Ar 1991. gada 8. decembri datētā Padomju Savienības likvidēšana draud ar precedentu daudzām valstīm un pasaules kārtībai, kad tā nespēs nodrošināt daudz maz pietiekamu ūdens daudzumu pārāk milzīgajām cilvēku masām.
Kad Krievijas neveiksmīgais karš Ukrainā paver iespējas Krievijas Federācijas sabrukumam, tad Padomju Savienības sabrukuma neapaļajai, 32. gadadienai jāpievērš lielāka uzmanība nekā iepriekš 10. vai 25. gadadienai, kādas pieņemts izmantot par skata punktiem uz svarīgiem notikumiem un to izraisīto seku virknēm. Sākot šādu atskatu no 2023. gada beigu pozīcijām, “Neatkarīgā” 10. decembrī citēja kāda labi informēta cilvēka atbildi uz bieži uzdotu jautājumu “Kas ir PSRS sabrukums?”. Atbilde: “Tā īstenībā ir Maskavas nacionālisma uzvara. Padomju Savienību sagrāva Maskava, neatkarīgi ne no kādiem baltiešiem, ne no kādiem ekstrēmistiem, ne no kādām muļķībām un nelietībām Vidusāzijā un citur.”
Jā, tieši tā tas bija. Šo rindu autora pieredze liecina tieši to pašu. Taču tādi apgalvojumi izraisa nākamos jautājumus, kāpēc gan maskavieši atsacījās no iespējas dzīvot uz milzīgās valsts rēķina, kā bija ienanījušies daudzu gadu desmitu vai pat gadsimtu garumā. Protams, Maskavas un Piemaskavas iedzīvotāju skaits bija pietiekami liels, lai starp tiem atrastos arī dīvaiņi, ieskaitot ar nacionālismu apsētus fanātiķus, dogmatiķus un ekstrēmistus, bet kā gan viņi spēja uzspiest savu gribu miljoniem pārējo maskaviešu, tajā skaitā Padomijas augstāko funkcionāru tūkstošiem, kuriem toreizējā sistēma deva visu, ko vien šīs sistēmas ietvaros varēja iedomāties? Kāpēc tieši viņi kļuva par šīs sistēmas grāvējiem?
Šo rindu autors sava vecuma (praktiski tāds pats, kā nupat citētajam Jurijam Krupnovam) un dažu nejaušību dēļ pagājušā gadsimta 80. gadu vidū dabūja darbu, kura dēļ bija gan jābrauc uz Maskavu, gan jāpiedalās Krievijas amatpersonu uzņemšanā Rīgā. Šādu pasākumu oficiālo saturu glabā kaut vai attiecīgā laika avīzes. Tātad apmainījāmies ar solījumiem vispirms vienkārši celt sociālismu, pēc tam paātrināti celt sociālismu un vēl pēc tam pārkārtot sociālisma celtniecību.
Taču sarunas starp cilvēkiem nebeidzās līdz ar oficiālo pasākumu beigām. Liekot kopā to, ko vairāku gadu garumā nācās dzirdēt no pieciem vai desmit cilvēkiem ar savstarpēji atšķirīgiem uzskatiem pēc būtības un nonākušiem līdz dažādām atklātības pakāpēm pēc formas, viņu vēstījumu dažos teikumos varētu saspiest tā: “Zinām, ka visi latvieši ir fašisti un sapņo sagraut Padomju Savienību. Tāpēc jums graušana jāsāk. Nebaidieties, mēs pievienosimies.” Savu solījumu krievi izpildīja. Viņi kārtējo reizi atzina Latvijas Republikas neatkarību un pārtaisīja Padomju Savienību par Krievijas Federāciju.
Droši vien, ka toreizējie maskavieši, kuru frāzes šeit apkopotas, savā un savu tiešo pēcteču personās joprojām ir piesūkušies resursiem, ko Krievijas galvaspilsēta Maskava iegūst no pārējās valsts. Tomēr iegūst viņi mazāk, nekā ieguva kādreiz, jo valsts teritorija sarukusi no 22 līdz 17 miljoniem kvadrātkilometru, bet iedzīvotāju skaita sarukums no 293 miljoniem līdz nepilniem 140 miljoniem vēl jo būtiskāks.
Paturēsim vērā, ka apmaiņā pret teritorijām ar tajās slēptajām dabas bagātībām un tajās dzīvojošiem cilvēkiem maskavieši ieguva tādus sadzīviskos labumus, kādus sociālisms principā nebija spējīgs producēt. Tomēr 80. gadu vidus sarunās šie iespējamie labumi gandrīz vai nefigurēja. Runa bija par to, ka Padomju Savienība nevar pastāvēt. Kāpēc?! Kāpēc no Padomijas atkratījās tieši tie cilvēki, kurus šī valsts apgādāja un aprūpēja virs Padomijā iespējamā vidusmēra?
Atbilde tāda, ka tieši tie krievi (vairāk kultūras nekā asinsradniecības nozīmē), kuru izglītība un amati vispār ļāva kaut ko saprast, saprata neiespējamību sadzīvot vienā valstī ar dzimstības eksplozijā esošajām Vidusāzijas tautām (attēlā).
Lēmumu sadzīvot vai nesadzīvot viņi atlika, cik vien spēja, jo kundzība pār Vidusāziju deva bezgaldaudzus materiālus un psiholoģiskus labumus, taču neizbēgami pienāca izlemšanas brīdis. Tas nozīmēja vai nu durt zemē simbolisko lāpstu, lai sāktu rakt kanālu Ziemeļu jeb Sibīrijas upju pagriešanai uz dienvidiem, vai beidzot tomēr pateikt, ka tas netiks darīts. Šo kanālu 20-30 gadus projektēja un nemitīgi pārprojektēja gan ar patiesu vēlmi atrast tā īstenošanai iespējamāko variantu, gan ar viltību, kā ūdens vietā liet pār Vidusāzijas “sociālistisko republiku” tautām un vietējo komunistu organizāciju un pašpārvalžu funkcionāriem vārdus, vārdus, vārdus un vārdus, kuros izteikto solījumu pildīt nevarēja un - galvenais - negribēja. Taču tā rīkoties nebija iespējams bezgalīgi ilgi. 1986. gada 14. augustā Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politbirojs pieņēma lēmumu, ko Latvijas komunistu avīze “Cīņa” 17. augustā latviešu valodā pasniedza šādi: “Izskatījis jautājumus, kas risināmi, veicot projektēšanas un citus darbus, kuri saistīti ar zināmas Ziemeļu un Sibīrijas upju noteces daļas pagriešanu uz mūsu zemes dienvidu rajoniem, Politbirojs sakarā ar nepieciešamību papildus izpētīt šīs problēmas ekoloģiskos un ekonomiskos aspektus, kā to uzskata arī plašas sabiedrības aprindas, atzina par lietderīgu pārtraukt minētos darbus.”
Tātad lēmums pieņemts - dzīvojam kā dzīvojuši. Nē, tas nebija iespējams. Lēmums par atteikšanos no Sibīrijas upju ūdeņu plūdināšanu uz nekrievu apdzīvotām teritorijām, bija līdzvērtīgs šo teritoriju atšķelšanai no Padomju Savienības. Tas automātiski nozīmēja arī pašas Padomju Savienības pārformatizēšanu.
Tagad krievi ar atpakaļejošu gudrību saka, ka viņi 80. gadu vidū pilnvarojuši Mihailu Gorbačovu (1931-2022) atkratīties tikai no Vidusāzijas, bet ne vairāk. Viņi vaino M. Gorbačovu par nespēju noturēt vienā valstī pārējās padomju republikas.
Grūti pateikt, vai izdarīgāks pārvaldnieks būtu šādu uzdevumu paveicis, jeb neviens nebūtu ticis galā ar centrbēdzes spēkiem prom no Padomju Savienības. To virzībā uz brītiņu sakrita padomju republiku komunistu nomenklatūras intereses tikt vaļā no uzraugiem Maskavā un tautu pašsaglabāšanās instinkti, kas konkrētajā reizē prasīja izbeigt rusifikāciju. Tāpēc Latvijai bija jātiek projām no Krievijas par jebkuru cenu. Par to jau esmu rakstījis 2021. gadā.
Ja latvieši nebūtu paši izsprukuši un līdzi sev arī pārējos Latvijas iedzīvotājus izrāvuši no atjaunotās Krievijas, tad mēs tagad kopā ar visiem pārējiem burjatiem un baškīriem karotu pret ukraiņiem. Ja Krievija dažu savienoto republiku noturēšanas gadījumā nesauktos atklāti par Krieviju, tā tomēr jau iepriekš būtu atjaunojusi rusifikāciju daudz efektīvāk, nekā to spēja PSRS savas pastāvēšanas pēdējās desmitgadēs. Tā notika ar Krievijas Federācijā palikušajām tautām miera laikā un tagad process tiek pabeigts, ņemot no šīm tautām karot - tātad arī vairoties, sacelties utt. spējīgākos vīriešus sūtīšanai uz bojā eju Ukrainā.
Krievija no citām bijušās Padomju Savienības teritorijām centās nodalīties ar tādu robežu, kas atbrīvotu Krieviju no tai nevēlamām problēmām, bet netraucētu ietekmēt bijušās padomju republikas. Tūlīt pēc Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas 1991. gada 8. decembra paziņojuma par Neatkarīgo Valstu Savienības (NVS) likšanu Padomju Savienības vietā sekoja 21. decembra tikšanās Kazahstānas toreizējā galvaspilsētā Almati, kur vēl astoņu valstu (Vidusāzijas valstu piecnieks Tadžikistāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna, Kazahstāna un Kirgizstāna, Kaukāzu pārstāvošās Azerbaidžāna un Armēnija un Dienvideiropas valsts Moldova) vadītāji parakstīja deklarāciju par pievienošanos NVS (Gruzija tai pievienojās vēlāk 1993. gadā un atvienojās no tās 2008. gadā).
Padomju Savienības likvidēšana atbrīvoja Krieviju no trīskārša pienākuma pret Vidusāzijas tautām un to pārstāvjiem komunistiskās nomenklatūras veidā.
Pirmkārt, jāatgādina likvidētās valsts pilnais nosaukums - Padomju Sociālistisko Republiku Savienība. Uzsvars šeit uz sociālismu, kura pašidentifikācijā ietilpa bezdarba likvidēšana. Bet kā to nodrošināt, ja dzimstības bums producē aizvien vairāk darbspējīgo? Tātad bija jārada darba vietas, bet darba vietu radīšana prasa resursus. Padomijas vadītāji gan savas iekšējās pārliecības, gan sabiedrības prasību dēļ nevarēja atļauties atklātu bezdarbu nevienā valsts daļā, tāpēc tik tiešām aizvien vairāk resursu Padomijai nācās novirzīt uz Vidusāziju. Tāda, lūk, jēga pirms nedēļas citētajām krievu žēlabām, ka “viņi” - Vidusāzijas iedzīvotāji - ”mūs aptīrīja, visu naudu savāca”. Turklāt darba vietu radīšanai nepietika tikai ar naudu, jo tai bija vajadzīgs materiālais segums. Pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā kļuva nenoliedzami skaidrs, ka Vidusāzijas gadījumā nauda jāsedz ar ūdeni, bet metāls, betons, degviela un visi pārējie materiālie resursi vajadzīgi, lai pagrieztu ūdens tecējumu tam pretdabiskā virzienā.
Otrkārt, par tikpat nevēlamu kā sava ūdens atdošanu Krievijas iedzīvotāji uzskatīja alternatīvo risinājumu transportēt nevis darba vietas pie darba spēka, bet darbaspēku uz darba vietām. Citiem vārdiem sakot, atdot cittautiešiem nevis ūdeni, bet dzīves telpu Krievijā. Tātad organizēt masveida migrāciju uz Krieviju. Te uzreiz iebildums, ka šī migrācija taču neizbēgami notiek atbilstoši tam, kā Krievijā sarūk dzimstība. Jā, bet tagadējie migranti nav tādi migranti, kādi tie būtu bijuši Padomju Savienības saglabāšanas gadījumā. Ja tie paši cilvēki, kuri no Vidusāzijas Krievijā nonākuši tagad, atrastos tur joprojām kā Padomju Savienības pilsoņi, viņu situācija būtu pilnīgi savādāka. Pēc padomju pasu anulēšanas viņi kļuva par gastarbaiteriem, kurus vietējie drīkst sist gan uz savu roku (risku dabūt pretī), bet daudz iespaidīgāk un nežēlīgāk ar tiesībsargājošo iestāšu darbinieku sitamrīkiem un pilnvarām. Tā nevarētu notikt Padomijā, kur padomju pilsoņa statusu visi ņēma nopietni. Krievijas iedzīvtājiem būtu jādod migrantiem tādas pašas tiesības līdz pat priekšrocībām, kādas viņi paši ieguva, iemigrēdami kaut vai Latvijas PSR. Ar padomju pasēm Latvijas PSR ieceļojušie cittautieši un viņu pēcteči uzskata par nepieņemamu salīdzinājumu, ka viņi Latvijā būtu tas pats, kas tadžiki Krievijā.
Krievijas iedzīvotāji pilnīgi pareizi saprata, ka ne ūdens, ne dzīves telpas piešķiršanai nav galējās robežas, pēc kuras novilkšanas problēmas atrisinātos. Tieši otrādi, jebkuri papildu resursi tikai stimulētu Vidusāzijas tautas vairoties, tādējādi problēmas saasinot. Risinājums bija nevis resursus dot, bet resursus atņemt. Padomijas likvidēšana bija šādas atņemšanas mehānisms.
Treškārt, bija jārisina ekoloģiskās problēmas. Krievijā tās tika atrisinātas gandrīz absolūti tādā nozīmē, ka neuzbūvēts kanāls dabu nebojā. Šur tur gan tika veikti izmēģinājuma racieni, pat izmēģināta atombumbu spridzinašana iezīmētā kanāla gultnes veidošanai, bet tie tomēr sīkumi, ja salīdzina ar problēmām, kādas rastos līdz ar kanāla īsto rakšanu. Savukārt ekoloģiskās problēmas Vidusāzijā no Krievijas viedokļa atrisinātas tādējādi, ka ne Krievijai par tām jāatbild.
Uzskatāmākā ekoloģiskā katastrofa Vidusāzijā ir Arāla jūras - īstenībā milzīga ezera - izžūšana (attēlā) tāpēc, ka ezerā ieplūstošo Amudarjas un Sirdarjas upju ūdeņi padomju laikā tika novirzīti kokvilnas lauku apūdeņošanai.
Līdz ar Padomijas likvidēšanu Krievijai vairs nav atbildības ne par to, ko tagad ar savām upēm un ezeru dara Kazahstāna un Uzbekistāna, ne par to, ka Padomijā savulaik lietotie pesticīdi vispirms ieskaloti Arāla jūrā un pēc tās izžūšanas aizpūsti arī līdz Arktikai un Antarktīdai. Tagadējā Krievija ļoti labi iemanījusies pieteikties gan par Padomijas mantinieci, kad tas izdevīgi, gan par Padomijas grāvēju tad, kad jāatkratās no atbildības par Padomijas grēkiem.
Padomijas pašlikvidēšanās ir laba mācība visai pasaulei, kur dzeramā un vispār kaut cik tīrā ūdens deficīts ar katru mirkli kļūst asāks. Politkorekti to norakstīt uz globālās sasilšanas sekām, bet ticamāk, ka lielāks drauds ir inžu laistīšana, ko apliecina Arāla piemērs. Šo inžu apjoms daudzkārt pārsniedz dabas pašattīrīšanās iespējas.
Ar Padomijas likvidēšanu Krievijas iedzīvotāji māca ne tikai to, kā atkratīties no atbildības par savas rīcības sekām. Ekoloģisko problēmu asumu uz brīdi samazināja funkcionējošas ekonomiskās telpas sašķelšana, kas nodzina jaunradīto valstu iekšzemes kopproduktu summu zem Padomijas kopprodukta. Paldies Padomijas grāvējiem par tirgus saimniecības retoriku, ko viņi uzdāvināja arī Vidusāzijas valstīm, lai tās drīkstētu legalizēt bezdarbu. Ekoloģiski pareizāk ir uzturēt pie dzīvības bezdarbnieku, nevis mākslīgi radīt un uzturēt viņam darba vietu.
Jābrīdina, ka pasaulei priekšā stāvošās problēmas ar ūdens trūkumu būs daudzkārt smagākas nekā tās, kas noveda līdz Padomijas likvidācijai. Bet pētīt Padomijas izputēšanu kā rezultātu cīņai par ūdeni varētu būt lietderīgi, gatavojoties nākamajām cīņām.
