Plašsaziņas līdzekļos izskanējušās norādes par Konkurences padomes izpildinstitūcijas vadītāja Māra Spičkas tuvību ar Jaunās konservatīvās partijas politiķi Juri Jurašu liek rūpīgāk pētīt J. Juraša partijas biedra Krišjāņa Feldmana vadītās Saeimas komisijas virzītos konkurenci apdraudošos likumu grozījumus.
K. Feldmana vadītajā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā tiek skatīti savstarpēji saistītie likumprojekti “Grozījumi Publisko iepirkumu likumā”, “Grozījumi Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā” un “Grozījumi Publiskās un privātās partnerības likumā”. Mēģinājumi grozīt Publisko iepirkumu likumu saistīti ar pirms vairāk nekā diviem gadiem aktualizēto Eiropas Savienības direktīvas 2014/24/ES 57. panta 4. punktu, kas, kā norāda izdevums “Dienas Bizness”, “pēc būtības paredz iespēju un nosaka nepieciešamību dalībvalstīm savos publiskajos iepirkumos izslēgt konkurenci kropļojošas vienošanās starp tirgus dalībniekiem”. “Dienas Bizness” vērš uzmanību, ka priekšlikumi K. Feldmana komisijā “tiek apspriesti aiz slēgtām durvīm, bez uzņēmēju nepastarpināta viedokļa un iesaistes, kas ir nepieņemams process uz Saeimas trešo lasījumu. Likumdevējam jau tā Satversmes tiesa vairākkārt ir aizrādījusi par ārkārtīgi zemas kvalitātes tiesību aktu izstrādi. Tādēļ veids, kā tiek izstrādāti un apspriesti (drīzāk noklusēti un slēpti) grozījumi Publisko iepirkumu likumā, rada nopietnas bažas par to, vai politiski motivētā veidā un ar skaļiem saukļiem par kartelistu apkarošanu netiek radītas jaunas lamatas nacionālajai uzņēmējdarbībai.”
Publiski jau izskanējis, ka tieši M. Spička, nevis Konkurences padomes priekšsēdētājs Juris Gaiķis un tās locekļi Jānis Račko un Līga Daugaviete ir šīs institūcijas galvenais stūrmanis. Spička kā izpildinstitūcijas vadītājs ir persona, kas izlemj, pret kuriem uzņēmumiem lieta ierosināma, pret kuriem ne, kuros gadījumos veikt kratīšanu, tajā skaitā ar mediju iesaisti, bet kuros maigi pakratīt ar pirkstu. Varbūt kāds domā, ka Konkurences padome politiski ir Nacionālās apvienības ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga paspārnē, taču realitātē to kontrolē JKP simpatizējošais Spička. Viens no pirmajiem, kurš pamanīja Konkurences padomes iesaisti politiskās varas un ietekmes sfēru pārdalē, bija Satversmes tiesas tiesnesis Jānis Neimanis. 2020. gada 18. decembrī tika publiskots Satversmes tiesas spriedums “Par Rīgas domes atlaišanas likuma 1. panta 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 101. pantam”, kā arī atsevišķais J. Neimaņa viedoklis. Tiesnesis ne tikai nepiekrita spriedumam, bet arī norādīja uz bīstamu tendenci - uzraugošās valsts institūcijas iesaistīšanu politiskās cīņās: “Var tikai nojaust, kādu interešu dēļ Ministru kabineta locekļi tika maldināti, tiem norādot, ka Konkurences padomes lēmuma dēļ sadzīves atkritumu savākšana un izvešana Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā esot apdraudēta. Uz to Ministru kabineta sēdē īpaši uzstāja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, kura vadītā ministrija sagatavoja Ministru kabineta rīkojuma projektu, lai panāktu ārkārtas situācijas izsludināšanu (un vēlāk tālāko pagarināšanu) un - visbeidzot - lai panāktu Rīgas domes atlaišanu. Ministru kabineta sēdē Konkurences padomes izteiktais viedoklis par tās lēmuma tiesiskajām sekām attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu Rīgā netika ievērots. Tātad ārkārtas situācijas izsludināšana bija tikai labi sagatavots iegansts tam, lai radītu iespaidu, ka sadzīves atkritumu apsaimniekošana ir krīzes situācijā un uz Rīgas ielām sāks krāties atkritumi.”
Tobrīd vēl nevienam nebija ienācis prātā līdz galam izpētīt Konkurences padomes lēmumu lomu Rīgas domes atlaišanā un šo lēmumu gatavotāju saistību ar tiem politiskajiem spēkiem, kuri tik ļoti tiecās pēc varas Rīgas domē, kuriem attiecīgie padomes lēmumi bija ļoti vajadzīgi. Realitātē tieši Konkurences padomes mākslīgi izveidotā “Tīrīgas” lieta, kas tagad jau noslēgusies bez jebkādu pārkāpumu konstatēšanas, bija pamatā viltus revolūcijai Rīgas domē. Tomēr šī lieta demonstrēja, kā opozīcijas deputāts J. Jurašs ar sava kursabiedra M. Spičkas iesaisti veicināja varas maiņu Rīgas domē.
Pērnā gada maijā raidījums “Nekā personīga” atspoguļoja Konkurences padomes aktivitātes tranzītbiznesa - dzelzceļa pārvadājumu jomas - pārdalē. Raidījums informēja, ka, pēc Konkurences padomes ieskatiem, valsts akciju sabiedrībai “Latvijas dzelzceļš” jāšķiras no gandrīz sešiem miljoniem eiro par it kā negodīgu uzņēmējdarbību. Izrādās, pirms četriem gadiem akciju sabiedrība “Baltijas ekspresis” iesniegusi padomē sūdzību. Viņuprāt, ”Ldz Cargo“ ļaunprātīgi izmantojusi dominējošo stāvokli. Kā zināms, “Baltijas ekspreša” padomes priekšsēdētājs un patiesais labuma guvējs ir no arestētās mantas glabāšanas t. s. Lemberga krimināllietā it kā atstatītais Šveices advokāts Rudolfs Meroni.
Kā norādījis raidījums, “Konkurences padomes lēmums ir radījis iespēju vienai privātfirmai “Baltijas ekspresis”, kas arī nodarbojas ar dzelzceļa kravu pārvadājumiem, pret valsti vērst prasību pat vairāku desmitu miljonu apmērā. Un, kā mums apstiprina kompānijas vadība - tas būs tikai loģisks solis, ka šāda rīcība sekos”.
“Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētājs Māris Kleinbergs “Nekā personīga” paudis viedokli, kurš liek aizdomāties par iemesliem, kas liek Konkurences padomei tik ļoti atbalstīt R. Meroni pārvaldīto uzņēmumu: “Mēs tomēr uzskatām, ka šis Konkurences padomes lēmums ir nepamatots un līdz ar to tas ir iemesls, kāpēc mēs esam viņus iesūdzējuši, un līdz ar to mēs esam uzsākuši šo tiesvedību ar Konkurences padomi. (..) Divu gadu garumā bija dažādas konsultācijas, pārrunas, diskusijas, dokumenti un viss pārējais. Nu, Konkurences padome to visu uzskatīja par nepietiekamu, savukārt “Baltijas ekspreša” viedoklis, kas šo procesu uzsāka caur “Latvijas dzelzceļa” administrāciju, tad šis viedoklis tika uzskatīts par vienīgo, korekto un pareizo, līdz ar to skatīsimies, ko tiesa lems šinī jautājumā.”
To, ka minētajiem uzvārdiem ir cieša saistība, apliecina gan Policijas akadēmijas 1999. gada absolventu saraksts, gan dalība tiesvedībās. “Dienas Bizness”, izpētot M. Spičkas kursabiedrus Policijas akadēmijā, raksta: “Ir vesela juristu paaudze vai, precīzāk, metiens, kas piekopj taktiku - metodes ir labas, ja noziedznieki tiek saukti pie atbildības, un tas nekas, ja nereti izrādās, ka sodīšanas burzmā trāpās nevainīgie vai arī sistēmas labošana par labu apsūdzībai noved pie nevēlamiem blakusefektiem. Runa ir par 1999. gada Policijas akadēmijas izlaidumu, no kurienes rodas vesela virkne Latvijā redzamu cilvēku. Piemēram, Jēkabs Straume, pašreizējais KNAB vadītājs, kura kontā ir jau rinda nepabeigtu lietu, proti, skaļš sākums medijos, blīkšķis - tāds, ka notrīc visa valsts, un pēc tam dzīvojam iznākuma gaidās. Tā paša kursa absolvents, nu jau deputāts Juris Jurašs ticis apsūdzēts par informācijas nopludināšanu, tiesā attaisnojies, un tomēr nav dūmu bez uguns! Informācija par lietām no J. Juraša mēdza nonākt pie medijiem, un saistība ir zināma. Jā, nopludinātā informācija nebija valsts noslēpums, bet fakts, ka metode nopludināt faktus, kurus žurnālistiem pašiem būtu grūti iegūt, ir metode bijušā izmeklētāja un pašreizējā politiķa arsenālā, paliek. Visbeidzot viens no izcilākajiem pēdējo gadu likumu veidotājiem ir pieminētā Policijas akadēmijas kursa absolvents, prokurors Juris Juriss, viņa kontā ir ideja par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu procesa nodalīšanu no Kriminālprocesa par personas vainu un atbilstošu grozījumu idejas likumos, kas arī tika akceptētas 2019. gada nogalē. (..) Juris Juriss atrada veidu, kā visveiksmīgāk apiet nevainīguma prezumpcijas jēdzienu, jo, spriežot par noziedzīgi iegūto mantu, šobrīd ir paredzēta iespēja atsvabināties no sarunas par personas vainu kādā noziegumā pēc būtības. Summāri: visi šie paņēmieni - skaļas lietas medijos, nevainīguma prezumpcijas apiešana, pierādīšanas atvieglošana un aizstāvības vājināšana likumdošanas līmenī - ir kopēji pieminētajiem juristiem un netrūkst arī Konkurences padomes lietās. Nevilšus gribas jautāt - vai kursabiedri kādā jaukā vakarā, skatoties Latvijas saulrietā, nav nolēmuši, ka valsts likumi ir nepilnīgi un pārlieku daudz bandītu paliek nesodīti, tādēļ ir jāsāk rīkoties?”
Jautājums - kāds sakars minētajiem Policijas akadēmijas kursabiedriem ar šveicieti R. Meroni, kura pārvaldītā uzņēmuma vēlmēs tik ļoti ieklausās Konkurences padome? Atbilde meklējama R. Meroni prasmē glabāt un pēc tam Latvijas valstij neatdot arestēto mantu Lemberga krimināllietā. Valsts apsūdzības uzturētājs krimināllietā un kaismīgs R. Meroni pozīcijas aizstāvētājs bija neviens cits kā pieminētais Ģenerālprokuratūras virsprokurors J. Juriss.
“Dienas Bizness”, virknējot faktus, izdara būtiskus pieņēmumus: “Minējums ir, ka M. Spičkas aizstāvis politiskajā arēnā vai mentors ir deputāts Juris Jurašs, kurš kandidēja Rīgas domes vēlēšanās, solot pilsētu atbrīvot no “10 gadus ilgā korupcijas žņauga”. Proti, kursabiedra M. Spičkas virzītā Tīrīgas lieta noved pie pasūtītāja - Rīgas domes - atlaišanas, un izbijušais KNAB izmeklētājs nevis ved korumpantus uz tiesu, bet cenšas uzvarēt tos vēlēšanās, lai tā tiktu galā ar korupciju, par kuru viņam, pēc paša vārdiem, zināms. Minējums, protams, var būt maldīgs, un varam arī domāt, ka kursabiedru rīcība Tīrīgas lietā nekādi nav saistāma. Daudz skaidrāka norāde uz mentora J. Juraša līdzdalību un padomu ir tā sauktajā Būvnieku karteļa lietā, kur M. Spička visu pierādījumu bāzi veidojis no sarunu ierakstiem, kurus Konkurences padome saņēma no KNAB, kas, starp citu, krimināllietu ar šiem pierādījumiem izbeidza. Šajā gadījumā, iespējams, ir pieļauta jau dramatiska kļūda lietas veidošanā un Konkurences padomes lēmuma pieņemšanā (..) Viss kļūmes sāls slēpjas apstāklī, ka Konkurences padome sarunas nevar noklausīties un KNAB pierādījumi krimināllietās pēc lietas izbeigšanas būtu jāiznīcina. Tieši šo nederīgo pierādījumu izmantošana, kur pat eksperti nespēj identificēt visus runātājus, kalpo par būvnieku masveidīgas diskreditācijas pamatu. Jau no pirmsākuma pret kartelistiem ir izvērsta nomelnošanas kampaņa, it kā viņi jau būtu vainīgi un kartelis būtu pierādīts tiesā. Vēl vairāk, mediji par lietu uzzināja pirms Konkurences padomes lēmuma, un iestādei šobrīd atkāpties no savas pozīcijas ir ļoti grūti, lai arī, valstiski domājot, vajadzētu tā rīkoties. (..) Jautājums, vai sistēma M. Spičkam nav kļuvusi par ieroci, kuru var izmantot pēc vajadzības, pielietojot visus pieejamos līdzekļus kā metodi un studiju biedrus kā sabiedrotos cīņā pret vispārējo ļaunumu, noziegumu pierādīšanu atstājot otrajā plānā, jo var taču panākt pietiekamu sabiedrības atbalstu iestādes lēmumam, un tam, ko saka tiesa, vairs nav jēgas, jo tas notiks pēc gadiem, kad visi oponenti lietā būs iznīcināti?”
