Nabadzības mazināšanā tikai lozungi

CIK NABADZĪGO? Valsts kontrole analizē visus pieejamos datus par nabadzīgiem cilvēkiem un nabadzībai pakļautajām grupām, tomēr secinājusi, ka informācija ir fragmentāra un neiekļauj visas grupas, kuras ir vai varētu nonākt nabadzībā © Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Lai gan nabadzības mazināšanas mērķi ir noteikti valsts attīstības galvenajos dokumentos, realitātē atbalsts tikai daļēji un nosacīti sasniedz tos cilvēku, kuriem tas patiešām nepieciešams, revīzijā secinājusi Valsts kontrole.

Nozaru dokumenti dzīvo savu dzīvi, atrauti no realitātes, trūkst koordinētas rīcības, un, ja valsts attīstības dokumentos ir lozungi un apņemšanās, tad pretī nav pasākumu un reālas rīcības nozaru politikā. Viens no šādiem dokumentiem, ko skrupulozi izpētījuši Valsts kontroles revidenti, ir Minimālā ienākuma līmeņa koncepcija. Ar tās palīdzību bija plānots noteikt pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošu minimālā ienākuma līmeni, kas kalpotu par atskaites punktu sociālās drošības sistēmas ietvaros noteiktā valsts un pašvaldību atbalsta piešķiršanai iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem. Tomēr tās ieviešanas plāns 2020.‒2021. gadam, kura izstrādei un pieņemšanai bija nepieciešami gandrīz pieci gadi, paredz tikai atsevišķu atbalstu apmēru palielināšanu, nesaistot tos ar definēto minimālā ienākuma līmeni. Plāna ieviešanu šādā veidā noteica finansējuma trūkums, tāpēc Valsts kontroles secinājums ‒ paredzētais minimālā ienākuma līmenis faktiski ir tikai teorētiski aplēsts lielums - ir pamatots.

Kādu pieeju izvēlēties

Valsts kontrole, veicot lietderības revīziju ar mērķi noskaidrot, vai valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā, nonākusi pie atziņas, ka nabadzības mazināšana Latvijā var kļūt par vienu no deklaratīviem lozungiem, kas minēts valsts attīstības galvenajos dokumentos, bet realitātē tikai daļēji un nosacīti sasniedz tos cilvēkus, kuriem sociālais atbalsts patiešām nepieciešams. “Faktiski valstij ir jāizšķiras par ceļu, kādu iet nabadzības mazināšanai: saglabāt universālo atbalstu sistēmu, kurai nav vienotas pieejas un pār kuru nav vienotas uzraudzības, vai pamazām ieviest mērķētu un patiešām uz indivīda vajadzībām balstītu pieeju, kas domāta tām personām, kurām tas ir visvairāk nepieciešams,” norāda Valsts kontrolē.

Valsts kontroliere Elita Krūmiņa uzsver, lai nabadzības mazināšana tomēr nepaliktu tikai lozungs, tai ir jābūt prioritātei arī nozaru politikas un pašvaldību līmenī, paredzot konkrētu rīcību izvirzīto mērķu sasniegšanai. Diemžēl revīzijā konstatētie fakti atklāj sadrumstalotu, nekoordinētu un uz precīziem datiem nebalstītu valsts un pašvaldību līdzekļu novirzīšanu nabadzības mazināšanai, kas ne vienmēr sasniedz nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautās personas.

Nepilnības ar datiem

Nepilnības datos pavisam spilgti atklājas arī Covid-19 pandēmijas laikā - kad jālemj par to, kāds sociālais atbalsts un kam tas ir nepieciešams, daudzi plāta rokas, jo nezina, kuri cilvēki, kādas sociālās grupas visvairāk ir vai būs pakļautas krīzes situācijai. Piemēram, pavisam nesen atklājās, ka nav skaidrs, kas notiek un vai atbalstu saņem (vai tas ir nepieciešams?) ģimenes, kurās aug bērni ar invaliditāti, un tie bērni, kuri līdz šim mācījās internātskolās, bet tagad dienas jāpavada mājās. Labklājības ministrija aprēķinos izmantoja dažādus datus, bet vienlaikus atzina, ka par daudziem bērniem, ģimenēm informācijas vienkopus nav. Līdzīgi ir ar sociālo atbalstu ģimenēm, kuras nonākušas krīzē, piemēram, atbalstu daudzviet saņem daudzbērnu ģimenes, nevērtējot, vai to ienākumu līmenis šajā krīzē ir samazinājies, taču atklājas, ka ir viena vecāka ģimenes, kurām atbalsts nepienākas, jo neietilpst ne trūcīgo, ne daudzbērnu ģimeņu sarakstos.

To atzinusi arī Valsts kontrole ‒ Latvijā nav pilnīgu datu par nabadzības riskam pakļautām personām. Pašlaik var iegūt informāciju par nabadzības risku pensijas un pirmspensijas vecuma personām, daudzbērnu ģimenēm, bet par cilvēkiem ar invaliditāti informāciju var iegūt tikai daļēji. Savukārt par tādām iedzīvotāju grupām kā romi, no ieslodzījuma vietas atbrīvotās personas, personas ar zemām vai darba tirgum neatbilstošām prasmēm informācija vispār netiekot analizēta. Valsts kontrole uzskata, primāri būtu jānosaka, kuras iedzīvotāju grupas ir pakļautas nabadzībai, un tad jāpieņem lēmums par konkrētiem pasākumiem to nabadzības mazināšanai.

Valsts kontrole

Nesadarbojas, dublējas

Nabadzības mazināšanā iesaistītas daudzas institūcijas, taču tās nesadarbojas tādā līmenī, lai to rīcība patiešām būtu efektīva un produktīva, secina Valsts kontrole. Gan valsts, gan pašvaldību rīcība, nosakot sociāli atbalstāmas iedzīvotāju grupas un sniedzot tām atbalstu, ir nekoordinēta, nereti dublējoša un mēdz būt pat pretrunīga. Tāda situācija, uzsver kontrolieri, izveidojusies galvenokārt tādēļ, ka

valstī nav vienota, koordinējoša plānošanas dokumenta nabadzības mazināšanai, bet Labklājības ministrija kā šo politiku koordinējošā institūcija veic uzraudzību tikai savas atbildības līmenī.

Citas valsts iestādes tikai apkopo statistisku, bet nevērtē pasākumu ietekmi, proti, to, vai tiešām nabadzība mazinās un kas to ietekmē. Savukārt pašvaldības, kuras gadā sociālajai aizsardzībai tērē 249 miljonus eiro un no tiem piekto daļu izmaksā sociālajos pabalstos, rīkojas bez kopsakara ar valsts sniegto palīdzību un atbalstu, lai gan tieši pašvaldībām ir jau funkcionējoša sistēma, kas palīdz vērtēt atbalsta pieprasītāju ienākumus un materiālo stāvokli. Valsts kontrole mudina ieviest valstiskā līmenī uz personu vajadzībām balstītu sistēmu.

Katrs iet savu ceļu

Vienīgais koordinējošais rīcībpolitikas dokuments nabadzības mazināšanai patlaban ir 2014. gadā valdībā apstiprinātā Koncepcija par minimālā ienākuma līmeni, ar kuru bija paredzēts ieviest vienotu minimālā ienākuma līmeni, kas kalpotu par atskaites punktu sociālās drošības sistēmas īstenošanā. Plāna tapšana bija ilga, grūta, izskatīšana valdībā atlikta vairākas reizes, faktiski pakļaujot tā īstenošanu politiskām iegribām, un arī apstiprinātais variants neatbilst sākotnējām iecerēm.

To secina arī Valsts kontrole, vēl papildus norādot, ka darba grupa, kas plānu veidoja, nav piedāvājusi risinājumus, kā minimālā ienākuma līmeni ‒ 198 eiro mēnesī pirmajai personai mājsaimniecībā un 139 eiro nākamajām ‒ sasaistīt ar reālu atbalstu iedzīvotājiem. Savukārt valdība plānam 2020. un 2021. gadam atvēlēja trešo daļu no plānotā finansējuma, paredzot tikai atsevišķu atbalstu palielināšanu. Valsts kontrole norāda, ka, ieviešot minimālā ienākuma līmeni, bija jāveic visaptverošs jau pastāvošā valsts un pašvaldību atbalsta izvērtējums un jānovērtē tā efektivitāte, kā arī jāfiksē dublēšanās valsts un pašvaldību atbalstā.

Revīzijas dati liecina, ka, piemēram, 2018. gadā 21 revīzijā iekļautā pašvaldība 3,349 miljonus eiro novirzījusi dažādiem pabalstiem, no kuriem 52 procenti nonākuši pie iedzīvotājiem bez to vajadzību izvērtēšanas.

Piemēram, 26 procenti izmaksāti dažādiem svētku pabalstiem. Sociālo pakalpojumu politikā, kurā būtu jāparedz atbalsts, lai bezpajumtnieki varētu atkal iekļauties sabiedrībā, šiem cilvēkiem netiek plānots neviens pasākums, bet bērnu un ģimenes tiesību politikā nav neviena mērķēta pasākuma viena vecāka ģimenēm, kas ir viena no nabadzības riskam visvairāk pakļautajām grupām.

Valsts kontrole izveidojusi vairākus ieteikumus, kurus Labklājības ministrija apsolījusi ņemt vērā un izvērtēt. Jāņem vērā, ka arī Covid-19 krīze ienesusi savu “redzējumu” sociālajā palīdzības sistēmā un tas būs pamats vēl rūpīgākai nabadzības mazināšanas politikas pārvērtēšanai.

VIEDOKLIS

Ramona PETRAVIČA, labklājības ministre:

Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

‒ Piekrītam Valsts kontroles secinājumam, ka visaptverošs izvērtējums par valsts un pašvaldību nodrošināto atbalstu dažādām iedzīvotāju grupām ir būtisks, lai izdarītu secinājumus par izlietotā finansējuma un sniegtā atbalsta mērķētību, kā arī vērtētu esošā atbalsta pārskatīšanas nepieciešamību. Piekrītam, ka arvien jāpilnveido pašvaldību izpratne par sociālās vides izpēti un sniegtā atbalsta korektu uzskaiti, jo pašvaldībām ir īpaši būtiska loma nabadzības mazināšanas pasākumu īstenošanā. Tomēr piesardzīgi vērtējam Valsts kontroles pausto ierosinājumu pārskatīt universālo pabalstu likvidēšanas iespēju, tā vietā ieviešot ienākumos testētu pabalstu sistēmu, mērķējot to tikai uz tiem, kuriem tas vairāk ir nepieciešams. Tas var radīt risku, ka var samazināties cilvēku centieni uzlabot savu ienākumu situāciju, veikt sociālās iemaksas, uzrādīt patiesos ienākumus. Arī ienākumu testēšanā balstīts pabalsts nebūs tik liela apmēra, lai nodrošinātu visas cilvēka vajadzības, tādēļ darbā gūtajiem ienākumiem jābūt par pamata ienākumiem vajadzību nodrošināšanai. Valsts atbalstam ir jābūt tādam, lai saglabātu iedzīvotāju motivētu iesaisti darba tirgū, ar mērķi gūt pastāvīgus un patstāvīgus ienākumus, mazinot atkarību no valsts un pašvaldību pabalstiem.

Izpēte

Tieslietu ministrija atteikusi “Neatkarīgo” iepazīstināt ar vairāk nekā pirms 20 gadiem – 2004. gadā pavasarī – veikto “Lattelekom” mierizlīguma izvērtējumu, kas bija noslepenots vispirms uz 10 gadiem un pēc tam vēl uz pieciem gadiem. Turklāt TM norāda, ka atteikumu tiesā pārsūdzēt nevar.

Svarīgākais