāciju periodos, pat diplomātiskajās struktūrās, var rasties dažādas pieejas, kas atspoguļo politiskās vadības pozīciju klāstu. Tomēr diplomātiskais korpuss nav armija, tam nekad nav bijusi neatkarīga politiska loma. Diplomāti, kas apzināti iestājas pret savu vadību, vienmēr ir atkāpušies no amata, bieži vien klusi un tikai ļoti retos gadījumos publiski. Krievija šeit nav izņēmums. Vismaz pagaidām Krievijas diplomātija klusē.
Kādu redzat Latviju, ASV un Krieviju pēc gadiem desmit?
Visās trijās valstīs pie varas nāks jaunas politiķu paaudzes. Jācer, ka mūsu tautas piespiedīs šos jaunos politiķus smelties rūgtas un sāpīgas mācības no šodienas traģēdijām un krīzēm un sākt veidot nākotni, balstoties uz veselīgākiem un ilgtspējīgākiem principiem.
