Karš Ukrainā kaut kad beigsies vai arī pārtaps iesaldētā konfliktā, un tad ne tikai Ukrainai, bet arī visai pārējai pasaules sabiedrībai būs svarīgi atbildēt uz šo jautājumu: vai karš de facto ir arī karš de jure, lai Krievija neizvairītos no pilnas atbildības par iebrukumu, noziegumiem pret cilvēci un pastrādātajiem kara noziegumiem. Visa Krievijas Federācija kopumā un katrs tās pilsonis.
Šobrīd Hāgas Starptautiskajā krimināltiesā pēc 40 valstu iesnieguma ir sākta izmeklēšana, un publiskajā telpā radies iespaids, ka izmeklēšanas objekts ir Krievijas iebrukums Ukrainā un šajā karā Krievijas pastrādātie noziegumi. Taču tā gluži nav, jo nevienā tiesas publiskotajā dokumentā netiek minēts vārds “karš” un nevienā dokumentā Krievija netiek nosaukta par kara aizsācēju, agresori un noziedznieci. Dokumentos izmantotais termins ir “situācija Ukrainā”, it kā tas būtu kāds abstrakts ļaunums, kas no nezināmiem avotiem uzklupis Ukrainai. Lūk, 28. februāra Starptautiskās krimināltiesas prokurora Karima Hana paziņojums par situāciju Ukrainā: “Esmu nolēmis virzīties uz izmeklēšanas ierosināšanu”. Un nākamais paziņojums seko 2. martā - “Situācija Ukrainā tiek nozīmēta II Pirmstiesas palātai”. Arī te par Krieviju ne vārda. Un tieši tāpat ne vārda dalībvalstu kopīgi parakstītajā vēstulē. Varbūt kādos nepubliskos dokumentos lietas tiek sauktas īstajos vārdos, bet ne šajos. Tikai “situācija Ukrainā”, un ir vismaz dīvaini karu dēvēt par “situāciju”.
Ukrainu atbalstošās valstis jau sākušas vākt pierādījumus Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem. Arī Latvijas Republika piedalās šajā procesā. Valsts drošības dienests 15. martā uzsācis kriminālprocesu par Krievijas Federācijas bruņoto spēku īstenotajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci un mieru Ukrainā. Vāc pierādījumus. Un tālāk jau Ģenerālprokuratūra ukraiņu bēgļu liecības par Krievijas bruņoto spēku kara noziegumiem apkopos un nodos izmeklētājiem Starptautiskajā krimināltiesā Hāgā. Taču jautājums, vai tad, kad pienāks īstā tiesas stunda, Krievija un tās pilsoņi arī tiks tiesāti pēc kara laika likumiem. Atbildi uz šo jautājumu meklē arī Latvijas Juristu apvienība, sadarbojoties ar saviem kolēģiem Ukrainā. Apvienības vadītājs Rihards Bunka skaidro, ka tur ir būtiska atšķirība. Ja karš tā arī paliek abstrakta “situācija”, tad katra nāve, katra iznīcināta māja, katra cīņas epizode jāvērtē kā atsevišķs unikāls noziegums, un, ja tādu ir simtiem un tūkstošiem, tiesvedība būs bezgalīga. Krievija turpinās pastāvēt uz to, ka nav iebrukusi Ukrainā, bet īstenojusi “speciālo militāro operāciju”. Un oficiāli Krievija karu Ukrainai nav pieteikusi, tāpat kā Ukraina nav pieteikusi karu Krievijai. Taču ir izsludināts kara stāvoklis.
Latvijas Juristu apvienība pieļauj: “Veidojas jauna juridiski pilnveidojamā situācija, kad divas valstis, neatrodoties kara stāvokļa juridiskajos apstākļos, faktiski veic militāras darbības viena pret otru. Veidojas formāls kāzuss, ka konflikta puses nevar nosaukt viena otru par kara ienaidnieku, jo nav notikusi pāreja kara juridiskajā režīmā Ukrainai un Krievijai vienai pret otru.” Tātad no juridiskā viedokļa izpratni par kara jēdzienu starptautiskajos dokumentos, iespējams, nepieciešams pilnveidot. Taču to varēšot pateikt pēc detalizētākas juridiskās analīzes, kurā tiks apskatīti sociālie, militārie, humānie, politiskie, ekonomiskie un kriminoloģiskie notikumu aspekti. Ja juridiskā analīze uzrādīs robus, uz kuriem 1949. gada 12. augusta Ženēvas Konvencija par civilpersonu aizsardzību kara laikā un Konvencija par attieksmi pret karagūstekņiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā neatbild, Latvijas juristi ar attiecīgiem priekšlikumiem vērsīsies pie Ārlietu ministrijas. Lai tālāk šī problēma tiktu aktualizēta starptautiskā līmenī. Te jāatgādina, ka pēc pirmā iebrukuma karš Donbasā no pašu ukraiņu puses netika saukts par karu. Tas tika nokristīts par “pretterorisma operāciju”. Sākotnēji tāpēc, ka Ukraina bija parādā Krievijai par gāzi. Kad parāds tika dzēsts, bet karš turpinājās - tas tika pārdēvēts par “Apvienoto spēku operāciju”. Tur kara nav, ir operācija.
“Neatkarīgā” pagājušajā nedēļā vērsās pie Ārlietu un Aizsardzības ministrijas ar jautājumu - vai de facto Ukrainā notiekošais karš ir karš arī de jure? Ārlietu ministrija vēl gatavo atbildi, bet te Aizsardzības ministrijas sniegtais skaidrojuma. Tās ieskatā nevar būt nekādu šaubu - karš dabā ir karš arī uz papīra. Lūk, kā to traktē Aizsardzības ministrija:
“Vērtējot no jebkādas perspektīvas, Ukrainā notiek karš, kuru ir uzsākusi Krievija. Attiecībā uz juridisko formulējumu, Ženēvas konvencijas nenosaka, kādās situācijās ir vai nav iestājies karš jeb karastāvoklis. Ženēvas konvencijas paredz, kad (pastāvot kādiem nosacījumiem) tās ir piemērojamas. Atbilstoši Ženēvas konvenciju 2. pantam tās attiecas uz visiem gadījumiem, kad ticis pasludināts karastāvoklis, kā arī bruņota konflikta gadījumos starp valstīm, pat ja kāda no valstīm to nav atzinusi. (Common Article 2 to the four 1949 Geneva Conventions provides that they 'apply to all cases of declared war or of any other armed conflict which may arise between two or more of the High Contracting Parties, even if the state of war is not recognized by one of them'.) Līdz ar to, lai kādi būtu Krievijas paziņojumi, kādu operāciju tā ir uzsākusi Ukrainā un kā to tā ir nodomājusi nosaukt, tie ir klaji meli un nekā citādi kā par karu to nav iespējams nedz nosaukt, nedz formulēt. Tāpat arī jāņem vērā fakts, ka Ukraina ir izsludinājusi karastāvokli.”
Lūk, Ukrainas prezidenta kancelejas paziņojums: “Президент підписав указ про запровадження воєнного стану в Україні, Верховна Рада його затвердила” https://www.president.gov.ua/ru/news/prezident-pidpisav-ukaz-pro-zaprovadzhennya-voyennogo-stanu-73109
Prezidents parakstījis rīkojumu par kara stāvokļa ieviešanu Ukrainā, Augstākā Rada to apstiprinājusi. 20. martā kara stāvoklis tika pagarināts uz vēl 30 dienām. Tātad Ukrainā nav nekāda “situācija”, kā to piesardzīgi traktē Krievijas Federācijas potenciālie tiesātāji, bet karš. Krievijas Federācija ir iebrukusi Ukrainā.
