Ar garāmejoša pusaudža noslepkavošanu slaveno Jūrmalas bērnunama audzēkņu iepriekšējā paaudze pirms divdesmit gadiem legalizēja bērnunamu audzēkņu tiesības lietot alkoholu bez nekādiem vecuma ierobežojumiem, noteikti pirms desmit gadu sasniegšanas.
Naktī uz 11. janvāri Rīgā piedzērušies Jūrmalas bērnunama audzēkņi atgriezās savā izgulēšanās vietā un pa ceļam nodūra uz ielas sastaptu trīspadsmitgadīgu pusaudzi. Gadījums briesmīgs, bet likumsakarīgs, ja atceramies notikumus pirms divdesmit gadiem. Arī 2003. gadā nepaveicās tieši Jūrmalas bērnunamam, kurā “alkoholiskos dzērienus lieto bērni, kuriem nav pat desmit gadu” (aģentūras LETA ziņa 2003. gada 11. novembrī). Precīzāk sakot, tajā reizē aģentūra tikai atgādināja par 9. novembra ziņu jaunā publikācijā zem virsraksta “Bērnu sekretariāta pārstāvji bērnunama “Sprīdītis” apmeklējumā pārkāpumus nav atklājuši". “Līdz ar to netiek domāts par rājiena izteikšanu bērnunama direktorei Kristiānai Andersonei,” piebilsts tālākajā tekstā. Publikācija nebija par to, ka apgalvojumi par mazo bērnu žūpošanu būtu izrādījušies apmelojumi vai pārpratumi. Nē, bērni tiešām piedzērušies, bet neviens neko tāpēc nav pārkāpis. Jau minētais sekretariāts tomēr “gatavojas rakstīt metodiskus ieteikumus iestādes vadībai un palīdzēt bērnu atkarību problēmu risināšanā”. Divdesmit gadus vēlāk tā paša bērnunama audzēkņi žūpo kā žūpojuši, bet toreizējā sekretariāta klons - tagadējais Bērnu aizsardzības centrs (BAC) 18. janvārī jau atskaitījās, ka “ārpusģimenes aprūpes centram un Jūrmalas domei ir izsūtīti krīzes intervences komandas ieteikumi par to, kas nepieciešams, lai nodrošinātu gan fizisko drošību, gan psihoemocionālo atbalstu pedagogiem, jauniešiem un bērniem".
Pati būtiskākā līdzība starp notikumiem tagad un toreiz ir bērnunamu uzraugošo amatpersonu garantijas, ka nekādus sodus par notikušo nesaņems dzertuves un tagad jau arī slepkavu bara (dūra it kā viens, bet vesels bars viņam palīdzēja) izveidotāji. “Pēc notikušā BAC krīzes intervences komanda bija devusies uz Jūrmalas sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādi, lai sniegtu pirmo krīzes atbalstu jauniešiem un arī audzinātājām,” uzsvēra BAC vadītāja Gunita Kovaļevska.
Par slepkavību G. Kovaļevskai nācās runāt 18. janvārī jau iepriekš pieteiktā pasākumā, prezentējot Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārsaukšanu par BAC kā milzīgu sasniegumu ar bērniem un jauniešiem saistīto problēmu risināšanā. Dzīve šā pasākuma programmu, t.i., iecerēto tukšmukldēšanu koriģēja. Bez BAC uzraudzītas iestādes audzēkņu pastrādātās slepkavība pieminēšanas iztikt nevarēja. G. Kovaļevska parūpējās, lai pasākumā neizskanētu neviens vārds par bērnunama darbinieku atbildību. BAC galvenās rūpes ir gan klātienē, gan publiski mierināt bērnunama darbinieces pēc piedzīvotajiem uztraukumiem, kad slepkavām pa pēdām atnākušie policisti izcēluši viņas no salda miega un pat aizveduši uz policijas iecirkni paskaidrojumu sniegšanai.
Rūpes par bērnunama darbinieku labsajūtu ir pilnīgi saprotamas. Ja slepkavības izmeklēšana novestu līdz atbildībai un sodiem cilvēkiem, kuru vainu slepkavībā var neieraudzīt tikai aklie, šiem cilvēkiem atvērtos mutes par daudz ko šausminošu attiecībā vienam uz otru, uz priekšniecību līdz Jūrmalas bāriņtiesai un domei, uz BAC ar G. Kovaļevsku priekšgalā. Tāda bērnunamu darbinieču taisnošanās gadu desmitu laikā ne vienreiz vien piedzīvota sakarā ar mazākām šmucēm, kas nonākušas līdz avīzei. Kad liegties vairs nav iespējams, tad vienmēr sāk skanēt atrunas, ka tas, kas noticis pie viņiem, neesot nekas salīdzinājumā ar to, kas notiekot citos bērnunamos, - kā tur zog, kā tur sit un kā tur esot ierīkojuši pirti ar bordeļa iezīmēm. Šādu stāstu galā ieteikums uzrakstīt par citu cilvēku nelietībām. Atliek pajautāt, vai stāstītājs ir ar mieru, ka avīze uz viņu atsauksies. Nē, protams, žurnālistam jāsaprot, kāpēc to nevar atļauties. Žēl, bet tad arī žurnālists nevar atļauties.
Jāsakrīt dažādiem faktoriem, lai aiz bērnunamu sētām un sienām notikušais tomēr nonāktu atklātībā. Slepkavību, lūk, vairs nevarēja noslēpt un noklusēt.
Bērnunamu audzēkņu žūpība pie lielā zvana tika piekārta politisku apstākļu dēļ. Ar saukli par “bērnunamos aizmirstajiem bērniem” labus rezultātus Saeimas 2002. gada vēlēšanās ieguvusī Latvijas Pirmā partija, t.i., Ainars Šlesers atstrādāja savu priekšvēlēšanu solījumu. Viņš dzīvoja Jūrmalā, kur bērnunamu audzēkņu žūpošana nebija un nav nekāds noslēpums. Tāpēc viņš uzsūtīja Jūrmalas bērnunamam jaunizveidotā Bērnu un ģimenes lietu sekretariāta darbiniekus. LPP panāca, ka Einara Repšes valdība 10. novembrī sanāk uz ārkārtas sēdi un laiž klajā ziņu, ka “valdība ārkārtas sēdē lemj par bērnu namu slēgšanu". Līdz ar to A. Šlesers savu priekšvēlēšanu solījumu skaitījās izpildījis, ja jau solījuma izpildi pārņēmusi valdība. Ja paliek neizpildīts valdības lēmums, tad tā vairs nav viena politiķa vai partijas problēma.
Jau nākamajā dienā pēc valdības paziņojuma sniegšanas tas pats Bērnu un ģimenes lietu sekretariāts Lailas Riekstas-Riekstiņas personā paziņoja, ka bērnunamu audzēkņu žūpošana nav nekas tāds, par ko bērnunamu darbiniekiem pienākas atbildība vai pat sods. Tādējādi situācija bērnunamos kļuva sliktāka, jo Jūrmalas gadījums legalizēja bērnunamu audzēkņu nodzeršanos un nodzirdīšanu. Varbūt tās naivas, bet tomēr cerības, ka G. Kovaļevskai neizdosies pasargāt slepkavības veicinātājus tikpat droši, kā bērnu maitātāji sargāti līdz šim.
Tas, kas valsts iestādēm izdosies vai neizdosies, ir atkarīgs arī no sabiedrības spiediena. Pagaidām nav manāms neviens, kuru pusaudža noslepkavošana mudinātu kaut ko darīt uz politiskās skatuves. Sarosījušies Jūrmalas iedzīvotāji, jo vadzis tomēr lūzis. Cilvēki sāk apzināties, cik bīstami ja ne viņiem pašiem, tad viņu bērniem gadīties pa ceļam roku iemēģinājušam slepkavu baram, kas palaists brīvībā. Proti, dūrējam vēl nav 14 gadu un policija viņu aizgādājusi uz bērnunamu, kurā viņu izveidoja par slepkavu.
19. janvārī LETA izplatīja Jūrmalas iedzīvotāju iniciatīvas grupas atklāto vēstuli ar aicinājumu valsts iestādēm izvērtēt pusaudža slepkavības cēloņus. Skaidrāk sakot, sodīt slepkavības veicinātājus, jo slepkavības cēloņi ir visiem zināmi un arī vēstulē uzskaitīti: bērnunamā ieliktie bērni nesaņem atbalstu “vispār un nekādā veidā”; bērnumams ir “kļuvis par disfunkcionālai ģimenei pietuvinātu vidi, kurā par bērnu attīstību patiesībā nevienam nav nedz daļas, nedz intereses”.
Pusaudža līķis ir tik uzskatāma liecība par Jūrmalas bērnunamā patiešām notiekošo, ka par pašatmaskošanos kļuvusi bērnunama darbinieku pašslavināšanās internetā, ar kura palīdzību bērnunams izmāna dāvanas no naiviem vai liekulīgiem cilvēkiem (uzņēmumiem): “Paralēli bērnu sociālajām problēmām, audzināšanas jautājumiem un viņu izglītošanai, tiek risināti jautājumi, kas saistīti ar bērnu interešu izglītību un nodarbinātību. Bērnu namā notiek dažādi interesanti pasākumi, darbojas kokapstrādes, mūzikas, kristīgais, sporta, angļu valodas un matemātikas pulciņi. Bērnu namā strādā pedagogi ar profesionālo un dzīves pieredzi, ar pedagoģisko izglītību, iejūtīgas auklītes un profesionāli, zinoši darbinieki, kuru galvenā aprūpe ir bērns un viņa kļūšana par pilntiesīgu sabiedrības locekli.”
Visi šie iejūtīgie, profesionālie, zinošie audzinātāji neko nezināja, nesaprata un nedarīja, bet vienkārši gulēja, kamēr viņu audzēkņi klaiņoja, dzēra un slepkavoja.
Kaut nelielu daļu no bērnunama meliem jūtas spiests atspēkot pat BAC. "Ir jāatrod veids, kādā arī ārpusģimenes aprūpē esošie bērni tiek nodarbināti, jo nevar būt tā, ka ir tikai pajumte virs galvas vai ēdiens. Ir jābūt tam, ko bērni var darīt savā brīvajā laikā, jāsaprot, kā nodrošināt izglītošanu un visu pārējo, jo šobrīd diemžēl attiecībā uz izglītošanu centrā ir gājis diezgan grūti," pašsaprotamas lietas 18. janvāra pasākumā klāstīja G. Kovaļevska. Kā tad tā, ja “bērnu namā notiek dažādi interesanti pasākumi, darbojas kokapstrādes, mūzikas, kristīgais, sporta, angļu valodas un matemātikas pulciņi...”?
Spraudziņu uz bērnunamā notiekošo paver Labklājības ministrijas 19. janvāra ziņa, ka ar bērnunama vadītājiem “pārrunāti nepieciešamie tūlītējie uzdevumi situācijas risināšanai, lai bērni un darbinieki nekavējoši varētu saņemt nepieciešamo psiholoģisko palīdzību, uzlabotu ar bērnu drošību un uzraudzību saistītos jautājumus, atjaunotu bērniem strukturētu dienas ritmu, tai skaitā nodrošinot izglītības iegūšanu mācību iestādēs.” Šeit jāpievērš uzmanība vārdiem par “strukturētu dienas ritmu, tai skaitā nodrošinot izglītības iegūšanu mācību iestādēs". Tas ir praktiski neizpildāms solījums panākt, lai 10 gadus un vecāki bērni ietu no bērnunama uz skolu, nevis pagrūstu savus audzinātājus malā un dotos klaiņot, apzagt veikalus (policijas ziņa par konkrētā slepkavas iepriekšējām gaitām) un guvumu nodzert, ja jau valsts viņiem to atļāvusi kopš 2003. gada. Vai tiešām solījums neizpildāms pat par nogalināta pusaudža cenu pēc Jūrmalas pašvaldības 15. janvāra paziņojuma, ka “pēc pagājušajā nedēļā Jūrmalā notikušās pusaudža slepkavības, kuru saskaņā ar policijas rīcībā esošo informāciju pastrādāja sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes audzēkņi, pilsētas apkaimēs notiek regulāra policijas uzraudzība”?
Interesentiem uzzināt par policijas lomu šādos notikumos domāts TV3 raidījums “Bez Tabu” 2023. gada 11. oktobrī ar pieteikumu “Drausmīgi! Morāls terors!” Ģimenes mājas pusaudži Daugavpilī biedē iedzīvotājus". Tas par pavisam citā Latvijas malā ierīkotu bērnunamu, kura audzēkņi dzīvo tieši tāpat kā Jūrmalā: “Policija atbrauc, bet bērni viņus nolamā. Es neizturētu. Teju spļaudījās uz policistiem. Šausmas! Neko nevar viņiem izdarīt. Kliedza pretī - mēs zinām savas tiesības, sūdzēsimies bērnu tiesību aizstāvjiem!” žurnālistiem stāstījuši daugavpilieši.
