Ukrainas bēgļi jautā Latvijai, vai viņi šeit vajadzīgi

© Foto: Arnis Kluinis

Ukrainā notiekoša kara dēļ Latvijā nokļuvusī Olga ir apliecinājums Latvijas valsts aparāta gatavībai atrast līdz 100 miljoniem eiro gadā palīdzībai bēgļiem, bet nespējai izlemt un atbildēt, vai palīdzība vērsta uz šo cilvēku piesaistīšanu Latvijai un kur nu vēl latviešu kopienai.

Olga ar divām meitām aizbēga no mājām kādā Ukrainas mazpilsētā mirkli pirms tam, kad šo vietu okupēja Krievija. Diemžēl tas notika mirkli pēc tam, kad jau bija gājis bojā viņas vīrs un meitu tēvs. Krievijas armija apšaudīja pilsētas dzīvojamos rajonus un nogalināja cilvēku, kurš tajā brīdī atradās līdzās savai mājai. Pati māja toreiz nav cietusi, šāviņi nokrituši uz ielas. Krievijas uzbrukuma posmā pilsētai nodarīti lieli postījumi un tagad pilsēta atrodas piefrontes zonā. Tomēr Olgas māja nebija cietusi vismaz līdz tam brīdim, kad pēdējo reizi izdevies saņemt ziņas par notiekošo viņpus frontes līnijas, ja raugāmies no Latvijas. Olga neuzņemas apgalvot, vai viņa tur atgriezīsies, vai neatgriezīsies arī tad, ja pilsētiņa tiks atbrīvota no okupantiem un viņas māja joprojām būs palikusi kaut cik derīga dzīvošanai. “Es gribu atgriezties, bet atgriezties tajā dzīvē, kāda tā bija līdz karam,” saka Olga. Vīra nāve šādu iespēju izslēdz. Tāpēc ļoti iespējams, ka viņa Ukrainā neatgriezīsies. Viņa pilnīgi nejauši nonākusi Latvijā un netiek skaidrība ne tikai par savām jūtām, bet arī par Latvijas valsts un iedzīvotāju attieksmi un reālo rīcību. Vai tās mērķis ir Ukrainas bēgļu piesaistīšana, vai viņu turēšana gatavībā korektai raidīšanai mājās, tiklīdz miers vai vismaz pamiers dos tādu ieganstu? Laikam tas bija īstais iemesls, kāpēc viņa pati uzrunāja “Neatkarīgo”, lai ne tikai pastāstītu par sevi, bet arī pajautātu, ko īsti Latvija no viņas grib, gaida vai cer.

Labi vārdi par labiem darbiem

Olga veltīja daudz pateicības vārdu visiem cilvēkiem, ar kuriem viņa Latvijā satikusies. Visi uzreiz meklējuši iespējas, kā viņai palīdzēt, bet ar naidīgu attieksmi viņa nav sastapusies vispār. Tam noteikti ir milzīga nozīme, kāpēc viņa joprojām ir šeit, bet ar to tomēr nepietiek nākotnes plānošanai. Gribētos zināt, kāda būs valsts politika attiecībā pret bēgļiem.

Par Latvijas esamību Olga pirmo reizi uzzinājusi Polijā, caur kuru viņa cerējusi nokļūt Vācijā. Taču Polijā viņa nonākusi tieši tajās dažās dienās, kad Vācija bija apturējusi bēgļu ielaišanu valstī ar paskaidrojumu, ka tai vairs nav jaudas bēgļu uzņemšanai. Pēc tam vācieši resursus atrada un bēgļu ielaišanu valstī atjaunoja, bet tas notika pēc mazliet ilgāka laika, nekā Olgu ar meitām bija gatavi uzturēt poļi. Proti, uzturēt kā tranzītceļotājas, nevis kā pašā Polijā uzņemtas bēgles. Tad atklājies, ka kāda viņas paziņu paziņa jau tikusi līdz Latvijai un ka tuvumā ir cilvēki (volontieri), kuri spēj nokārtot viņas ceļu uz Latviju.

Tā Olga ar meitām nonākušas Rīgā un tālāk Ventspilī, kur pašvaldība varējusi viņam ierādīt dzīves vietu kopmītnē. Pēc pāris mēnešiem viņas atgriezušās Rīgā, jo Olga sapratusi, ka darbu viņa daudz vieglāk atradīs šeit. Šajā brīdī ērti dod kvantitatīvu orientieri Latvijas iedzīvotāju attieksmei pret bēgļiem no Ukrainas. Olga pastāstīja, ka pametusi mājas ar vienu somiņu, kurā vieta gandrīz tikai dokumentiem. Vilciens, ar kuru viņas evakuējušās, bijis tā pārbāzts ar cilvēkiem, ka nekādas mantu somas tur nemaz nav nebijis iespējams iedabūt. Taču tad, kad pienācis laiks pārvākties no Ventspils uz Rīgu, viņām jau bijušas piecas somas ar mantām, ko sadāvinājuši visi, kam vien ar viņām bijis kaut kāds sakars. Mantu daudzums pārsniedzis sabiedriskajā transportā pārvadājamu apjomu, bet tūlīt atradies kāds, kas zina vēl kādu, kurš brauks no Ventspils uz Rīgu personiskajā automobilī un varēs Olgu ar meitām un mantām aizvest, kur vien viņām vajag.

Dzīvo no rokas mutē

Rīgā Olga sākusi strādāt skaistumkopšanas nozarē pašnodarbinātās statusā. Savulaik viņa studējusi ekonomiku, bet to tikai mātei par prieku. Pie pirmās izdevības viņa pārgājusi uz sirdij tuvu darbu. Rīgā pēc tā ir pieprasījums un iespējams nopelnīt iztikas līdzekļus, bet - tie tiešām ir tikai iztikas līdzekļi bez izredzēm krāt naudu mājokļa iegādei, meitu izglītībai (vecākajai pašreiz 14 gadi, jaunākā iet bērnudārzā) vai drošības pēc. Ja cilvēks pelna maizi tikai ar savu roku darbu, tad karjeras iespējas praktiski nekādas. Šī ieņēmumu un izdevumu bilance būtu pavisam savādāka, ja viņas vīrs būtu dzīvs vienalga kur - Rīgā (Latvijā, Eiropā) vai Ukrainā (armijā). Bet vīra nav, un sievietei ar diviem bērniem jādzīvo dzīvo no roka mutē, paļaujoties uz citu cilvēku palīdzību.

Pirmkārt, protams, tā ir palīdzība no Latvijas valsts, kas daļēji sedz viņas īres maksu, apmaksā viņas meitai vietu privātā bērnudārzā, garantē pieeju valsts medicīnai vismaz tādā apjomā, cik vispār tā spēj palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem. Otrkārt, nav pazīmju, ka Latvijas iedzīvotājos krātos nepatika bez Ukrainas bēgļiem. Tāpēc visticamāk, ka privāti palīgi viņām arī turpmāk atradīsies, ja tas būs vajadzīgs.

Saeima rīkojas kā grāmatveži, nevis kā politiķi

Formālais iegansts, kāpēc Olga vērsās pie “Neatkarīgās”, bija jautājums par valsts palīdzību, kurai pēc likuma bija jābeidzas šā gada 31. decembrī. Tagad uz jautājumu iespējams dot atbildi ne avīzes, bet Saeimas vārdā. 23. novembrī Saeima pabeidza darbu pie Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma grozīšanas.

Saeima ar 74 balsīm “par” un nevienu balsi “pret” nomainīja šajā likumā ciparu “3” ar ciparu “4”: “Aizstāt vārdus un skaitļus “līdz 2023. gada 31. decembrim” ar vārdiem un skaitļiem “līdz 2024. gada 31. decembrim””. Tādā veidā Ukrainas bēgļiem nākamajā gadā tiks saglabāti visi tie paši atbalsta veidi un apjomi, kādi pēc likuma iepriekšējās redakcijas bija spēkā tikai līdz šā gada 31. decembrim. Šādai pamatpalīdzībai pievienoti vēl daži labumi. Pirmais, ka Ukrainas bēgļu ceļošanas dokumentu derīgumu Latvijā likumdevējs pagarināja no nākamā gada 28. februāra līdz 2025. gada 28. februārim. Otrais, ka Ukrainas ārstu un farmaceitu speciālās tiesības Latvijā strādāt savā profesijā pagarinātas no diviem līdz pieciem gadiem. Trešais, ka valsts apmaksāto brīvpusdienu cena Ukrainas bērniem paaugstināta no 2,5 līdz 3,09 eiro. Vēl daži grozījumi jeb precizējumi likumā varētu attiekties uz šaurām personu grupām vai gadījumiem.

Ukraiņi papildina krievu kopienu Latvijā

Tātad nākamajā gadā ukraiņi iztiks, kā iztikuši. Tāda stabilitāte droši vien labāka, nekā ukraiņu peldināšana naudā, ar ko dažas Rietumeiropas valstis pārāk aizrāvušās. Nākamā gada 1. janvāris ir kā radīts, lai koriģētu bēgļu atbalsta politiku, kur šis atbalsts bijis par dāsnu. Tātad tāds atbalsts, kas nemotivē cilvēkus meklēt un atrast darbu. Latvijas gadījumā par tādu atbalstu nav runas. Olgai ir iespēja no pirmavotiem uzzināt par atbalstu Ukrainas bēgļiem dažādas Rietumeiropas valstīs, pa kurām izklīduši viņas radi un draugi. Jā, atbalsts tur daudz lielāks, bet viņa atrodas šeit.

Atšķirība starp Baltijas un Rietumeiropas valstīm tāda, ka tur nauda tiek maksāta par attiecīgās valsts valodas mācīšanos kā par darbu. Latvija piedāvā tikai bezmaksas latviešu valodas kursus, kuros Olga iesaistījusies un konstatējusi visiem viegli saprotamo, ar dažnedažādiem svešvalodu kursiem piedzīvoto, ka reāls, intensīvs darbs, pelnot naudu un aprūpējot divus bērnus, ar mācībām nesader.

Te tūlīt sauciens par atšķirību, mācoties angļu vai franču, spāņu vai ķīniešu valodu Latvijā, kur tikai latviešu un krievu valodas (atsevišķas aprindās arī angļu valodas) vide, un mācoties latviešu valodu Latvijā. Šeit mācībām it kā būtu jāpalīdz cilvēkiem tikt skaidrībā par skaņām un burtiem, kādi cilvēkiem ir visapkārt. Parasti gan tā nenotiek, jo mācību metodika aplama un tās izpildījums nolaidīgs. Bet galvenais šķērslis latviešu valodas apguvei ir šīs valodas lietojuma dekoratīvais raksturs. Tiklīdz cilvēkiem jākārto reālas lietas, tā visi bez ierunām pāriet uz krievu valodu. Ukraiņi integrējas krievu kopienā un viņu tālāko trajektoriju Latvijā noteiks šīs kopienas liktenis, lielā mērā atkarībā no tā, kā beigsies vai tiks iekonservēts Krievijas karš pret Ukrainu.

Izpēte

Kaitējums zemūdens interneta savienojumiem starp Vāciju un Somiju un starp Lietuvu un Zviedriju ir samazinājis datu pārraides ātrumu un izraisījis virkni starptautisku aizdomu. Tomēr līdz šim nav izšķirošas reakcijas uz šo notikumu. Šis nav pirmais gadījums, kad Baltijas jūrā tiek bojāta zemūdens infrastruktūra. Radušās pamatotas aizdomas par Krievijas iesaisti, ziņo Polijas medijs "wnp.pl".

Svarīgākais