Uzņēmums “Latvijas gāze” saviem uzticamajiem klientiem un partneriem paziņojis, ka analizē iespējas pāriet uz norēķiniem Krievijas rubļos, kā to no 1. aprīļa noteikusi Krievijas Federācija. Tikmēr Eiropas valstu valdības turpina meklēt risinājumus, lai pēc iespējas ātrāk atteiktos no Krievijas gāzes kurināšanas, un to dara arī Latvija – pašlaik ASV notiek sarunas par sašķidrinātās gāzes piegādēm Latvijai un ilgtermiņa risinājumam – arī mazo modulāro kodolreaktoru izveidi.
Kopš 1. aprīļa Krievijas gāze uz Latviju netiek pumpēta. Oficiāli tādēļ, ka piedāvātā gāzes cena ir par augstu. Tā skaidro “Latvijas gāzes” valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis: “Lēmums nesūknēt gāzi pa cauruļvadiem aprīlī tika pieņemts, ņemot vērā vēsturiski augstāko dabasgāzes cenu apjomu aprīlī, kas novestu pie nesamērīgi augstas dabasgāzes pārdošanas cenas mūsu klientiem un padarītu šādus piedāvājumus nekonkurētspējīgus.” Taču praksē galvenā problēma ir Krievijas pieprasītie norēķini rubļos.
Paziņojumā klientiem un sadarbības partneriem uzņēmums optimistiski vēsta, ka rubļi varētu būt risinājums:
“Izvērtējot minētās norēķinu kārtības maiņas atbilstību iepriekš noteiktajam sankciju režīmam, izdarīts pirmšķietams secinājums, ka šāda norēķinu kārtība - Krievijas rubļos - formāli nepārkāpj sankciju režīmu un ir iespējama. Šobrīd “Latvijas gāze” turpina padziļināti analizēt piedāvātās norēķinu metodes maiņu gan no juridiskā viedokļa, gan no koncerna biznesa interešu viedokļa.” Un te būtiski uzsvērt, izskatās, ka šī koncerna biznesa intereses kaut kur sakrīt ar Krievijas Federācijas stratēģiskajām interesēm - pelnīt, lai slepkavotu cilvēkus Ukrainā un izspiestu maksimālu labumu no Eiropas valstīm, kamēr tās vēl ļaujas šantāžai. Uzņēmumu datu bāzē “Lursoft” par “Latvijas gāzi” rakstīts, ka juridiskās personas patieso labuma guvēju noskaidrot nav iespējams, taču “Latvijas gāzes” lielākais akcionārs ar 34% ir uzņēmums “GAZPROM Rossijskoje akcioņernoje občestvo otkritovo tipa”. Kopā ar bijušajam VDK štata darbiniekam Jurim Savickim piederošo firmu “Itera Latvija” “Gazprom” tur ir vairākums, un Kremļa zīmogs visai precei. Tas pasaka visu par “Latvijas gāzes” interesēm, kuras lobē ekspremjers Aigars Kalvītis.
Attiecībā uz Eiropas atkarību no Krievijas gāzes un iespējamo atbrīvošanos no tās valstu domas dalās. Tās, kurām pieejami alternatīvi enerģijas avoti, pieprasa noteikt Krievijas gāzei pilnīgu embargo, tās, kuras ir atkarīgas no Krievijas gāzes - laipo. Skatās uz Ukrainā, Bučā, noslepkavoto civiliedzīvotāju līķiem, šausminās, tomēr tūlītēji atslēgties no Krievijas piegādēm kavējas, un tas attiecas arī uz jebkuru citu izejvielu un preču pārvadājumiem abos virzienos. Tādējādi Eiropas ekonomika joprojām savā veidā baro karu Ukrainā. Eiropas Komisija kā alternatīvu gāzes embargo noteikšanai apsver papildu muitas tarifu ieviešanu Krievijai, lai būtu vēl dārgāk, tādējādi sekmējot valstu atteikšanos tieši no Krievijas gāzes. Taču neatkarīgi no pieņemtā risinājuma dārgi būs tāpat, un katram patērētājam. Ar Krieviju abpusēji izdevīgai biznesa sadarbībai traucē līķu kalni, savukārt citi risinājumi ir problemātiski neesošās infrastruktūras dēļ. Latvija savulaik būvēja un neuzbūvēja lielo ogļu termoelektrocentrāli. Būvēja un neuzbūvēja sašķidrinātās gāzes termināli Kurzemē, neuzbūvēja arī Rīgā. Būvēja un neuzbūvēja kopīgu atomelektrostaciju Baltijas valstīs.
Labi, ka vismaz Inčukalna gāzes krātuve pieder Latvijas valstij un šobrīd tā nodrošina gan mājsaimniecībām nepieciešamo gāzi, gan valdībai nepieciešamo laiku pārdomām.
Šonedēļ pakaļ iespējamajiem risinājumiem uz ASV aizdevies ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs, un faktiski pirmo reizi tādā augstā līmenī tiek runāts arī par kodolenerģiju kā stratēģisku ilgtermiņa risinājumu Latvijai. “Neatkarīgā” jau vēstīja, ka ar Vides aizsardzības ministrijas gādību Latvijā tiek virzīta totāla brīvlaišana vēja enerģētikai - nekādas atbildības par kaitējumu videi, nekādas atbildības vietējo kopienu priekšā - betons un stiklašķiedra mežos, purvos, laukos - jebkur. Abstrahējoties no vēja industrijas radītā kaitējuma, ar vēja enerģiju ir tā specifiskā problēma, ka vējš te pūš, te nepūš, līdz ar to nepieciešamas stabilizējošās jaudas, un šobrīd katram jaunam vēja stabam pretī jāliek tā pati Krievijas gāze. Ja mērķis ir atbrīvošanās no energoatkarības, tad šāds risinājums ir pilnīgi bezjēdzīgs. Tātad nepieciešami citi avoti.
Pakaļ tiem tad arī uz ASV aizdevies ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs: “Atjaunojamo energoresursu īpatsvars Latvijas energobilancē pastāvīgi pieaug, un ir svarīgi aplūkot veidus, kā nodrošināt sistēmas stabilitāti un bāzes slodzes, lai nosegtu šos svārstīgos resursus. Esam pateicīgi ASV par gatavību sadarboties ar Latviju un vēlmi dalīties ar savu pieredzi un labo praksi kodolenerģijas jomā. Latvija paredz nenovērtējamu sadarbību ar partneriem ASV, kas veicinās mūsu enerģētisko drošību.” Tā ministrs citēts Latvijas un ASV kopīgajā paziņojumā.
Amerikā izveidota speciāla programma FIRST, kas attīsta un veicina kodolenerģijas tehnoloģijas, tajā skaitā mazos modulāros reaktorus, kas interesētu Latviju. Jāatgādina, ka šajā ziņā mums priekšā jau ir igauņi. Viņi kodolenerģijas projektam ķērušies klāt privātā kārtā pēc tam, kad pajuka kopīgā Baltijas valstu iniciatīva. Un šobrīd vairs nav runa par kādu milzīgu kodolobjektu, no kā visiem bail būtu. Kā “Neatkarīgā” vēstīja: “Igauņu kodolspēkstacija būs maza, glīta un droša”. Tāda maza, glīta un droša vajadzīga arī Latvijai.
