Latvijā pašlaik tiek celts 125 miljonus eiro vērts cietums pieaugušajiem un bērna pastrādātas slepkavības dēļ tiek skaļi solīts uzcelt vēl atsevišķi smalku supercietumu maziem bērniem, lai gan visi iespējamie cietumos ielikto noziedznieku pāraudzināšanas veidi pēdējo divsimt gadu laikā izmēģināti un visā pasaulē izgāzušies ar lielu blīkšķi.
Jā, sabiedrība prasa no valsts noziedzniekus ne tikai sodīt, bet sodīt tā, lai viņi noziegumus neatkārtotu. Tālāk seko neskaidrības. No vienas puses, pilnīgas garantijas pret nozieguma atkārtošanu dod nāves sods par jebkuru noziegumu, kāds senākos laikos daudzviet šķitis ja ne pašsaprotams, tad gandrīz pašsaprotams. Bet - sabiedrība pieņēmusi arī pusmērus, kas gluži nāves sods nav: vairs nezags zaglis ar nocirstām rokām u.tml. Ja iespējams, tad nāves soda vietā lika noziedznieku aizvešanu uz tik tālām vietām, ka viņa atgriešanās šķita neiespējama vispār vai iespējama pēc pietiekami ilga laika, kad viņa nozieguma upuri un liecinieki būs jau nomiruši, aizklīduši vai visu aizmirsuši. No otras puses, sabiedrībai nācās arī taupīt resursus, kuru izšķērdēšana bija daudz vai maz, bet tomēr gadiem ilgi barota, audzināta, apmācīta, jau kaut kādus pienākumus veikt spējīga (bez tādām spējām viņš arī noziegumu nespētu veikt) cilvēka nogalināšana/izsūtīšana vai neatgriezeniska sakropļošana.
Cik gan būtu jauki, ja sodīšanai par izdarīto noziegumu un nākamo noziegumu novēršanai pietiktu ar pērienu, t.i., ar jebkādu nesakropļojošu miesas sodu!
Ak, cik daudz prāta un pūļu pielikts, lai katru tāda soda paņēmienu izdomātu un izmēģinātu kaut miljons pirmo reizi pēc tam, kad šis sodīšanas variants jau miljons reižu izmēģināts un vai nu izbrāķēts, jo sodītais noziegumus turpina, jeb apšaubīts, jo nav saprotams, vai sodam bijusi kāda ietekme uz to, ka sodītais noziegumus varbūt neatkārto, bet varbūt veic smalkākā veidā un tāpēc nav pieķerts. Tā tas turpinājās visā mums zināmajā cilvēces vēsturē dažu gadu tūkstošu garumā, līdz kamēr pirms pāris simtiem gadu radās sabiedrība, kas izbrāķēja pērienu un tā vietā lika cietumu. Proti, cietuma definīciju, kas atšķir tagadējo cietumu no visām dabiskajām un mākslīgi būvētajām/mūrētajām bedrēm un alām, kurās noziedznieku tika iemesti, no kokiem vai stabiem, pie kuriem viņi tika piesieti vai nu pirms nogalināšanas, vai pirms, pēc un starp pērieniem.
Vēsture liek pret 19. gadsimta eiropiešu piedāvājumu izturēties nopietni, jo tieši šai sabiedrībai ir izdevies uzspiest visai pasaulei savu gribu jeb vismaz savus vārdus, kuru noskaitīšanas prasmi par civilizēta cilvēka pazīmi atzīst arī tie, kuri šos vārdus klusībā vai sarunās ierobežotākā lokā dēvē par meliem vai muļķību. Tagad cietumiem arī Āfrikā jābūt tikpat līdzīgiem cietumiem Amerikā, cik līdzīgs pats sev ir ASV dolārs Amerikā un Āfrikā. Cita lieta, ka reālie cietumi gan ASV, gan Latvijā, gan Āfrikā mēdz būt tāli no cietuma definīcijas.
Pirms pāris simtiem gadu visu pārējo pasauli par savām kolonijām dalījušās Eiropas valstis tagad vairs nav tādā kondīcijā, lai spētu uzspiest ko jaunu pārējai pasaulei, ko pārstāv no šo valstu kolonijām izveidojušās patstāvīgas valstis. Pasaule ņerkst visās malās, ka eiropieši ar to filiālēm ASV, Kanādā, Austrālijā un vēl citur ir apšmaukuši pārējos pasaules iedzīvotājus. Pasaciņas vērtība arī tam, kas sacīts un mācīts par cietumiem kā modernas un progresīvas, civilizētas un humānas sabiedrības sastāvdaļu. Jāatzīst taču, ka daudz lielākas izredzes ir nodrošināt kosmosa kuģu kursu līdz Mēnesim un vēl tālāk, vismaz līdz Marsam, nekā garantēt, ko darīs vai nedarīs cilvēks, kurš pirms stundas izlaists no cietuma un līdzīgi arī no psihiatriskās slimnīcas, kur neierobežots skaits speciālistu ir veikuši visu, ar ko vien, viņuprāt, varētu ietekmēt cilvēka turpmāko uzvedību.
Šajā reizē mierināsim sevi ar to, ka latviski labskanīgais teiciens “cietumi nelīdz” nav ne mūsu provinciālisma izpausme, ne arī piesaistīts šī teiciena izveidošanas brīdim un jēgai, kādu tam piešķīra Leons Paegle (1890-1926) ar savu 1923. gadā izdoto dzejoļu krājumu (attēlā). Viņa gadījumā runa bija par to, ka cietumos nevar pārtaisīt komunistus par antikomunistiem vai vismaz par nekomunistiem. L. Paegle savus vārdus apliecināja ar savu dzīvi, kurā cietumā sēdēšana ietilpa. Cietumā viņš bija ielikts uz diviem nelieliem brītiņiem gan pirms, gan pēc dzejoļu krājuma “Cietumi nelīdz” izdošanas. Otrajā reizē viņš atlaists uz mājām nomirt no tuberkulozes. Pieminēsim viņu ar dažām šajā krājumā atrastām dzejas rindām, kuras antikomunisti var apliecināt tikpat droši kā komunisti:
Bet cietums nepalīdz, jo cauri dzeļ
pat mūriem gars,
un augstāk galvu ceļ
pret varu tautas niknums.
Nepalaižot garām to, ka dažkārt tas nemaz nav slikti, ja cietumi nelīdz - ja nenovērš ne politisko režīmu nomaiņas, ne sociāli ekonomisko apstākļu pārgrozības, atgriezīsimies pie 9/10 gadījumu, kad ak, vai, vai - cietumos pasēdējuši zagļi turpina zagt, slepkavas turpina slepkavot. Tad nu gan slikti, ka cietumi nelīdz un nelīdzēs, kā tas spoži parādīts un pierādīts arī latviešu valodā izdotajā grāmatā “Uzraudzīt un sodīt". Uz šīs un citām ļoti vērtīgām grāmatām kā uz postamenta stāv to autors, viens no izcilākajiem 20. gadsimta filozofiem Mišels Fuko (Michel Foucault, 1926-1984, attēlā). Šeit aplūkotās grāmatas oriģinālizdevums franču valodā “Surveiller et punir” datēts ar 1975. gadu un tā latviskojums - ar 2001. gadu. Tālāk citētie grāmatas fragmenti doti atbilstoši Intas Geiles-Sīpolnieces tulkojumam.
Vispirms ir jānosaidro, ar ko atšķiras cietums no citām vietām, kādas cilvēki kopš aizlaikiem izmantojuši, lai neļautu citiem cilvēkiem nodarīt viņiem ko sliktu. Šo citu cilvēku ieslodzīšana kalpoja par nosacījumu dažādiem mērķiem, tajā skaitā sodīšanai ar miesas sodiem, kas ļoti bieži veidoja nāves sodu kā rituālu. Taču tāpat kopš aizlaikiem, kopš vispār pasaulē dzīvo cilvēki, viņi ir izmantojuši arī zīmes. Grāmatas “Uzraudzīt un sodīt” pirmā rindiņa teksta pirmajā, bet izdevuma 9. lpp. vēsta par “publisku atzīšanos”, ar ko 1757. gadā sākusies publiska nāves soda izpilde nelaimes putnam, kurš bija iedomājies nodurt, bet spējis tikai ieskrāpēt Francijas karalim Luijam XV (1710-1774; grāmatas latviešu izdevuma paskaidrojumu sadaļā drukas kļūda, kas maina notikuma jēgu, - vārda “sadūra” vietā nodrukāts “nodūra”). Vēsturiski pārskatāmajā laika periodā šādas “atzīšanās” Eiropā bijušas parasta lieta, kas Francijā atcelta 1791. gadā, bet pēc tam uz īsu brīdi atjaunota un galīgi izzudusi kopš 1830. gada kopā ar nāves vai kāda cita soda izpildēm publiski. Te runa par parasto sodīšanas praksi, no kuras Francijā un pasaulē atrodami tādi izņēmumi kā vācu ģenerāļu publiskā pakāršana tepat Rīgā 1946. gadā.
Vēsturisks ekskurss bija vajadzīgs, lai padarītu pilnīgi uztveramu M. Fuko skaidrojumu, ka “cietums, ieslodzījums, piespiedu darbi, katorga, uzturēšanās aizliegums un deportācija, kas ieņēmuši tik svarīgu vietu mūsdienu sodu sistēmās, ir “fiziski” sodi: atšķirībā no publiskas atzīšanās, tie tieši atteicas uz ķermeni. Taču soda-ķermeņa attiecības te nav identiskas tam, kādas bija miesas sodos. Te ķermenis atrodas instrumenta vai starpnieka pozīcijā: ja uz viņu iedarbojas, to ieslogot vai liekot tam strādāt, tad tāpēc, lai atņemtu indivīdam brīvību, ko reizē uzskata par tiesībām un labumu. Šādu sodu sistēmā ķermenis ir iekļauts piespiešanas un tiesību atņemšanas, pienākumu un aizliegumu sistēmā. Fiziskas ciešanas, pašas ķermeņa sāpes vairs nav sodu veidojošie elementi. (..) Ja justīcijai vēl vajag manipulēt un aizskart tiesas priekšā atbildīgo ķermeni, tas notiek iztālēm, rūpīgi pamatotā saskaņā ar bargiem likumiem un tēmējot uz daudz “augstāku” mērķi” (16. lpp.). Kādu? 21. lpp. M. Fuko komentē ar 1760. gadu datētu sodīšanas pamācību, “lai sods... skar drīzāk dvēseli nekā miesu”: “Svarīgs brīdis. Senie greznā soda partneri - miesa un asinis - atdod savu vietu. Uz skatuves iznāk jauns tēls maskā. Zināma traģēdija beigusies, sākas komēdija ar ēnu siluetiem, balsīm bez sejas, netaustāmām būtībām. Sodīšanas aparātam tagad jāiekožas šajā realitātē, kam nav miesas.”
Jau pirmajā šo pamācību piemērošanas brīdī atklājusies neiespējamība apsaimniekot “netaustāmās būtības” u. tml. Atšķiram grāmatas 240. lpp. ar atzinumu, ka “cietums savā realitātē un redzamajos rezultātos tūlīt tika pasludināts par kriminālās justīcijas lielu neveiksmi. Ļoti dīvainā veidā ieslodzīšanas vēsture neklausa hronoloģijai, kuras garumā varētu redzēt citu citam prātīgi sekojam ieslodzījuma soda ieviešanu, pēc tam tā neveiksmes reģistrēšanu, tad lēnu reformas projektu pieaugumu, kas beigsies ar vairāk vai mazāk sakarīgu penitenciārās tehnikas definīciju: tad šī projekta likšanu lietā; beidzot tās panākumu vai neveiksmes konstatējumu.” Nē, turpat tālāk 241. lpp. paskaidrots, ka “cietuma un tā metožu kritika parādījās ļoti agri, tajā paša laika posmā no 1820. līdz 1845. gadam, tā, starp citu, ietiepīgi saglabājas zināmā skaitā formulējumu, kas... joprojām tiek atkārtoti gandrīz bez jebkādām pārmaiņām.” Dažās turpmākajās lappusēs ļoti pazīstamās cietumu kritikas tēzes sniegtas ar paskaidrojumiem, bet šeit tās tikai pārskaitīsim:
-”cietumi nemazina noziedzības procentu; tos var paplašināt, pavairot vai pārveidot, noziegumu un noziedznieku daudzums paliek nemainīgs vai, vēl sliktāk, pieaug”;
-”ieslodzījums provocē recidīvu; ...notiesātie ievērojamā proporcijā ir bijušie ieslodzītie”;
-”cietums nevar neradīt likumpārkāpējus. Viņus veido tas eksistences veids, kādam pakļauj ieslodzītos";
-“cietums dara iespējamu, precīzāk - veicina likumpārkāpēju vides veidošanos; viņi cits ar citu ir solidāri, hierarhiski, gatavi uz visām nākamajām līdzdalībām";
-”cietums netieši rada likumpārkāpumus, likdams krist nabadzībā notiesātā ģimenei”.
244. lpp. M. Fuko izklāsta pretrunu starp prasībām, kādas sabiedrība izvirza cietumiem. Lai tie būti labojoši, bet lai ar mēģinājumiem būt labojošiem tie nezaudē sodīšanas spēku, ko no valsts amatpersonu vai viņu nolīgto speciālistu vārdu plūdiem nogurusī publika uzskata par vienīgo īsto labošanas paņēmienu. Citiem vārdiem sakot, lai daiļrunāšanu iegroza tā, ka pērienu vairs nenosauc par pērienu, bet tomēr lai publika gūtu pārliecību un gandarījumu par to, ka tā ar saviem nodokļiem apmaksā miesas sodus.
