Advokātiem, kas strādā tā dēvētajās naudas atmazgāšanas lietās, izdevies aizklauvēties līdz likumdevējam. Šobrīd galvenokārt trešo valstu pilsoņu nauda arestēta simtiem kriminālprocesos, bet it kā notikušus noziedzīgos nodarījumus, kuros šī nauda iegūta, procesa virzītāji neizmeklē. Juceklīgā un tehnisku ķibeļu piemeklētā Saeimas komisijas sēdē tika atklāts, kādēļ. Jo tā pavēlējis sabiedrotais – Amerikas Savienotās Valstis.
Kopējais arestētās naudas apjoms 300 kriminālprocesos šobrīd ir 600 miljoni eiro. Liela daļa šīs naudas saistīta ar bankas “ABLV Bank” likvidāciju, kas notiek pēc ASV pavēles. Kā izrādās, arī naudas nacionalizācija šajā un citās bankās notiek pēc ASV pavēles. To Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē atzina ģenerālprokurors Juris Stukāns. Vairs nekādas runāšanas caur puķēm. Pateica tiešā tekstā - par šo te arestēto pusmiljardu:
"Tā nav problēma, tā ir aktualitāte. Un kāpēc mēs to darām? Tāpēc, ka Latvijai Amerika uz to norādīja un pieprasīja, lai mēs to darītu, un mēs visi to darām.”
Tas jau iepriekš bija zināms, ka Latvijas finanšu sistēmas kapitālais remonts sākts pēc sabiedroto pieprasījuma. Caur ASV vēstniecību tika nodots pasūtījums Latvijas lielākās nacionālās komercbankas “ABLV Bank” pašlikvidācijas procesu aizstāt ar piespiedu likvidāciju un bankas īpašniekus ielikt cietumā, kas gan pagaidām nav izdarīts. Finanšu ministrijā ASV vēstniecība “tehniskās palīdzības ietvaros” ielika savu konsultantu, lai uzraudzītu nepieciešamo normatīvo aktu virzību. Un šobrīd likumi ir sagrozīti tā, ka procesu virzītāji faktiski pārkāpj Satversmes 105. pantā noteiktās cilvēka pamattiesības uz īpašumu.
Tā, jāatgādina, bija speciāli izstrādāta valdības programma, kas līdz kapitālajam remontam Latviju reklamēja kā mazo Šveici, tiltu starp austrumiem un rietumiem, mudinot trešo valstu pilsoņus noguldīt Latvijas bankās naudu, pirkt īpašumus un apmaiņā saņemt termiņuzturēšanās atļaujas. Kad sākās remonts, uzturēšanās termiņš beidzās, bet nauda iestrēga bankās.
Šobrīd predikatīvi tiek pieņemts, ka tā ir noziedzīgi iegūta, taču procesa virzītāji ir atbrīvoti no pienākuma izmeklēt noziegumus, kuros it kā šī nauda iegūta. Nevainības prezumpcijas princips netīrās naudas lietā ir atcelts, un pienākums pierādīt līdzekļu izcelsmi pārlikts uz arestētās mantas īpašnieku. Tēlaini izsakoties, stāsts ir par pirmo iegūto miljonu. Ja runa ir par seniem darījumiem - desmit un vairāk gadu senā pagātnē, tiem var nebūt dokumentu. Citos gadījumos izcelsmes pierādījumi tiek sarūpēti, taču tie neapmierina procesa virzītāju. Vai arī nav sarūpēti atvēlētajos termiņos. Bet Latvijas iestāžu lēmumu pārsūdzības iespējas ir reducētas līdz minimumam.
Saeimas apakškomisijas sēdē vairāki juristi esošo situāciju raksturoja kā nepieņemamu, tostarp advokāte Daiga Siliņa. Procesa virzītāju lēmumos naudas arests tiek pamatots ar vienu teikumu - “manta iegūta nenoskaidrota noziedzīguma nodarījuma rezultātā”. Policisti, prokurori neuzskata par nepieciešamu šo nodarījumu izmeklēt un pierādīt noziedzīgu nodomu. Procesa virzītāji nekādas izmeklēšanas darbības procesā neveic un, kad pienāk termiņš, uzliek arestu. Nevis tādēļ, ka noticis noziegums, bet tādēļ, ka šajā kontā ir pieejama nauda, bet mantas īpašnieks nevar pierādīt, ka tā nav iegūta noziedzīgā ceļā. Kā sēdē atzina Dmitrijs Skačkovs, ar šādām metodēm nevar apkarot laundromātu - naudas atmazgātāju mafijas - darbību, bet ar šādām metodēm var vienkārši atņemt naudu. Ja tāds ir patiesais mērķis, regulējums izstrādāts vienkārši nevainojami.
Pretēji advokātu un viņu klientu ieskatiem, ka Latvijas valsts ieviestie netīrās naudas apkarošanas likumi ir aplami, to autori uzskata, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Tieslietu un Finanšu ministrija, policija, Ģenerālprokuratūra. Un citas valstis mūs par šādu regulējumu apbrīnojot. Jā, tas tiesa, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļa “Process par noziedzīgi iegūtu mantu” tika izveidota piemērošanai izņēmuma kārtā. Šīs normas ļauj uzsākt uz pieņēmumu pamata atsevišķu procesu par mantu, bet neizmeklēt hipotētisko noziegumu, kurā tā iegūta. Piemēram, tādēļ, ka “objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas nodošana tiesai tuvākajā laikā (saprātīgā laika periodā) nav iespējama”.
Taču ģenerālprokurors Stukāns saskata attaisnojumu tik daudzām šo pantu kārtībā virzītām lietām: “Latvijas valsts domāja, ka mums te būs finanšu paradīze, un visas bankas bija pilnas ar noziedzīgas izcelsmes naudu. Tā ir milzīga nauda, kas ir arestēta, un tam ir jātiek pāri. Ir konts, ir nauda, un mums jātiek skaidrībā, vai tā ir vai nav noziedzīgi iegūta.”
Protams, ne pie kāda kopsaucēja abas karojošās puses Saeimas apakškomisijas sēdē nenonāca. Un arī deputāti neko lietderīgāku nevarēja ierosināt advokātiem un prokuroriem kā vien sanākt kopā apspriesties aci pret aci un tad, ja spēs par kaut ko vienoties, nākt ar konkrētiem priekšlikumiem atkal uz Saeimu. Kā atzina komisijas vadītājs Andrejs Judins: “Citādi mums te ir divi poli: viss kārtībā un nekas nav kārtībā. Tā nekādu lēmumu nevar pieņemt.”
