Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāra un Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētāja Sanda Riekstiņa izteikumi par prēmijām par augstiem sasniegumiem paralimpiskajiem sportistiem nav pirmā reize, kad ierēdņi vai politiķi salīdzina sportistu ieguldījumu medaļu izcīnīšanā, apšaubot paralimpisko sportistu nopelnīto medaļu cenu. Daudzu gadu garumā paralimpiskie sportisti ir centušies pierādīt paralimpiskā sporta nozīmi un aicinājuši novērst diskrimināciju starp sportistiem, tāpēc tagad politiķa Riekstiņa (Jaunā konservatīvā partija) atvainošanās, visticamāk, nespēs mazināt paralimpiešu sarūgtinājumu īsi pirms Tokijas paralimpiskajām spēlēm.
Savas pārdomas par sportistu prēmijām Sandis Riekstiņš publicēja savā sociālā tīkla “Facebook” profilā, un tieši šo citātu viņš bija izvēlējies no savas “Latvijas Avīzē” publicētās intervijas. It kā atvainodamies par savu viedokli, bet vienlaikus vēloties demonstrēt atklātību, uz kādu citi varbūt nebūtu spējīgi, politiķis sacīja: “Attiecībā uz prēmijām paralimpiešiem - būšu ļoti nepopulārs, bet es to nesalīdzinu ar parasto sportu. Tās ir divas dažādas lietas - gan attiecībā uz konkurenci, gan visu pārējo. Nesaku, ka paralimpiešiem jābūt mazāk, bet parastajiem sportistiem jābūt vairāk, ņemot vērā konkurences faktoru. Vienmēr ir tabu tēmas, par kurām nerunāt - labāk dodam un aizmirstam, citādi būs jātaisnojas. Manuprāt, abas šīs lietas nevar likt vienos svaru kausos. Diez vai tas ir godīgi pret parastiem sportistiem.” Riekstiņa viedoklis izraisīja sašutumu sabiedrībā, tai nostājoties paralimpisko sportistu pusē. Tā tas bijis vienmēr jau kopš tā laika, kad paralimpisko un olimpisko sportistu sasniegumi vēl netika līdzvērtīgi novērtēti ar prēmijām.
Pēc šīs politiķa atklāsmes viņa kolēģe izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (JKP), visticamāk, redzot daudzos komentārus ne tikai Riekstiņa, bet arī savā virzienā, publicēja atvainošanos. “Ikvienam no mums ir jāsāk ar to, ka savā ikdienā mēs nedalām cilvēkus “labajos vai sliktajos” vai “pareizajos un nepareizajos” tikai tāpēc, ka viņi jelkādā veidā atšķiras no mums. Ir tikai dabiski, ka mums katram ir savi viedokļi, uzskati un pārliecības, tomēr nekad un ne pie kādiem apstākļiem mēs nedrīkstam pazemināt, noniecināt vai sāpināt kādu, kurš ir citāds vai pārstāv citādi domājošu pusi,” raksta ministre. “Pārrunājot ar Sandi radušos situāciju, ir skaidrs, ka izskanējušais vārds ir radījis pārpratumu, tomēr varu apliecināt, ka ne es, ne ministrija neplāno samazināt esošo prēmiju apmēru vai nevienlīdzīgi attiekties pret olimpisko un paralimpisko spēļu laureātiem.”
Muižniece norādīja, ka valstij ir jāspēj pateikt paldies saviem sportistiem brīdī, kad tie sasnieguši olimpisko spēļu virsotnes, bet jāspēj arī atbalstīt viņus ceļā uz šiem sasniegumiem. Pašlaik tas tā nav, bet Izglītības un zinātnes ministrija ir gatava pārskatīt sporta nozares finansēšanas sistēmu kopumā. Ministre atvainojās paralimpiskajiem sportistiem, tuviniekiem un visiem Latvijas iedzīvotājiem, ko šī “komunikācijas kļūda” aizskārusi. Tomēr ministre neatbildēja, vai, viņasprāt, Riekstiņam būtu jāatstāj amats viņas komandā, jo kā nekā viņš ir viens no augstākajām amatpersonām pašlaik sporta nozarē Latvijā.
Atvainojās arī pats Riekstiņš. Viņš taisnojas, ka daudz laika pavada visu sportistu vidē, tiekas ar sportistiem no visām sociālajām grupām un ir dzirdējis dažādus viedokļus no pašiem sportistiem, arī viņu treneriem. “Lielākā daļa redz sportistu un viņa medaļas, bet es redzu medaļas otru pusi, un tur viss nav tik rožaini - regulāri saņemu sūdzības par nevienlīdzīgo attieksmi. Pārrunājot jautājumu ar kolēģiem, uzskatu, ka ir svarīgi, lai visi sportisti visos sporta veidos viena līmeņa sacensībās tiktu novērtēti vienādi no valsts puses,” saka Riekstiņš. Viņš pats piedāvājis pamest amatu, bet - lai gan pats Riekstiņš skaidri nepasaka - amatu viņš pēc sarunas ar ministri saglabās.
Latvijas Paralimpiskā komiteja prasīs Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisiju izvērtēt Saeimas Sporta komisijas priekšsēdētāja Sanda Riekstiņa izteikumu atbilstību Saeimas ētikas kodeksam, kā arī lemt par viņa atbilstību apakškomisijas vadītāja amatam. Par to Neatkarīgajai pastāstīja Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte. “Šoks - tas ir mazākais, ko mēs varam pateikt par Riekstiņa kunga izteicieniem,” saka D. Dadzīte. “Sportisti nav tik daudz apvainojušies par kārtējo sarunu par prēmijām, bet par to, ka politiķis spriež un atļaujas filozofēt par sportistu ieguldījumu, konkurenci paralimpiskajā sportā un apšaubīt viņu sasniegumu nozīmi.” Lai kvalificētos paralimpiskajām spēlēm, ir jāiegulda milzīgs darbs, jāizcīna smaga cīņa, jo konkurence ir milzīga, turklāt Latvijai kā mazai valstij ir jācīnās arī par katru kvotu šajās spēlēs. “Tie dīvāna komentētāji, pie kuriem tagad varam pieskaitīt arī Riekstiņa kungu, lai ieslēdz tiešraidi no paralimpiskajām spēlēm un paskatās, kā par katru sasniegumu cīnās šie sportisti,” uzsver D. Dadzīte.
Paralimpiskais sportists Rihards Snikus, kurš Riodežaneiro paralimpiskajās spēlēs izcīnīja piekto vietu iejādes sportā, par S. Riekstiņa izteikumiem ir sašutis. Viņš saka: “Ja to pateiktu kāds ministrijas ierēdnis vai zemāk stāvošs cilvēks, tad es tam tik ļoti nepievērstu uzmanību, bet ja cilvēks ir ievēlēts Saeimā pārstāvēt tautas intereses un pārstāv sporta nodaļu, un var atļauties ko šādu ierakstīt, tad tas ir augstākais bezkaunības līmenis [..]. Mani kā profesionālu sportistu šis Riekstiņa kunga ieraksts pamatīgi apvainoja, un sajutos tiešām diskriminēts.” Sportists norāda, ka svarīgos startos paralimpiskie sportisti parāda lieliskus rezultātus un atved mājās medaļas, it sevišķi mūsu izcilie paravieglatlēti Aigars Apinis, Diāna Dadzīte un citi.
Šogad Tokijas paralimpiskajās spēlēs startēs septiņi Latvijas sportisti, spēles sāksies 23. augustā un tās translēs Latvijas Televīzija. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka politiķa izteicieni pamatīgi apbēdinājuši mūsu paralimpiskos sportistus, kuri gan startēs spēlēs, ar pilnu atbildību pārstāvot savu valsti. Jāatgādina, ka tikai pēc Londonas paralimpiskajām spēlēm 2021. gadā paralimpiskajiem sportistiem sāka piešķirt tādas pašas naudas balvas par augstiem sasniegumiem sportā kā ikvienam sportistam, un arī toreiz daudzkārt funkcionāri izteicās, ka paralimpiskais sports ir vairāk kā rehabilitācija, ne sports, bet kopā ar sabiedrības atbalstu izdevās pierādīt, ka paralimpiskie sportisti nav diskriminējami.